Roberts Zīle laikrakstam "Latvijas Avīze"- Eiropas Savienotās Valstis nav iespējamas

Uz sarunu par Eiropas Savienības virzību uz ESV – Eiropas Savienotajām Valstīm – "LA" aicināja Robertu Zīli, Eiropas Parlamenta deputātu no Nacionālās apvienības, EP Eiropas Konservatīvo un reformistu (ECR) grupas prezidija locekli.

Ivars Bušmanis.

Jūs droši vien 12. septembrī bijāt Eiropas Parlamenta apaļajā zālē, kad Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barozu no tribīnes teica vārdus: "Šodien es aicinu veidot nacionālu valstu federāciju." Vārdu savienojumu "Eiropas Savienotās Valstis" viņš gan nelietoja. Vai parlamentā abus tos dzirdējāt pirmoreiz?

No viņa pirmoreiz, bet par to runā sen. Ja salīdzina Barozu uzstāšanos ar Eiropadomes priekšsēdētāja Hermana van Rompeja dokumentu, pēdējais ir daudz nopietnāks, strukturētāks un nevienā vietā nav minēta "federāla Eiropa". Rompejs aicina dalībvalstis diskutēt par banku savienību, par budžeta politikas koordinēšanu, par ekonomisko savienību un politiskās savienības nākotni. Viņš šos jautājumus dala divās daļās: tajos, kurus var risināt pašreizējo līgumu ietvaros, un tajos, kuru dēļ jārosina jauns līgums. Barozu runāja politiski un, manuprāt, aizgāja par tālu.

Nu labi, Rompejs nenosauca vārdā federāciju, ko Barozu savukārt nosauca kā "politisko apvārsni". Lehs Valensa pērn skaidri pateica, ka ES virzās ESV virzienā. Varbūt, ka pirmie divi ir tikai diplomātiski slīpēti – nenosauca vārdā to, ko patiesībā ES jau dara, ieviešot vienotu valūtu, budžeta kontroli, banku uzraudzību?

Ne vienam, ne otram neatspoguļojas pats būtiskākais, kas ir svarīgs nacionālas valsts pilsonim – kādā veidā viņš saņem ES solidaritātes labumus. Ja nav atbildes uz jautājumu, kas un kāpēc mainīsies, pilsoņi nevēlēsies lielāku federāciju. Daļēja atbilde ir tikai ekonomikas koordinācijas sadaļā, kurā runā par lielākas mobilitātes veicināšanu, kas, manuprāt, tagad jau ir pietiekami liela. Savukārt par pakalpojumu brīvību pateikts pārāk maz. Atcerieties Latvijas "Laval" gadījumu, kad pakalpojumu tirgus Zviedrijā tika sargāts.

Minētās četras ES pamatbrīvību izpausmes taču vēl neliek saskatīt federāciju jau šodien?

Ja runājam par federāciju, tad ES jātuvinās ja ne Vācijas zemēm, tad vismaz ASV konfederācijas modelim, kur federālais budžets ir 23,3% līmenī no IKP. ES mēs nākamo septiņu gadu perspektīvā runājam par 1% no IKP pārdali, un pat to dalībvalstis vēl vēlas samazināt. Savukārt ES budžeta funkcijas atšķirībā no ASV skar satiksmi, vidi, uzņēmējdarbību, bet ne sociālās lietas – pensijas, veselības, izglītības, pabalstus.

Vai tas, kas Eiropas Savienības apvienošanā paveikts līdz šim, neliecina par pakāpenisku virzību uz federāciju? Šodien prātnieki sakās zinājuši, ka eiro ieviešanas brīdī šāds mērķis jau bijis nosprausts. Kaut gan 2003. gadā balsojot par iestāšanos ES un vienlaikus – par eiro, latvieši balsoja par nacionālu valstu savienību. 

"Vienotības" un Eiropas Tautas partijas pozīcija ir, ka par eiro ir nobalsots. Taču daudz kas ir mainījies ne tikai juridiski, bet arī politiski. Piemēram, eirozonā būs banku savienība, būs ciešāka sadarbība fiskālās politikas jomā. Eirozona šobrīd ir pilnīgi cita nekā 2003. gadā, tāpēc arguments, ka par to esam nobalsojuši, neiztur kritiku.

