Saprāts un stabilitāte nemierīgā pasaulē: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa

Marta Dzintare

Šodienas pasaule strauji mainās, mēs to izjūtam ik uz soļa – sākot ar pieaugošajiem finansiālajiem izdevumiem un beidzot ar bažām par mūsu valsts drošību. Eiropa kā viens no pasaules varas centriem šobrīd piedzīvo pamatīgus pārbaudījumus, kas liek meklēt risinājumus un atbildes, kā dzīvot tālāk. Šajā rakstā aplūkosim, kas ir Eiropas Konservatīvo un reformistu (ECR) grupa Eiropas Parlamentā un kādi ir tās piedāvātie risinājumi šābrīža krīzēm.

Eiropas Konservatīvie un reformisti (ECR) ir viena lielākajām grupām Eiropas Parlamentā. To veido 84 deputāti, tajā skaitā trīs deputāti no Latvijas: Roberts Zīle, Rihards Kols un Reinis Pozņaks. Tā ir lielākā Latvijas delegācija kādā EP politiskajā grupā, delegācijas vadītājs ir Roberts Zīle – Eiropas Parlamenta viceprezidents un viens no ietekmīgākajiem deputātiem Eiropas Parlamentā.

ECR ideoloģiskais pamats – konservatīvs eiroreālisms

Eiropas Konservatīvo un reformistu (ECR) grupa sevi pozicionē kā konservatīvus eiroreālistus. Tā ir kā mērena alternatīva starp divām galējībām – federālistiem, kuri tiecas lēmumu pieņemšanu pārnest uz Briseli, un radikālajiem eiroskeptiķiem, kuri aicina Eiropas Savienību pilnībā noārdīt vai pamest. ECR frakcija tika izveidota 2009. gadā, tās izveidi iniciēja Lielbritānijas Konservatīvā partija Deivida Kamerona vadībā, Čehijas Pilsoniskā demokrātiskā partija (ODS) un Polijas partija Likums un taisnīgums (PiS). Arī Tēvzemei un Brīvībai/LNNK no Latvijas bija viena no ECR grupas dibinātājām. Tagad ECR grupā ir deputāti no 18 valstīm un 22 politiskajām partijām. Vislielākās delegācijas ir partijas Likums un taisnīgums (Prawo i Sprawiedliwość) deputāti no Polijas un deputāti no Itālijas premjeres Džordžas Meloni partijas Itālijas brāļi (Fratelli d`Italia).

Roberts Zīle: «ECR grupas dibināšanas dokuments bija Prāgas deklarācija, kuras pamatprincipi savu aktualitāti nav zaudējuši arī šodien. Nacionālo valstu suverenitāte, droša Eiropa NATO ietvaros, stingra imigrācijas politika – tas viss pašlaik ir vajadzīgs Eiropai, un aizvien vairāk politiķu to saprot. Ja salīdzinām, kāds bija iepriekšējais EP sasaukums, šobrīd Parlaments ir daudz saprātīgākās pozīcijās, bez zaļo un kreiso pārspīlējumiem. Idejām, par ko ECR iestājas jau sen, mūsdienās ir arvien lielāks svars ne tikai Eiropas Parlamentā, bet arī Eiropas dalībvalstu politikā. ES dalībvalstu valdībās kreiso spēku ietekme ir krietni samazinājusies. Piemēram, stingra imigrācijas kontrole Eiropā ir virziens, kam ir arvien vairāk atbalstītāju.»

Par saprātīgu un samērīgu Zaļo kursu

ECR uzskata, ka Eiropas Zaļais kurss pašreizējā formā ir kļuvis pārāk birokrātisks un atrauts no realitātes, apdraudot Eiropas ekonomiku. Tāpēc grupa iebilst pret ieceri ieviest jaunas nodevas degvielai un mājokļu apkurei, jo tas palielinātu ikdienas izmaksas iedzīvotājiem. ECR arī aicina atteikties no plāna no 2035. gada aizliegt Eiropā ražot jaunus iekšdedzes dzinēju auto. Grupa vēršas arī pret pārmērīgiem ierobežojumiem lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, uzsverot: vides mērķi nedrīkst atņemt cilvēkiem darbu un vājināt vietējo ražošanu. Tajā pašā laikā ECR neiebilst zaļajiem mērķiem pēc būtības – tā iestājas par veselīgu vidi un praktisku pieeju, kas uzlabo cilvēku ikdienu. 

Roberts Zīle: «Līdz šim Zaļais kurss bija kā mazs burkāns, liela pātaga – strikti ierobežojumi un termiņi bez pienācīga atbalsta un neizvērtējot ietekmi uz ekonomiku un cilvēku ikdienu. Par laimi, daudz kas no Zaļā kursa pārspīlējumiem šobrīd tiek labots. Mēs neesam pret vides aizsardzību, tieši otrādi – ECR ir atbalstījusi noteikumus vides jomā, piemēram, kas attiecas uz atkritumu pārstrādi, ūdens un gaisa kvalitātes uzlabošanu, energoefektivitātes veicināšanu un citām jomām, kas praktiski uzlabo vides kvalitāti, nevis nosaka pārspīlētus ierobežojumus. Šī brīža ģeopolitiskie satricinājumi un naftas cenu pieaugums rāda, ka nav pareizi jau tā dārgo enerģiju aplikt ar papildu izmaksām. Tādējādi Eiropa zaudē savu konkurētspēju un viss kļūst dārgāks.»

