Intervija Santa: Ar izlēmīgu rīcību jāparāda, ka ar Eiropu nevar nerēķināties

Saruna ar Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli.

Pēdējā laika ASV izteikumi ir satricinājuši Eiropu. Trampa administrācijas nostāja liek saprast, ka Ukrainas un Eiropas drošība turpmāk būs galvenokārt pašas Eiropas, ne ASV problēma. Kā jūs vērtējat ASV pozīciju?

Uzreiz jāpiebilst, ka šobrīd starptautiskajā arēnā notikumi attīstās tik strauji, ka, visticamāk, kaut kas jau būs mainījies, kamēr šī intervija tiks publicēta.

Eiropa ilgus gadu desmitus dzīvoja labsajūtā, ka, vienkāršoti runājot, ASV rūpēsies par mūsu drošību, savukārt mēs tikmēr taisīsim biznesu, izmantojot Krievijas lēto gāzi. Īpaši tas attiecas uz Vāciju. Tramps jau pirmās prezidentūras laikā iestājās pret šādu politiku, kritizēja Nord Stream projektu un mudināja Eiropu vairāk ieguldīt aizsardzībā, vismaz 2% no IKP. Lielākā daļa valstu (22 no 27) to izdarīja, bet ne visas, turklāt Eiropas ekonomikas smagsvari Vācija un Francija aizsardzībai tērē procentuāli mazāk nekā, piemēram, Polija, Baltijas valstis vai Grieķija. Skaidrs, ka tā turpināties nevarēja, un tā ir pamatota ASV prasība, ka Eiropai jāiegulda vairāk savā aizsardzībā.

Kopumā vērtējot Trampa un viņa komandas retoriku, tā šobrīd ir tāda, kas vairākumam eiropiešu nav pieņemama. Taču Tramps pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās, tātad tāda ir ASV sabiedrības griba, patīk mums tas vai ne. Eiropa ir neapmierināta, ka Tramps ar Putinu sākuši sarunas, nepieaicinot tajās Eiropu. Mēs varam kā niķīgs bērns sist kāju pie zemes un teikt, ka gribam būt pie sarunu galda, bet pareizais piegājiens būtu ar darbiem parādīt, ka mums ir, ko piedāvāt. Ja mums kāds ir jāpārliecina, ka esam līdzvērtīgs partneris, tad acīmredzot neesam.

Ko konkrēti Eiropai vajadzētu darīt?

Manuprāt, trīs soļi Eiropas drošībai, ko vajadzētu spert nekavējoties, ir šādi: pirmkārt, slēgt Baltijas jūru Krievijas ēnu flotes kuģiem, kas eksportē naftu un tādējādi iegūst milzīgus līdzekļus Krievijas militārajam budžetam, piedevām vēl pārrauj mūsu komunikāciju kabeļus jūrā. Aiztaisām šo ceļu ciet, un tad ASV, kuru interesē naftas cena globālajā tirgū, piesēdinās Eiropu pie sarunu galda. Šādu lēmumu nevar pieņemt Eiropas Parlaments, tas jādara valdību vadītājiem.

Otrkārt, jāvienojas, ka neizlietotā nauda, kas paredzēta laika posmam līdz 2027. gadam (līdz šim ir izlietoti tikai seši procenti), no Kohēzijas fonda un Atveseļošanās un noturības mehānisma nekavējoties jāiegulda aizsardzībā. Šobrīd neko no šiem līdzekļiem nedrīkst tērēt militārām vajadzībām. Tas ir jāmaina, ierobežojumi ir jānoņem.

No Eiropas Komisijas prezidentes izskanējis, ka aizsardzības izdevumi varētu tikt rēķināti ārpus dalībvalstu budžeta deficīta, taču šāda nostāja vēl nav oficiāli apstiprināta.

Treškārt, cik iespējams, jāapbruņo Ukraina, viss, ko varam, jādod Ukrainai. Tad būs skaidrs, ka Ukraina nepiekritīs uzspiestam, neizdevīgam mieram un varēs turpināt sevi aizstāvēt.

Trīs soļi Eiropas drošībai: slēgt Baltijas jūru Krievijas ēnu flotes naftas kuģiem; neizmantoto Eiropas fondu naudu ieguldīt aizsardzībā; cik iespējams, bruņot Ukrainu.

The Financial Times rakstīja, ka Eiropā ir amatpersonas, kas vēlētos atsākt sadarbību ar Krieviju, proti, pirkt Krievijas gāzi, jo tad Putins varbūt pārtrauks karu Ukrainā. Tātad ideja par sadarbību ar Krieviju Eiropā joprojām ir dzīva, pat pēc trim kara gadiem?

Diemžēl daudzi Rietumeiropā joprojām domā – ja nu karš kaut kā atrisinās, tad varēsim atsākt sadarbību ar Krieviju un izvairīties no militārās industrializācijas. Nesen Eiropas Komisija prezentēja savu plānu ES konkurētspējas veicināšanai 2025. gadam. Par militāro industriju tur rakstīts, ka būs white paper. Komisijas žargonā tas nozīmē sākotnējais solis, kurā iezīmējam plānu, kādas būs likumdošanas izmaiņas, kas tālāk nodrošinās naudas pieplūdi u. tml. Tas nozīmē, ka politiski ES joprojām nespēj pacelt savas aizsardzības spējas, jo tas nav populāri Rietumvalstu sabiedrību vidū. Skaidrs, ka politiķi grib patikt saviem pilsoņiem, citādi atnāks citi politiķi, kas viņus nomainīs. Taču šāda domāšana ir jāpārvar.

