Būt vai nebūt - tāds ir jautājums!

Eirozonas krīze pēdējās nedēļās ir nu ir sasniegusi pakāpi, kurā vairs nevar cerēt uz labvēlīgu iznākumu, ja vien Eiropas lielvalstu līderiem neizdodas atrast krasus un neordinārus risinājumus. Vairākas eirozonas valstis no finanšu kraha šobrīd glābj tikai nemitīgā Eiropas Centrālās bankas intervence tirgū, uzpērkot šo valstu citādi bezvērtīgās parādzīmes.

Šoreiz es pārlieku neiedziļināšos eirozonas krīzes cēloņu ekonomiskajā analīzē. To ir ļoti daudz, taču galvenā problēma, protams, ir kā savienot vienotu valūtu un monetāro politiku ar stipri atšķirīgām un dažādās ekonomiskā cikla fāzēs esošām valstīm? Šī dilemma, kas labvēlīgākos ekonomiskajos apstākļos tika pārvarēta ar milzīgas naudas masas iepludināšanu kredītu veidā nabadzīgākajās valstīs, šobrīd ir izraisījusi katastrofālas sekas. Diemžēl arī cerības, ka ar ES fondu palīdzību izdosies strauji panākt kohēziju ES dalībvalstu ekonomiku starpā, ir izrādījušās pārlieku optimistiskas. Turklāt retā eirozonas dalībvalsts ekonomikas straujās augšupejas periodā uzskatīja par nepieciešamu ievērot pašu ieviestos Māstrihtas kritērijus. Tādēļ nepārsteidz, ka pēdējā nedēļā pat no ietekmīgākajām eirozonas amatpersonām - Eiropas Centrālās bankas prezidenta Žana Kloda Trišē, Vācijas finanšu ministra Volfganga Šoibles, Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu, kā arī virknes vadošu ekonomistu - izskan tieši vai nedaudz aizplīvuroti aicinājumi atrisināt dilemmu starp vienotu valūtu un atšķirīgām valstu ekonomikām pavisam vienkāršā veidā - faktiski izbeidzot šo valstu pastāvēšanu! "[Eirozonas] valstīm ir jāatsakās no daļas savas suverenitātes] - atzīst V. Šoible, uzsverot, ka šobrīd dalībvalstu pārziņā esošā fiskālā politika (budžets un nodokļi) ir jānodod Eiropas Komisijai vai Eiropas Finanšu ministrijai, kuras pārraudzītu Eiropas Parlaments. "Ir nepieciešams izstrādāt vīziju tādai federācijai, kas būtu pilnvarota risināt ne tikai ekonomiskos un fiskālos, bet arī drošības, enerģijas, klimata, imigrācijas un ārpolitikas jautājumus", uz vēl lielāku "integrāciju" aicina nupat kā nodibinātā domnīca "Nākotnes Eiropas Padome", kurā ietilpst tāda mēroga bijušie ES līderi kā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs, Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors, ekonomisti Nuriels Rubini un Jozefs Štiglics u.t.t. No otras puses, britu mediji vēsta par aizvien lielāku rūgšanu ietekmīgās Konservatīvās partijas aprindās pret pārlieku "proeiropeisko'' britu premjera Deivida Kamerona kursu un Eiropas projektu kopumā. "Nu vajadzētu būt pilnīgi skaidram, ka lēmums izveidot Eiropas Monetāro savienību bija viena no bezatbildīgākajām politiskajām iniciatīvām pēckara pasaulē ", raksta Mārgaretas Tečeres laika britu finanšu ministrs Lords Lousons. Citi Konservatīvās partijas vecbiedri savukārt aicina uz referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Kā jau ierasts krīzes situācijās, viedokļi polarizējas. Ņemot vērā arī vispārējos streikus nabadzīgākajās eirozonas dalībvalstīs, kas vērsti