Roberts Zīle: «Militārā mobilitāte Eiropā tiks uzlabota ātri.»

Marta Dzintare

Eiropas Komisija nesen nāca klajā ar militārās mobilitātes paketi. Jūs kopā ar lietuviešu kolēģi Petru Auštreviču izstrādājāt militārās mobilitātes ziņojumu jeb Eiropas Parlamenta pozīciju par šo tēmu. Kādi ir ziņojuma galvenie secinājumi?

Mūsu izstrādātais militārās mobilitātes ziņojums tika apstiprināts EP atbildīgajās komitejās, vēl par to jānobalso decembra plenārsēdē Strasbūrā. Militārās mobilitātes regula ir jaunais Eiropas Komisijas likumdošanas priekšlikums, kas paredz ieviest vienotu ES līmeņa tiesisko regulējumu bruņoto spēku un militārās tehnikas pārvietošanai pāri dalībvalstu robežām. Mērķis ir regulu pabeigt 2026. gadā, un Eiropas likumdošanas kontekstā tas ir ātri. Decembra sākumā kolēģi no Transporta komitejas mani izvirzīja kā atbildīgo no parlamenta puses, kuram jāturpina darbs pie regulas izstrādes.

Šobrīd militāro mobilitāti apgrūtina dažādi šķēršļi, no kuriem lielākais ir dalībvalstu dažādās transporta administratīvās sistēmas, kas nav salāgotas savā starpā. Dažos gadījumos konvoja pārvietošanās pa ES var aizņemt vairāk nekā mēnesi, jo katrā valstī jāsaņem dažādas atļaujas. Eiropas Komisijas priekšlikumā iekļauta ideja par militāro šengenu, kas rosina, ka dalībvalstīm būs tikai trīs dienas miera laikā un sešas stundas krīzes situācijās, lai izskatītu militārā transporta atļaujas pārvietoties caur dalībvalsti. 

Kāda šobrīd ir situācija ar Krievijas iesaldēto aktīvu izmantošanu Ukrainas atbalstam?

Jautājums par iesaldēto aktīvu izmantošanu ir valdību jeb ES Padomes, nevis EP kompetencē, un, iespējams, šīs intervijas publicēšanas laikā lēmums jau būs pieņemts. Es personīgi uzskatu, ka Krievijas iesaldētie aktīvi būtu jāizmanto Ukrainas atbalstam. Līdz šim pretestība ir bijusi galvenokārt no Beļģijas premjera, bet pēdējā laikā ir dzirdami arī iebildumi no Eiropas Centrālās bankas, no Francijas, un arī ASV pozīcija ir skeptiska. Ir saprotami Beļģijas argumenti: tā kā lielākā daļa Krievijas iesaldēto aktīvu – 185 miljardi eiro – atrodas finanšu institūcijā Euroclear, kas atrodas Beļģijā (savukārt 25 miljardi atrodas citās ES valstīs), tad beļģi nevēlas, lai visa atbildība un iespējamās sekas – tiesāšanās ar Krieviju – gultos tikai uz viņiem. Tāpēc tiek prasīta pārējo ES dalībvalstu iesaiste un kopīga atbildība, ja gadījumā šī nauda būtu jāatmaksā. Pēc orientējošiem aprēķiniem, Vācijai būtu jāgarantē 52 miljardi, Francijai – 34, Itālijai – 21. Latvijas daļa būtu 469 miljoni. Taču tie pagaidām ir tikai provizoriski aprēķini. Ja kāda valsts nepiekrīt piedalīties, tad summa mainās.

Kā vērtējat ASV uzsāktās miera sarunas un Eiropas lomu tajās?

Grūti vērtēt sarunu saturu, jo informācija ātri mainās. Bet, par Eiropas lomu runājot, iemesls, kāpēc Eiropu neņem nopietni, ir tas, ka mēs neesam militāri gana spēcīgi. Nevar gadu desmitiem ēst no Krievijas rokas, būvēt ekonomiku uz lētās Krievijas gāzes un nepievērsties aizsardzības jomai. Lai gan Ukrainas karš ir lielā mērā Eiropas problēma, konfliktam ir izteikti globāls konteksts. Un tādā situācijā – kuram globāli ir nopietnāks militārs spēks, ar to vairāk rēķinās. Tas pats notika Izraēlas un Gazas konfliktā – Eiropai neviens viedokli neprasīja, jo Izraēlai neko īsti no Eiropas nevajag. Savukārt ASV atbalsts Izraēlai ir svarīgs, tāpēc Izraēla respektē ASV viedokli Gazas jautājumā.

Ko paredz jaunais ES migrācijas pakts, kas šobrīd ir apspriešanā?

