Latvijai jākļūst ne tikai zaļākai, bet arī bagātākai

Roberts Zīle (Nacionālā apvienība, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa) ir pieredzes bagātākais Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas – viņš ir vienīgais, kurš bez pārtraukumiem strādājis Eiroparlamentā kopš 2004. gada. Par paveiktajiem darbiem un nākotnes izaicinājumiem saruna ar Robertu Zīli.

Gada nogale ir laiks, kad ierasts atskatīties uz aizejošo gadu. Kādi ir jūsu svarīgākie paveiktie darbi šogad Eiropas Parlamentā?

Kā jau visiem, šis ir bijis saspringts gads pandēmijas dēļ. Darāmā bijis daudz. Starp būtiskākajiem darbiem varu minēt to, ka biju savas politiskās grupas izvirzītais atbildīgais deputāts Eiropas Savienības daudzgadu budžeta kontaktgrupā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vadībā, kurā tika panākts saprātīgs risinājums, kā rezultātā Latvijai turpmākos septiņus gadus būs pieejami vairāk nekā 10 miljardi eiro.

Gan Briselē, gan Rīgā aizstāvēju Latvijas intereses Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) kontekstā. Izdevās pārliecināt Finanšu ministriju, ka Latvijai jāņem vairāk naudas no ANM, līdz ar to Latvijas ANM plāns tika palielināts par 170 miljoniem, salīdzinot ar sākotnējo versiju.

Tāpat ir gandarījums, ka man kā “Rail Baltica” draugu grupas izveidotājam un vadītājam, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas un Transporta komitejas pārstāvim smagās sarunās par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI) izdevās izcīnīt projektam turpmāku finansējumu, lai gan mākoņi ap šī projekta nākotni bija savilkušies diezgan draudīgi.

Ilgi esat bijis Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas viceprezidents un strādājis citās ietekmīgās pozīcijās. Ko dod amati, kas iegūti Eiropas Parlamentā?

Lai gan katram Eiropas Parlamenta deputātam balsojumos ir viena balss, politiskā ietekme visiem deputātiem nebūt nav vienāda. Lai spētu veiksmīgi aizstāvēt savas valsts intereses, ir jāprot atšķirt svarīgus jautājumus no mazsvarīgiem un jāiegulda enerģija tur, kur ir vērts to ieguldīt, lai būtu rezultāts.

Atrašanās ietekmīgā amatā palielina iespējas, ka tava pozīcija tiks sadzirdēta un būs lielāka iespēja izcīnīt savai valstij izdevīgus nosacījumus. Skaidrs, ka Latvijai, kurai ir astoņas deputātu vietas, turklāt ne visi deputāti ir vienā frakcijā, ir grūtāk iegūt amatus nekā lielāku dalībvalstu pārstāvjiem. Esmu bijis savas frakcijas viceprezidents un, iespējams, pāriešu uz ietekmīgāku pozīciju. Vai izdosies – to redzēsim janvārī.

Ar ko Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kuru pārstāvat, atšķiras no citām politiskajām grupām?

Mēs, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, šīs partijas biedri, tāpat kā Nacionālā apvienība, pārstāvam konservatīvās vērtības Eiropas politikā, esam eiroreālisti un iestājamies pret Eiropas Savienības federalizācijas tendencēm.

Mēs esam ne tikai politiskā grupa un partija, mums ir arī iespēja strādāt ar fondu “New Direction”, kura viceprezidents es esmu. Tas ir fonds, kas īsteno dažādus projektus, lai palīdzētu šīs vērtības uzturēt. “New Direction” patronese bija Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere.

Ar fonda palīdzību ir īstenoti dažādi projekti, piemēram, mākslīgā intelekta jomā, ģeopolitisko mērķu kontekstā un NATO stiprināšanā.

Eiropas Savienībai ir ambiciozi mērķi kļūt par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu līdz 2050. gadam. Kāda ir jūsu attieksme pret Eiropas Zaļo kursu?

Zaļais kurss, nenoliedzami, ir iešana pareizajā virzienā. Mēs visi vēlamies elpot tīru gaisu, ēst veselīgu pārtiku, dzīvot bioloģiski daudzveidīgā vidē un saimniekot energoefektīvi. Taču Latvijai jākļūst ne tikai zaļākai, bet arī bagātākai. Zaļais kurss jāīsteno ar saprātīgām ekonomiskām metodēm un atbilstošiem sociālajiem spilveniem. Tas, protams, prasīs lielus finansiālus ieguldījumus. Eiropas dalībvalstis ir dažādas, un viens mērs neder visiem. Gan Latvijas Eiroparlamenta deputātiem, gan ministriem jāstrādā kopā, lai panāktu Latvijas interesēm atbilstošu Zaļā kursa īstenošanu.

Ekonomikas un Zemkopības ministrija strādā pie priekšlikumiem, kas ļaus sabalansēt zaļos mērķus ar valsts ekonomiskajām interesēm. Jāpiebilst, ka abas ministrijas jau līdz šim darījušas daudz, lai Latvija kļūtu zaļāka.

Ko mēs, Latvijas iedzīvotāji, varam sagaidīt no Eiropas Zaļā kursa?