Tad, jūsuprāt, Latvijā jārosina referendums par pievienošanos eirozonai?

Tas ir cits jautājums. Es piekrītu Tomasam Hendrikam Ilvesam, kurš īsi pirms atbraukšanas uz Latviju ar vilcienu teica: "Referendumi pamatā nav par tiem jautājumiem, kuri tiek uzdoti." Esmu piesardzīgs. Zinām sabiedrisko domu par eiro. Vairākums cilvēku neiedziļinās eiro jautājumos, kuri jāpārzina Centrālās bankas prezidentam, finanšu ministram, EP deputātiem, jo tas ir viņu darbs. Eiro referendumam neizbēgami būtu fona jeb ģeopolitiskais aspekts. Tas tiks izmantots, ne jau lai demokrātiskā veidā izšķirtu par eiro ieviešanu. To izmantos tie politiskie spēki, kas grib tikt valdībā. To izmantos tie, kas pārstāv citu valstu intereses, lai ģeopolitiski pamainītu latviešu tautas izvēli. Atcerēsimies, ka Satversme noliedz iespēju rīkot referendumu par valsts budžetu. Eirozonas krīze sagādā tikai negatīvu informāciju, tāpēc tās vērtējums ir emocionāls. Paskatieties – tie paši cilvēki, kas saka, ka nevēlas eiro ieviešanu, zemi pārdod un samaksu izvēlas saņemt eiro valūtā. Kas ir parādnieku portfeļos? 90% mājsaimniecību kredītu ņemti eiro, kaut gan ienākumi ir latos.

Nu kredītus eiro valūtā uzspieda bankas...

Tās pašas Zviedrijas bankas, kuru valsts nav eirozonā. Aizrakstīju vēstuli Eiropas Centrālās bankas prezidentam: kāpēc 2008. gada nogalē, kad Latvijā sākās krīze, mūsu valsts nedabūja aizdevumu pa tiešo no tās, bet Zviedrija un Dānija, kas arī nav eirozonā, – saņēma? Atbildē izvairīgi skaidrots, ka Zviedrijai ir cita mēroga ekonomika un ka Dānijā bijis peldošais valūtas kurss (atļautajās 15% robežās) un tāpēc aizdevums ekonomiku stabilizējis labāk. Tas parāda, ka balta taisnība nepastāv. Tagad savukārt Zviedrija ir pret ES banku savienību, jo tas novājinātu viņu banku ietekmi Eiropas tirgos.

Vai budžeta uzraudzība ierobežo nacionālo lemtspēju?

Nē, manuprāt, tas nerada nekādus papildu ierobežojumus, kādi jau noteikti Lisabonas līgumā. Ja valstij budžeta parametri lien ārpus tā rāmja, tad par to jau tagad ir jāziņo. No pragmatiskā viedokļa mums nav no kā baidīties, jo jau esam iznesuši daudz smagāku slogu. Vienīgais negodīgums, ko saskatu, ir valsts parāda pārfinansēšana ar eiroobligācijām. Kopīgas parādzīmes izlaidīs visas eirozonas dalībvalstis par to parāda līmeni, kas katrā valstī pārsniedz 60% no IKP. Ja tas notiks, iznāk, ka valstis, kuras dzīvojušas pieticīgāk (Igaunija, arī Latvija), finansēs izšķērdīgākās.

Vai budžeta uzraudzība nākotnē ietu tālāk par jau minētajiem budžeta parametriem? Piemēram, noteikt, cik procentu no IKP jāatvēl veselības aprūpei?

Domāju, ka ne. Nevar ar 1% no IKP pārdali ES budžetā ietekmēt sociālo sfēru. Kaut arī var parādīties vēlme regulēt sociālos standartus tautsaimniecībā, piemēram, minimālo algu. Nevar uzlikt nabadzīgai valstij kā Latvija tādus standartus, ko mūsu budžets nevar pavilkt.

