Sākam bremzēt, lai spētu apstāties
Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2014. gada 27. martā.
ES un ASV līderi šajās dienās pirmo reizi ASV prezidenta Obamas prezidentūras laikā sanāca uz kopēju samitu Briselē. Ar diezgan viegli uzminamu galveno darba kārtības punktu – kā apturēt Krieviju? Par to, ka jāaptur, šķiet, nevienam vairs šaubu nav. Kā arī par to, ka nu dzīvojam gluži citā ģeostratēģiskā situācijā, nekā šķita vēl pirms dažiem mēnešiem.
Prognozējams, ka ES un ASV jau ieviestās sankcijas (vīzu ierobežojumi, naudas iesaldēšana un Putina „kabatas” bankas darbības ierobežošana ārpus Krievijas) Krievijas agresiju Krimas robežās neiegrožos. Līdz ar to, Rietumu pasaules līderiem agri vai vēlu nāksies vienoties par nākamo sankciju posmu – pilna mēroga ekonomiskajām sankcijām.
Tomēr es šoreiz neanalizēšu potenciālos ekonomisko sankciju veidus, kādus ES un ASV varētu piemērot Krievijai, un ar kādiem Krievija varētu atbildēt (un, kas, protams, skars arī Latviju). Es domāju, ka neatkarīgi no šīm sankcijām Latvijai ir jāveic savi pasākumi, kas vērsti uz mūsu ekonomiskās atkarības mazināšanu no Krievijas. Lielos vilcienos mēs visi zinām, cik Latvija šajā aspektā ir ievainojama. Tās ir daudzu gadu bezrūpības un politiskās nespējas sekas, taču situācija ir īpaši pasliktinājusies gados pēc ekonomiskās krīzes.
Protams, pirmkārt tā ir gāzes atkarība. Krievija ir vienīgais piegādātājs un lielākais „Latvijas gāzes” īpašnieks, savukārt dabasgāzes daļa primāro energoresursu patēriņā pēc Ekonomikas ministrijas datiem 2011. gadā bija 28,6%.
Otrkārt, finanšu sektora atkarība. Pateicoties Latvijas valsts institūciju labvēlīgajai attieksmei, pusi no noguldījumiem Latvijas komercbankās veido nerezidentu noguldījumi, pārsvarā īstermiņa Uz to kā ievērojamu riska faktoru Latvijas finanšu sistēmai pēc mūsu iestāšanās eirozonā joprojām norāda Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds.
Zināms arī, ka vairākas nozīmīgas t.s. nebanku kreditēšanas sektora kompānijas ir pārdotas Krievijas uzņēmējiem. Tiešā atkarībā no Krievijas ir nonākuši arī tie, kuru materiālais stāvoklis ir tik izmisīgs, ka viņiem nākas meklēt atbalstu šajā plēsoņekonomikas nozarē.
Treškārt, nekustamo īpašumu nozare, kurā lielākas aktivitātes vērojamas saistībā ar Šengenas termiņuzturēšanās atļauju (TUA) tirgošanu pret investīcijām nekustamajā īpašumā. Pateicoties Latvijas pilsoņu izcīnītajam tiesībām brīvi pārvietoties Šengenas zonā, Latvijā tika izlobēta tāda TUA tirgus izveide, kurā darījumu finansēšana, kārtošana, nekustamā īpašuma pārdošana un peļņas gūšana vairumā gadījumu notiek Krievijā. Pat paši TUA „nozares” Latvijā pārstāvji nu jau publiski atzīst, ka Jūrmalas īpašumiem vairums attīstības projektu tiek finansēti un pārdoti Maskavā ar labu peļņu, un "mūsējiem" ir tikai maza tirgus niša. Nu jau acīmredzami agresīvas valsts bizness pelna uz Latvijas rēķina, sagādājot ievērojamus drošības riskus Latvijai kā mazai ES perifērijas valstij jau ar tā lielu krievu valodā runājošu iedzīvotāju īpatsvaru.