pret vadošo lielvalstu ieteikto recepti ievērojami samazināt budžeta izdevumus, Vācijas nodokļu maksātāju sašutumu par "slinko grieķu" glābšanu uz viņu rēķina un mazo, bet fiskāli atbildīgo eirozonas valstu centienus slēgt ar "glābjamajām" valstīm īpašus līgumus par aizdevumu garantijām, aina kļūst pavisam nepievilcīga. ES nav spējīga atrisināt lielāko krīzi tās pastāvēšanas vēsturē - tāds ir analītiķu un, protams, finanšu tirgus dalībnieku secinājums. Ko darīt? Lai cik nepamatoti tas šķistu ES ekonomiski spēcīgo valstu, pirmkārt, Vācijas, nodokļu maksātājiem, kuri pārsvarā tomēr nevēlas redzēt galējus risinājumus federālas ES vai eirozonas sabrukuma veidā, eirozonas bagātākajām valstīm galu galā nāksies vairāk maksāt par dzīrēm, kurās tās pašas ir piedalījušās. Jāņem vērā, ka "labo" eirozonas valstu bankas un pensiju fondi iepriekš ir guvuši lielisku peļņu "sliktajās" valstīs, uzpūšot tajās finanšu vai nekustamā īpašuma burbuļus un tā iedzenot tās parādos. Tagad ir pienācis laiks ciest zaudējumus, atlaižot krietnu daļu no šiem parādiem, vai arī ļaujot eirozonai sabrukt, nabadzīgākajām valstīm ieviešot "lētas" nacionālās valūtas un atsakoties no parādu maksāšanas vispār. Tehniski parādu atlaišanu daļēji var aizvietot ar daudzu analītiķu ieteikto eirozonas kopējo parādzīmju jeb eirobondu izlaišanu, kuru segumu faktiski nodrošinātu spēcīgākās eirozonas valstis ar Vāciju priekšgalā. Vācijas kanclere Angela Merkele šo risinājumu pagaidām kategoriski noraida. Kāda šajā situācijā ir Latvijas pozīcija, un kā mums būtu jārīkojas. Diemžēl vai par laimi Latvijas iedzīvotāji savu rūgto zāļu biķeri, nebūdami eirozonā, jau gandrīz ir izdzēruši, samaksājot ar pāris simtu tūkstošu iedzīvotāju emigrāciju. Latvijas Banka 2005. gadā piesaistīja lata kursu eiro, tā liedzot Latvijai krīzes brīdī izmantot valūtas kursa svārstības ekonomikas stimulēšanai, it kā mēs jau būtu iestājušies eirozonā. Tas bija galvenais iemesls izvēlētajam ekonomiskās krīzes pārvarēšanas sāpīgajam ceļam caur izdevumu samazināšanu un lielu IKP kritumu.

Šobrīd Latvijas ekonomika ir atguvusies, tā ir augšupejas fāzē, ko stiprina kredītreitinga un investoru uzticības pieaugums, procentu likmju samazināšanās un kredītu pieejamības paplašināšanās. Līdz ar to pagaidām mums nav iemesla atteikties no mērķa ieviest eiro 2014. gadā. Cits jautājums - kas notiks tālāk neatkarīgi no Latvijas gribas, un kāda būs mūsu stratēģija piepildoties galējiem scenārijiem - sabrūkot eirozonai vai pat ES, vai arī tām strauji virzoties uz federālu valsti? Diemžēl priekšvēlēšanu diskusijas Latvijā neliecināja, ka vairums topošo un esošo politiķu būtu gatavi analizēt tik plašas kopsakarības. Taču brīdis, kad Latvijai var nākties domāt par to, kā īstenot savu ārpolitiku un ekonomisko politiku pilnīgi jaunā starptautiskajā telpā, var pienākt ļoti strauji. Galvenais šādā brīdī būtu izdarīt pārdomātu izvēli, objektīvi izvērtējot gan vēstures mācību, gan konkrētos apstākļus un nekrītot no viena grāvja citā.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)