Maskačkas pagalmi, Briseles gaiteņi

No nesekmīga puikas Maskačkā līdz Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietniekam. Nesen par viņu iznākusi grāmata, kurā ROBERTS ZĪLE – viens no ietekmīgākajiem latviešiem Briselē – atzīst, ka neatkarīga valsts dzīvei piešķīrusi jaunu jēgu. Septiņi gadi valdībā, stabilizējoša loma partijā un mierīga attieksme pret varas ambīcijām. Zīlem dažkārt pārmet, ka viņš nekad īsti nav gribējis kļūt par premjeru, bet Roberts saka: «Neviens prezidents man to nav piedāvājis.» Atšķirībā no daudziem citiem politiķiem Zīle nekad nav mainījis partejisko piederību un arī Eiropas Parlamentā jau ilgus gadus pārstāv Eiropas Konservatīvo un reformistu (ECR) grupu.

Retais zina, ka jūsu mamma bija ukrainiete.

Viņa nāca no Harkivas. Tā kā vectēvs bija augsta līmeņa telekomunikāciju meistars, viņu mētāja pa visu Padomju Savienību. Pēc kara atsūtīja uz Latviju. Mamma iepazinās ar tēvu, iemācījās latviešu valodu. Kad atguvām valsti, viņa nolika eksāmenu, lai saņemtu pilsonību.

9. klasē vairākos priekšmetos esat bijis nesekmīgs.

Dažos ceturkšņos tā bija – fizikā, matemātikā... Gadā jau tiku pie sekmīgas atzīmes. Vienā ceturksnī izdevās dabūt apmierinošu uzvedību, kas ļāva pārcelt nākamajā klasē. Tīneidžera vecumā darīju visas nerātnības, ko vien var iedomāties, – negāju uz stundām, sāku iedzert un uzpīpēt. 

Skolā ar dažiem klasesbiedriem uztaisījāt sarkanbaltsarkanas nozīmītes.

Neapzinoties riskus, mēs to izdarījām. Bija skandāls, mums sadeva pa kaklu, vecākus izsauca uz skolu un brīdināja.

No kurienes jums nacionālā stīga? No ģimenes, situācijas Maskačkā?

Gan, gan. Vecaimātei bija atmiņas. Kad viņa runāja, virtuvē taisīja ciet durvis, lai neviens neklausās. Līdz 5. klasei 25. vidusskolā bija viena latviešu klase un četras, piecas krievu. Spēlējot futbolu, saķeršanās beidzās ar to, ka krievi teica – jūs visus vajadzēja nošaut.

Grāmatā atzīstat, ka padomju režīma sabrukums jūsu dzīvei piešķīra jēgu – no mērķtiecīgas visa ignorēšanas vienā režīmā līdz aktīvai līdzdalībai Latvijas valsts celšanā.

Jaunībā dzīvoju vienai dienai. Man patika ceļot pa karti, bet zināju, ka nekur neizbraukšu. 80. gadu beigās parādījās iespējas tirgus ekonomikā. Mēs ar kolēģi Andri Miglavu Agrārās ekonomikas institūtā jaucām ārā kolhozus. Parādījās Breša zemnieki, jauna elpa. Dabūju Latvijas laika izdevumu par akciju sabiedrībām. Strādājām pa naktīm ne tāpēc, ka mums lika to darīt. Pabijām kādos simt kolhozos. Mūsu konceptu vēlāk iekļāva Augstākās Padomes pieņemtajā likumā.
Tad Aigars Jirgens mani uzaicināja rakstīt Nacionālajā Neatkarībā – biju ekonomikas redaktors.

Ja aicinātu laikraksts Atmoda, varbūt ietu Tautas frontes ceļu?

Varbūt, jo institūtā vadīju LTF nodaļu. Aigara aicinājumam bija būtiska loma, tas pagrieza mani pilsoņu kustības virzienā. Viena nejaušība dzīvē var daudz ko mainīt.

Varēja būt arī tā – ja Ģeogrāfijas fakultātē nebūtu tik liela konkursa, Roberts Zīle šodien būtu ģeogrāfs.

Jā, bet, lai izbēgtu no armijas, aizgāju uz ekonomistiem, kur mazāks konkurss. Ne jau Marksa ekonomika man interesēja. Tas viss vēlāk bija jāpārmācās. 90. gados, kad mūsu institūtam bija sadarbība ar Aiovas Universitāti ASV, mācījos tur. Tad Austrālijā un Kanādā.

Lielā mērā pateicoties jūsu un Māra Grīnblata politiskajai meistarībai, Vaira Vīķe-Freiberga kļuva par prezidenti.

Izrēķinājām, kā no kandidātiem dabūt ārā Anatoliju Gorbunovu. Bija jāpierunā sociāldemokrāti. Viņi to uzķēra, saprata, ka ir īstais brīdis nepiedalīties vienā balsošanas kārtā. Bija skaidrs, ka būs jauns raunds, – radās iespēja Vīķei-Freibergai, kura mums bija izteikts favorīts. 

Esat diplomātisks cilvēks, bet grāmatā ir skarba atziņa – Evika Siliņa ir sliktākā premjere, kāda bijusi.