Arī pašlaik piedzīvotā enerģētiskā krīze, kurai ir daudz iemeslu, daļēji ir rezultāts nepārdomātiem Zaļā kursa aspektiem.

Mums gan Eiropas Parlamentā, gan ministru līmenī Eiropas Padomē būs jāpacīnās, lai Zaļā kursa disbalanss, kas piebremzē fosilā kurināmā izmantošanu, nepiedāvājot vietā citas alternatīvas, neradītu energonabadzību ilgākā termiņā.

Šā gada jūlijā Eiropas Komisija publiskoja klimata tiesību aktu kopumu “Fit for 55” jeb “Gatavi mērķrādītājam 55%”. Tas sastāv no 13 tiesību aktiem, kas palīdzētu sasniegt Eiropas Savienības kopējo mērķi – līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 55% salīdzinājumā ar 1990. gadu.

Vēl notiek darbs pie dokumentu paketes izstrādes, šobrīd ar to sāk strādāt Eiropas Parlaments un Eiropadome. Gala rezultātu vēl nezinām, bet no Eiropas Komisijas piedāvātajiem 13 tiesību aktiem jau var noprast, kā tie varētu ietekmēt Latvijas intereses.

Transporta nozarē iedzīvotājus visvairāk skars jauna regula, kas attiecas uz iekšzemes transportu. Tā paredz, ka no 2030. gada vairs nevarēs ražot jaunas automašīnas ar iekšdedzes dzinēju privātai lietošanai, no 2035. gada – komerciālai lietošanai. Tiks ražoti tikai elektroauto vai auto, kas darbināmi ar ūdeņradi.

Tāpat paredzēts degvielas tirgotājus un ēkas, kas tiek apkurinātas, izmantojot fosilo kurināmo, iekļaut jaunajā emisijas tirdzniecības sistēmā, kas nozīmē, ka fosilā kurināmā izmantošana kļūs dārgāka. Arī aviācijā ir līdzīgi, tādēļ biļešu cenas noteikti pieaugs. “Fit for 55” arī paredz, ka Latvijai jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms par 17%. Tas ir gandrīz trīsreiz vairāk, nekā paredzēja iepriekšējais mērķis – samazināt emisijas par 6%.

Tā kā elektroenerģijas patēriņš nākotnē pieaugs, “Latvenergo” apsver iespēju iegūt elektroenerģiju “miniatomelektrostacijās”. Kā vērtējat šo ideju?

Runa ir par mazo moduļu reaktoriem. Tā ir moderna atomenerģijas iegūšanas tehnoloģija, ko izstrādājis uzņēmums “Rolls-Royce” un ko plaši pielieto pasaulē kā vienu no inovatīvākajiem enerģijas iegūšanas veidiem, kas nerada siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Salīdzināt visas atomelektrostacijas (AES) ar Černobiļu ir, maigi sakot, nekorekti, jo mūsdienu AES tehnoloģiski ir citādākas. Skaidrs, ka rodas radioaktīvie atkritumi, bet tas ir risināms jautājums. Toties šādas stacijas nerada vizuālo piesārņojumu atšķirībā no vēja parkiem. Izvēloties, kādus energoresursus lietot, jāpatur prātā Francijas un Vācijas piemērs.

Pēc Fukušimas avārijas Vācija pieņēma politisku lēmumu atteikties no atomenerģijas. Pēc ekspertu aprēķiniem, Vācijai elektrības ražošana tādēļ izmaksā neskaitāmas reizes dārgāk nekā Francijai, kas izmanto AES. Tāpēc Vācijai bija vajadzīga gāze, “Nord Stream 1” un “Nord Stream 2”, jo ir skaidrs, ka ar vēja ģeneratoriem vien nevar aizvietot atomenerģijas iztrūkumu.

Par to, vai atomenerģija ir zaļa vai nav, vēl tiek lauzti šķēpi, Eiropas Savienības dalībvalstu viedokļi atšķiras. Taču skaidrs ir tas, ka pretestība atomenerģijas izmantošanai dzen dalībvalstis lielākās izmaksās un nestabilākā energoapgādes sistēmā. Īsumā – daudz dārgāk ir nelietot atomenerģiju nekā to lietot.

Ko jūs novēlētu Latvijas iedzīvotājiem jaunajā gadā?

Šobrīd situācija Latvijā un pasaulē ir sarežģīta: Covid-19 joprojām nav uzvarēts, saskaramies ar hibrīdkara draudiem uz Baltkrievijas robežas, energoresursu cenas ir pieaugušas kā nekad iepriekš… Mēdz teikt, ka katrai paaudzei jāiztur savi pārbaudījumi.

Ja salīdzina, kādām grūtībām gāja cauri mūsu senči, šodienas izaicinājumi vairs nešķiet tik lieli. Pat ļoti smagos apstākļos mūsu priekšgājēji spēja nosargāt savas vērtības. Mūsu vēsture pierāda, ka esam stipra tauta, tādēļ esmu pārliecināts, ka kopīgiem spēkiem tiksim galā arī ar šodienas izaicinājumiem. To arī novēlu.