Bieži vien kā arguments tiek piesaukts pieņēmums, ka vairums TUA pircēju no Krievijas esot nabaga disidenti, kas ciešot no Putina režīma, tādēļ meklējot patvērumu Latvijā. Te nu jāatgādina divas lietas. Pirmkārt, ir acīmredzami, ka Putina rīcību Ukrainā atbalsta absolūts vairākums Krievijas sabiedrības, kurā šobrīd valda vispārēja impēriskā histērija. Otrkārt, atcerēsimies Kipras piemēru, kura bija pilna ar šādiem „disidentiem”, bet kurai nez kāpēc par šo "bēgļu" naudas glābšanu Kremlis aizdeva 2,5 miljardus EUR pirmajā krīzes vilnī pirms četriem gadiem.
Raksturojot Latvijas politiķu attieksmi, gribētu pieminēt arī kādu visai uzkrītošu politiskās „apskaidrības” gadījumu. Aizsardzības ministrs nupat Latvijas Zaļās partijas kongresā paziņoja, ka jauno drošības risku kontekstā esot jāpārskata TUA piešķiršanas regulējums. Taču vēl pavisam nesen Vējoņa kungs kā Saeimas deputāts bija viens no aktīvākajiem priekšlikumu iesniedzējiem Imigrācijas likuma „mīkstajai” versijai attiecībā pret TUA izsniegšanu.
Līdzīga atklāsme skārusi arī „Vienotības” politiķi Lolitu Čigāni, kas „tviterī” iestājas par TUA izsniegšanas Krievijas pilsoņiem pārtraukšanu vispār! Pašā Krimas krīzes sākumā Nacionālajai apvienībai koalīcijas padomē kārtējo reizi nācās cīnīties ar „Vienotību” par to, lai tiktu izbeigta TUA izsniegšana pret nekustamā īpašuma pirkšanu agresorvalsts pilsoņiem. Taču bija pilnīgs noliegums vai klusums, arī no klātesošās L.Čigānes. Krievijas kapitāla ietekme Latvija izpaužas arī caur valsts pasūtījumiem, turklāt pilnīgi ignorējot drošības apsvērumus, liecina LTV raidījums „De Facto”.
Krievijas oligarha Viktoram Vekselberga grupai piederošs uzņēmums Mežaparkā ceļ 50 miljonus eiro vērto jauno Valsts ieņēmumu dienesta ēku. Pat Latvijas valsts ieņēmumu dienests kļuvis par Krievijas biznesa apakšīrnieku! Kremlim lojālajam „Severstaļ” īpašniekam Aleksejam Mordašovam pastarpināti piederoša kompānija „Power Machines” savukārt ir ieguvusi gandrīz 80 miljonus eiro vērtus valsts a/s „Latvenergo” pasūtījumus stratēģiski svarīgu objektu - Pļaviņu un Ķeguma HES - rekonstrukcijai.
Taču, protams, ne tikai politiski lēmumi vai to trūkums ir nodrošinājuši Krievijas kapitāla ietekmi Latvijā. Privātais sektors neatpaliek. „Lursoft” statistika rāda, ka pēc ārvalstu tiešo investīciju apjoma Krievija Latvijā ir sestajā vietā. Ņemot vērā, ka Kipra ir piektajā un Nīderlande otrajā (abas savu likumdošanas īpatnību dēļ, kas izdevīgas citu valstu īpašniekiem piederošu uzņēmumu reģistrēšanai), varam pieļaut, ka reālais Krievijas izcelsmes investīciju īpatsvars ir vēl lielāks. Nozares ar Krievijas kapitāla klātbūtni ir visdažādākās; kā piemēru varam minēt virkni pārtikas uzņēmumu, kurus labi pazīstams Latvijas „oligarhs” ir sakārtojis Krievijas izcelsmes uzņēmumiem.