Politico pēc Minhenes konferences publicēja rakstu ar provokatīvu virsrakstu – vai šīs ir NATO beigas? Kā jums šķiet?

No ASV puses nav bijis šāda vēstījuma. Viņi ir teikuši, ka saglabā savas NATO saistības. Cita lieta, ka sadarbība ar Eiropu šobrīd nav ASV prioritāte. Domāju, ka arī Ukrainas atjaunošanas izmaksas būs jāuzņemas Eiropai, ASV to nedarīs. Attiecīgi Eiropa vairs nevar paļauties tikai uz ASV. Šobrīd ASV nosauktie pieci procenti aizsardzībai nav reālistisks mērķis, taču tas ir skaidrs signāls, ka Eiropai ir jāiegulda vairāk savā aizsardzībā. Taču Eiropas stratēģiskā autonomija nav pareizais virziens, vismaz ne tādā izpratnē, kā to lobē Francija.

Kas vainas Eiropas stratēģiskās autonomijas idejai?

Tā vienmēr ir bijusi Francijas ideja, ka militārajā jomā visu simtprocentīgi ražojam un iepērkam Eiropā. Taču tas nestrādās. Poļi iepērk tehniku no Dienvidkorejas, mēs pērkam no ASV, un nav jau Eiropas ietvaros nekādu alternatīvu. Mēs nevaram gaidīt ilgus gadus, kad Francija un Vācija beidzot būs vienojušās, kādus tankus ražot. Līdz šim nekāda vienotība militārās ražošanas industrijā Eiropā nav bijusi un, visticamāk, arī nebūs. Ir jāturpina iepirkt militāro aprīkojumu no ASV un citām valstīm, un paralēli jāieplūdina nauda un jāatceļ ierobežojumi investīcijām militārajā industrijā, kā jau iepriekš minēju. Taču simtprocentīga militārā ražošana un iepirkumi tikai Eiropā nav reālistisks mērķis.

Kremlis savos komentāros publiski minējis arī to, ka ne tikai jāpanāk miers, bet arī jānovērš kara cēloņi. To var saprast tā, ka NATO paplašināšanās ir provocējusi Krieviju karam un tāpēc vajadzētu atgriezties pie 1997. gada NATO robežām. Ko tas nozīmētu Baltijai, ja ASV paziņotu par karavīru izvešanu no mūsu reģiona?

Tas, protams, būtu slikts scenārijs mums. ASV un citu sabiedroto karavīru klātbūtne kalpo kā spēcīgs Krievijas atturēšanas mehānisms. Ja Krievija uzbruktu ASV karavīriem, kas atrodas Austrumeiropā, skaidrs, ka sekotu spēcīga ASV atbildes reakcija. Ja ASV izved savu karaspēku, šis atturēšanas mehānisms zūd. Bet, lai nenonāktu līdz šādai situācijai, ir jārīkojas, jāizdara tās trīs lietas, ko minēju iepriekš.

Mēs, Baltijas valstis un Polija, esam bijuši labi sabiedrotie ASV, un domāju, ka kritiskos brīžos tas netiks aizmirsts.

Bet nevar noliegt, ka līdz šim Trampa administrācijas izteikumi ir bijuši par labu Krievijas pozīcijām. Piemēram, vēl pirms miera sarunām paziņot, ka Ukraina nebūs NATO dalībvalsts un neatgūs savas teritorijas, – tas ir tieši tas, ko Putins vēlas.

Iespējams, ka Krievijai labvēlīga retorika no Trampa puses ir bijis veids, kā dabūt krievus pie sarunu galda. Mēs nezinām, kā sarunas izvērtīsies, kāds beigu beigās būs rezultāts. Tas ir svarīgākais, nevis publiskie izteikumi, kas turklāt ir bijuši nedaudz pretrunīgi.

Spriežot pēc Minhenes drošības konferences publiskajām diskusijām, šķiet, ka vismaz vārdos visi piekrīt, ka Eiropai jāsaņemas un jādara vairāk. Satiekat daudzus eiropiešus gan formālās, gan neformālās sarunās. Vai arī jūs redzat, ka visiem ir vienota izpratne?

Diemžēl līdz šim neesmu redzējis īstu vienotību attiecībā pret drošības stiprināšanu. Eiropas Aizsardzības fonds ir gaužām mazs – 1,5 miljardi. Biznesa vidi militārā nozare neinteresē. Nesen piedalījos Eiropas darba devēju organizācijas pasākumā, kurā tika prezentēts liels pētījums par biznesa nozarēm, un tajā nebija pilnīgi nekā par militāro nozari. Eiropas politiķu vidū atšķiras izpratne, jo atšķiras gan mūsu vēsturiskā pieredze, gan nacionālās identitātes. Mūsu reģiona valstis drošības apdraudējumus uztver nopietni, savukārt rietumeiropieši skatās uz mums ar līdzjūtību, ka esam tik tuvu Krievijai, taču viņiem šķiet, ka tas uz viņiem neattiecas un karš nekad neatnāks līdz viņu valstīm. Par spīti atšķirībām, ir jāmeklē veidi, kā sadarboties. Piemēram, Lielbritānija vienmēr ir bijis uzticams partneris, lai gan tā vairs nav Eiropas Savienības dalībvalsts. Lielbritānijai ir svarīga loma NATO, un arī šobrīd tā uzņemas līderību sarunās ar ASV. Nenoliedzami, šis ir izšķirīgs laiks, un Eiropai neatliek nekas cits kā vien ar darbiem parādīt, ka ar mums nevar nerēķināties.

Vairāk varat lasīt šeit!