Robežu aizsardzība, nelegālās imigrācijas izskaušana

ECR iestājas par Eiropas Savienības ārējo robežu stingru aizsardzību un nelegālās migrācijas izskaušanu, uzskatot to par valstu drošības un iekšējās stabilitātes pamatnosacījumu. Lai gan nesen pieņemtais ES Migrācijas pakts nosaka stingrākas pārbaudes, ECR ieskatā ar to nepietiek. Eiropas Savienībai būtu ne tikai finansiāli jāatbalsta robežu tehnoloģiskais aprīkojums, bet arī jāļauj ES naudu izmantot žogu izbūvei valstīs, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. 

Šobrīd no tā imigrantu skaita, kuriem nav juridiska pamata uzturēties Eiropā un ir uzdots doties prom, 70–80 procenti tomēr paliek ES. Lai apturētu nelegālās cilvēku plūsmas, ECR piedāvā izveidot speciālus patvēruma pieprasījumu centrus trešajās valstīs ārpus ES, turklāt Eiropa nedrīkstētu sniegt finansiālu palīdzību un vīzas tām valstīm, kas atsakās uzņemt atpakaļ savus pilsoņus, kuri nelegāli ieceļojuši ES. 

Roberts Zīle: «Latvijai, kas padomju okupācijas laikā tika pārplūdināta ar iebraucējiem, kamēr mūsu tautieši tika izsūtīti, imigrācija ir īpaši sāpīgs jautājums. Rietumeiropas valstu pieredze rāda, ka masveida imigrācija noved pie palielinātas noziedzības un kultūras konfliktiem. Mums ir svarīgi saglabāt savu kultūru un valodu, tajā pašā laikā saglabājot cieņu pret ikvienu cilvēku neatkarīgi no tautības. Jautājums ir par prioritātēm, un valsts drošība, nācijas valodas un kultūras saglabāšana nenoliedzami ir mūsu prioritāte.»

Eiropas drošība, sadarbība ar ASV un atbalsts Ukrainai

Atšķirībā no atsevišķiem radikāli labējiem spēkiem Eiropā ECR nepārprotami ir pro-NATO un izteikti atbalsta Ukrainu, kas pilnībā atbilst Baltijas valstu drošības pamatinteresēm. Grupa aicina palielināt dalībvalstu aizsardzības tēriņus un stiprināt vietējo militāro rūpniecību, vienlaikus noraidot ieceri veidot no NATO neatkarīgu ES armiju vai centralizēt aizsardzības vadību Briselē. ECR ieskatā būtiski ir uzturēt spēcīgas attiecības ar ASV – neatkarīgi no tā, kas atrodas Baltajā namā. ECR ir arī viena no aktīvākajām Ukrainas aizstāvēm Eiropas Parlamentā – tā pieprasa apjomīgākas ieroču piegādes un stingrākas sankcijas pret Krieviju, kā arī atbalsta Ukrainas pievienošanos ES un NATO.

Roberts Zīle: «Eiropas politiķu vidū atšķiras izpratne par drošības apdraudējumiem, jo atšķiras mūsu vēsturiskā pieredze. Mūsu reģiona valstis drošības apdraudējumus uztver nopietni, savukārt rietumeiropieši skatās uz mums ar līdzjūtību, ka esam tik tuvu Krievijai, taču viņiem šķiet – karš nekad neatnāks līdz viņu valstīm. Jāsaprot – ja Krievijai tiks atdots kaut centimetrs no kādas NATO dalībvalsts, visas Eiropas valstis kļūs par zaudētājām. Zudīs jebkāda Eiropas ietekme globālajā politikā, neviens vairs nezvanīs ne uz Parīzi, ne uz Briseli. Neatliek nekas cits kā vien ar darbiem parādīt, ka ar Eiropu nedrīkst nerēķināties. Šobrīd varētu teikt, ka darbs Eiropas drošības stiprināšanā notiek lēni, bet pareizā virzienā.»

Atsevišķa izcelta sadaļa rāmī:
Prāgas deklarācija – ECR pamatprincipi
•    Nacionālo valstu suverenitāte: lēmumu pieņemšana iespējami tuvu pilsoņiem. Tiek noraidīta ideja par centralizētu Eiropas supervalsti.
•    Ģimene un personīgā brīvība: stipra ģimene kā sabiedrības pamats. Indivīda brīvība, kas iet roku rokā ar personīgo atbildību.
•    Drošība, imigrācijas kontrole un transatlantiskā sadarbība: cieša drošības partnerība ar NATO un ASV, stingra ES ārējo robežu kontrole.
•    Brīvs tirgus un mazāka birokrātija: brīva un godīga konkurence, mazāk regulējumu un nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanas nepieļaušana.
•    Ilgtspējīga energoapgāde: enerģētiskā drošība un pieejamas cenas. 
•    Vienlīdzība starp dalībvalstīm: vienlīdzīgi noteikumi un vienāda cieņa pret visām ES valstīm – neatkarīgi no to lieluma vai pievienošanās laika.