Vai nākamais solis federācijas virzienā būs nodokļu vienādošana? 

Jau ir regulējums netiešajiem nodokļiem, piemēram, PVN ir noteikta likmes augšējā robeža. Ir manāma vēlme izlīdzināt uzņēmumu ienākuma nodokli, arī ienākumus no kapitāla. Taču, tā kā šādas izmaiņas prasa vienbalsību, tā nav sasniedzama, jo Lielbritānija nepārprotami noraidījusi iespēju grozīt tiešos nodokļus. Vienlaikus top likumdošana jaunam nodoklim, ko ES iekasētu tieši, – finanšu darījumu nodoklim, bet arī tam Lielbritānija uzlikusi savu veto, jo tā kā pasaules finanšu centrs dotu 80% ienākumu no šā nodokļa ES kasē.

Redzot, ka vienoties neizdosies, vienpadsmit ES valstis, tajā skaitā visas lielās, izņemot Liebritāniju, parakstījušas tā saukto Varšavas paktu. Tajā ierosināts izveidot spēcīgu jaunu Eiropas Ārlietu ministriju un ieviest vairākuma balsojumu ārpolitikā, lai apietu britu veto. Priekšlikumu skaitā ir arī Eiropas armijas izveidošana, Eiropas policijas kontingents, vienota Eiropas vīza un vienots tirgus ES bruņojuma ražotājiem. Dumpis uz kuģa?

ES jau tagad ir kā kārtains sīpols. Šengenas zona nav visās dalībvalstīs. Eirozona – arī ne. Jau tagad ir vairāku kārtu Eiropa. Tomēr nedomāju, ka tas ir mēģinājums sadalīt savienību, jo tas vājinātu pašu kodolu. Es to vērtēju kā politisku spiedienu uz Lielbritāniju, Čehiju. Eiropadomes dokumentā ir uzsvērts, ka vienotais tirgus paliks visā ES.

Eiropas Savienotās Valstis kā nacionālu valstu federācija ir iespējama? Vai arī mūs sagaida tikai mūžīga diskusija par to?

Sarunas par politisko savienību, manuprāt, neies uz rezultātu. Visas diskusijas izriet no nacionālām interesēm. Tās tikai runas par Eiropas interesēm. Nevar savienot demokrātiju ar spēcīgu vadību no centra, šajā gadījumā no Berlīnes. Tāpēc Barozu runa man liekas vieglprātīga un pat savā veidā izmisuma runa. Racionālās intereses ar banku uzraudzību un vienotu depozītu fondu noteikti gūs virsroku. Patīk vai nepatīk, būs ciešāka uzraudzība no centra, it īpaši eirozonā.

Vai mums jātiecas tikt tai ES kodolā? Diskusijās par eiro tiek izmantoti tie paši argumenti par slēgto klubu, kurā jātiek, kas izskanēja pirms iestāšanās savienībā. Izvēlies: vai nu ar rubli, vai ar eiro!

Piekrītu, ka Latvijai nākamais gads būs izšķirošs ģeopolitiskas izvēles ziņā. Mēs būtu naivi, ja neredzētu kaimiņvalsts "maigo varu". ES un NATO bija mūsu drošības izvēle. Nākamgad būsim vēl sarežģītākā situācijā. Nav šaubu, ka kāds noteikti ierosinās referendumu par eiro. Tas būtu izdevīgi gan "Saskaņas centram", gan ZZS. Tā būs nopietna izvēle ar sekām. Ja neiestājamies eirozonā, tad valdībai, manuprāt, būtu jāatkāpjas. Tad iespējama politiskā spektra un varas maiņa, kuru ietekmēs no Austrumiem. Es neesmu ne par, ne pret referendumu. Neticiet tiem, kas uz referendumu aicina, citas politiskas intereses vadīti. Bet, ja reiz tas notiks, es aicinātu balsot, pamatojoties uz racionāliem argumentiem.

Publicēts laikrakstā “Latvijas Avīze ”2012. gada 1. oktobrī