Tā ir. Mēs jau saprotam, kāpēc Kariņš gāza savu valdību, viņam bija jātiek uz komisāra amatu. Ar visu lielo politisko pieredzi es neticēju, kad man teica – ir vienošanās starp Vienotību, ZZS un progresīvajiem par valdības veidošanu, lai Rinkēviču varētu ievēlēt par prezidentu. Uldis Pīlēns kā kandidāts tika demonizēts. Tas bija nepieņemami.
Varbūt Siliņa bija laba parlamentārā sekretāre ministrijā, nelielu pasākumu administratore, bet premjera amatā jādomā, kur daudzu gadu garumā Latvija var nonākt. Tā lielā mērā bija Rinkēviča izvēle.

Tātad – viņa atbildība.

Tāpat kā visa koalīcija. Faktiski ir uztaisīta vāja, bezideoloģiska valdība, ar kuru, kā tagad redzam, zaudējam laiku.

Savulaik, kad Eiropas Komisijas transporta komisārs Sīms Kallass izveidoja projekta Rail Baltica finansējuma bāzi, bijāt viens no tā lobētājiem.

Mums ir Rail Baltica draugu grupa, ko nodibināju un vadu jau daudzus gadus. Nesenā sanāksmē EK pārstāvji pirmo reizi bija tik skarbi par kādu projekta dalībvalsti! Vienkārši nav lēmumu. Projekts atstāts Satiksmes ministrijas ziņā... Finanšu ministrija izliekas, ka neko nezina, kaut lieliski visu zina. Naudas plūsma nav pareizi plānota un prognozēta.

Citāts no grāmatas: «Eiropas Savienība ir krītošs spēks visās jomās. Latvijai Eiropas kontekstā neiet slikti, Eiropai iet slikti kā globālam spēlētājam.» Ko mēs šādā situācijā varam darīt?

Eiropa apaugusi ar lieko svaru, nav muskuļu. Tā nav gatava pārmaiņām. Urzula fon der Leiena vairs nerunā, ka būsim globālie līderi. Lai kā mums nepatiktu Trampa administrācijas sabiedrisko attiecību puse, vienkārši ir jāiegūst laiks, uzturot attiecības ar ASV.

Lasot grāmatu, grūti saskaitīt, cik daudz sporta veidu esat mēģinājis.

Gribēju gados jauniem lasītajiem dot atziņu, ka visu dzīvi ir jāsporto. Līdz 16 gadiem visnopietnāk nodarbojos ar basketbolu. Valdis Valters bija gadu vecāks – viņa komanda mūs sasita lupatās. Sapratu, ka tādu līmeni nevarēšu sasniegt, un basketbolu atlaidu. Kopš tā laika vienmēr esmu nodarbojies ar kādu sporta veidu, laika gaitā tie ir mainījušies. Sports ir ārkārtīgi svarīgs, bet ne kā sacensība ar citiem. Tā galvenokārt ir sacensība ar sevi.

Kad bijāt finanšu ministrs, pretinieks tenisā bijis arī Džordžs Soross.

Jā, tā bija. Par sporta piedzīvojumiem un sporta nozīmi manā dzīvē plašāk var izlasīt grāmatā.

Kad pēdējo reizi bijis grupas Exiled in Brussels koncerts?

Pagājušā gada oktobrī Dailes koncertzālē Bilžu blūza koncertā. Pēc daudziem gadiem satikāmies. Bija arī nu jau lords Saīds Kamals, čehs Jans Krelins, Kārlis Būmeisters. Likās, ka vairs nesatiksimies, bet augustā nedēļas nogali pavadījām studijā un sapratām, ka vēl varam uzspēlēt. 

Kāda būtu Roberta Zīles ekonomiskā programma 2026. gadam? 

Ir izšķirīgs brīdis visam, kas attiecas uz drošību. Palīdzēju izcīnīt likumdošanu par militāro mobilitāti. Tas ir svarīgi, lai militārie konvoji varētu ātri pārvietoties pa ES dalībvalstīm. Militārajā industrijā jādara viss, ko vien varam, saprotot, ka mēs pērkam laiku. Esmu pārliecināts – kamēr amerikāņi ir NATO, 5. pants strādās. EK prezidentes vietnieks Rafaēle Fito, kurš atbildīgs par reģionālo politiku, drīz nāks klajā ar ziņojumu par Austrumu robežas reģionu. Tam, ņemot vērā Eiropas naudas apguves iespējas, nākamajā finanšu perspektīvā būs īpaši nosacījumi. Labāki nekā citiem. Ja mums nebūs drošības, nebūs arī nekādas ekonomiskās brīnumnūjiņas. 

Mūzika, meitenes un basketbols – tā, atceroties 80. gadus, jūs raksturoja kāds kursabiedrs. Kā ir šobrīd?

Man bija prieks būt Jura Rubeņa retrītos. Kopā pat esam novadījuši semināru Kritiens augšup, kas balstās uz Karla Gustava Junga un Ričarda Rora pieeju. Tur ir runa par cilvēka identitātes trauku. Līdzībās runājot: pirmajā dzīves pusē vairāk uzmanības veltīju dzīves ietvara jeb trauka veidošanai, bet tagad piepildu šo trauku ar saturu.