Nereti šie izdevīgie darījumi ar Krieviju balansē uz ētikas robežas. Portāls „kasjauns.lv” tikko atklāja, ka virkne pazīstamu Latvijas uzņēmumu turpina reklamēties Latvijā retranslētajos Krievijas propagandas TV kanālos – gan „Pirmajā Baltijas kanālā”, gan „RTR planēta”. Reklamēts tiek plašs produktu klāsts – no alus un šprotēm līdz pat biezpiena sieriņiem un „Maximai”, kur to visu tirgo. Savukārt minētie kanāli arī par Latvijas uzņēmumu naudu aktīvi klāsta par „fašisma atdzimšanu” Baltijā un Krievijas globālo „miera nesēja” lomu, kas cilvēci glābj no ES uzspiestās „nacionālisma, radikalizācijas un vardarbības” sērgas.
Iepriekš minēto sarakstu varētu turpināt. Skaidrs, ka gan valsts, gan privātais sektors Latvijā ir iestidzis ievērojamā atkarībā no Krievijas naudas un resursiem. Un šāda veida atkarība vienmēr ved arī politiskās atkarības virzienā. Atgriezīšos pie Kipras piemēra. Krīzes brīdi Kipras parlaments bija tik ļoti sapinies Krieviju apkalpojošā banku sektora valgos, ka nespēja pieņemt lēmumus, kas pasargātu pašas Kipras pilsoņus.
Svarīgākais ir kaut vai tagad sākt bremzēt mūsu braucienu Maskavas virzienā, lai mēs spētu apstāties pirms neesam atguvušies „Eirāzijas savienībā” vai, drīzāk, Krievijas impērijā. Kādus soļus mums pašiem vajadzētu spert neatkarīgi no mūsu partneru sankcijām, lai mazinātu Latvijas ekonomisko atkarību no Krievijas?
Pirmkārt, ir jāstiprina mūsu enerģētikas neatkarība un jānodrošina alternatīvas Krievijas piegādēm. Ir jāpieņem Enerģētikas likums tādā formā, kas mums ļautu saņemt gāzi no Lietuvas un, iespējams, Igaunijas sašķidrinātās gāzes termināļiem vēl līdz 2017. gadam.
Otrkārt, ir pilnībā jāpārtrauc TUA izsniegšanu pret nekustamā īpašuma iegādi, ņemot vērā, ka 80% šo TUA pircēju nāk no Krievijas.
Treškārt, ar stingrākiem nosacījumiem jāierobežo nerezidentu depozītu īpatsvars Latvijas bankās. Valdībai ir jāpieņem pēdējā Dombrovska valdības sēdē malā noliktais finanšu sektora attīstības plāns, to koriģējot atbilstoši jaunajai situācijai.
Ceturtkārt, „jāiesaldē” stratēģiski nozīmīgu Latvijas valsts uzņēmumu un uzņēmumu valsts kapitāla daļu – pirmkārt jau „Lattelecom”, „LMT”, „airBaltic”, bankas „Citadele” privatizāciju, jo potenciālo privatizācijas pretendentu loks tā vai citādi ir saistīts ar Krievijas kapitālu. Un, apzināsimies, ka, piemēram, pārdodot krieviem „Lattelecom”, mēs varam būt droši, ka drīz vien arī mūsu augstāko amatpersonu sarunas būs lasāmas rīta ziņās.
Nebūsim naivi – Krievija par ieganstu agresijai var izmantot ne tikai savu pilsoņu vai „krievvalodīgo”, bet arī īpašumu aizsardzību. To, kā tā gatava izrīkoties ar īpašumiem, rāda Krimas piemērs.
Latvijai ir pēdējais laiks sākt ierobežot Krievijas „investīcijas”, lai nenokļūtu ģeopolitiski vēl riskantākā pozīcijā nekā šobrīd. Un jautājums - "kāpēc jūs baidāties no Krievijas?" - vairs neprasa atbildi. Ir jāsāk pašiem piebremzēt ar mūsu atkarību no agresīvā kaimiņa tā vietā, lai cerētu, ka mūs "aizstāvēs, kamēr mēs te ar viņiem šiverēsim"!