Decembra sākumā notika Iekšlietu Padome, kurā ar vairākumu (piemēram, Spānija nepiekrita) tika pieņemta pozīcija, ka migrācijas politikai Eiropā jākļūst daudz stingrākai. Ceru, ka arī Parlaments piekritīs šai pozīcijai. Par migrācijas paktu notiek trialogs starp ES Padomi, Komisiju un Parlamentu; Parlaments ilgi bloķēja svarīgāko daļu par migrantu sūtīšanu atpakaļ, tā nav pabeigta. Tā ir ļoti svarīga daļa – kā panākt, ka nelegālie migranti tiek nosūtīti atpakaļ uz izcelsmes valsti. Eiropas jaunais plāns paredz vairākas lietas: būs vienota elektroniska migrantu uzskaites sistēma un jauns saraksts ar drošajām valstīm, no kurām migranti netiks pieņemti; lai migrantiem nevajadzētu braukt uz ES lūgt patvērumu, būs centri trešajās valstīs, kur dokumenti tiks izskatīti; tāpat arī Eiropas valstīs būs speciāli centri nelegālajiem migrantiem, kurus paredzēts sūtīt atpakaļ, turklāt par nesadarbošanos paredzēti arī cietumsodi. Arī migrantu skaits, kas jāpārdala solidaritātes mehānisma ietvaros, ir samazināts no sākotnējiem 30 000 uz 21 000, savukārt naudas izteiksmē nepieciešamais atbalsts aprēķināts 420 miljonu apjomā.

Jaunums ir arī tarifu izmantošana migrācijas kontekstā – ir plānots uzlikt lielus preču ievedmuitas tarifus tām valstīm, kuras neuzņem atpakaļ savus migrantus. Līdz šim no tiem migrantiem, kas nav saņēmuši uzturēšanās atļaujas Eiropā, tikai piektdaļa tiek aizsūtīti atpakaļ, tas ir milzīgs skaits. Eiropas politiķi beidzot apzinās problēmas nopietnību, un arī atbildīgais iekšlietu un migrācijas komisārs Magnuss Brunners no Austrijas ir uzsvēris, ka vēlas atgūt sabiedrības uzticību un nelegālā migrācija Eiropā ir jāizskauž.

Latvija iekļauta starp valstīm ar «migrācijas spiediena risku», nevis tām, kuras var prasīt atbrīvojumu no migrantu pārdales kvotām. Kāpēc tā?

Latvijai vajadzēja aktīvāk paust savu pozīciju, lai mums būtu izņēmuma stāvoklis. Tā ir mūsu valdības neizdarība, šoreiz atkal nesanāca. Šobrīd Latvija sarunās ar EK cenšas panākt izņēmuma stāvokli, taču tas vilciens, iespējams, ir jau aizgājis. Izņēmuma valstis, kas varēs neuzņemt migrantus, ir Polija, Bulgārija, Čehija, Igaunija, Horvātija un Austrija. Savukārt Lietuva jau nolēmusi, ka uzņems pusi no migrantu kvotas skaita, bet par otru pusi maksās. 

Ir sākušās sarunas par jauno ES Daudzgadu budžetu 2028.–2035. gadam. Kādus izaicinājumus redzat?

Vispirms jāuzsver, ka nākamajā budžetā naudas nebūs vairāk kā iepriekš. Būs arī jāsāk atmaksāt Atveseļošanas un noturības mehānisma naudu, ko aizņēmāmies, lai atkoptos no kovidkrīzes. Tātad jaunajā budžetā būs apmēram tas pats naudas apjoms, bet būs mainīti nosacījumi, kā to tērēt.

Piemēram, katrai dalībvalstij būs atvēlēta summa, kuru varēs tērēt gan reģionālajai attīstībai, gan lauksaimniecībai. Tā iekšpolitiski būs nepatīkama situācija, jo valdībai būs jāvienojas, kam dot, kam nedot, būs cīņa par vienu un to pašu aploksni. Turklāt nebūs aizliegts lauksaimniekiem piemaksāt vairāk, līdz ar to ieguvējas būs bagātās valstis, kam būs šādi līdzekļi.

Par pārējo kopējo katlu, kur lielākais fonds ir konkurētspējas fonds, kurā iekšā ir arī aizsardzība, nav skaidrs, pēc kādiem principiem nauda tiks izlietota. Visticamāk, lielākā daļa šīs naudas aizies nevis pēc reģionālās proporcionalitātes principa, par ko bieži iestājas EP, bet gan naudu saņems lielākie pētniecības centri, kas savukārt nozīmē, ka arī cilvēkkapitāls aizplūdīs uz šiem centriem. Militārajā jomā nenoliedzami industrijas priekšrocības ir Francijai un Vācijai, taču arī Latvijai ir labas iestrādes, piemēram, dronu ražošanā, un tas ir jāturpina.

Nu jau pagājis vairāk nekā gads, kopš ievēlēts jaunas Eiropas Parlamenta sasaukums. Kas ir tās lietas, kas, jūsuprāt, Eiropas politikā ir pavirzījušās uz labo pusi?

Zaļā kursa politika pagriežas saprātīgākā virzienā, visticamāk, arī iekšdedzes dzinēju ražošanas aizliegums tiks pārskatīts. Tāpat arī imigrācijas jautājumos ir stingrāka rīcība, kā jau iepriekš minēju. Lai gan dalībvalstu vidū ne visi nopietni pievēršas aizsardzības stiprināšanai, tomēr situācija ir labāka, nekā bija pirms tam. Vismaz uz papīra NATO samitā visi, izņemot Spāniju, vienojās palielināt aizsardzības izdevumus līdz 5 %. Vai un kad šī apņemšanās īstenosies – laiks rādīs, bet vismaz mūsu reģions – Baltija, Skandināvija, Polija – šajā ziņā ir pozitīvi piemēri.

Šobrīd apkārt ir daudz informācijas, gan patiesas, gan maldinošas, un aktualitātes var strauji mainīties, tāpēc novēlu ikvienam, kurš seko līdzi politikai, neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un atšķirt būtisko no mazsvarīgā.