Les mans Kampf - l'Europe bez peoples*

“Īsāk runājot, “identitāte” ir koncepts, uz kura bāzes nav iespējams uzbūvēt miermīlīgu un plaukstošu sabiedrību. Uz identitāti bazēta sabiedrība ir atstumtības un cīņas sabiedrība. Visbiežāk tā ir sabiedrības pēdējā spazma, kura pārdzīvojusi zenītu un izmisīgi lūkojas pēc atgriešanās slavenajā vai neslavenajā pagātnē. Vispārinot, “identitāte” ir simptoms mūsu nespējai akceptēt pasauli, kāda tā ir.”

Šīs filozofiskās pārdomas par nacionālo identitāti un sabiedrības uzbūvi nepieder kādam komunisma ideju pārņemtam naivistam 20. gadsimta sākumā. Nākamais “domātāja” citāts parāda tā tuvumu mūsdienām:  “Eiropa, kas sastāv no nācijām (Nāciju Eiropa), ir pagātnes relikts. Tā ir Eiropa, kas nav spējīga risināt problēmas. Tā ir Eiropa, kas nespēs spēlēt nozīmīgu lomu multipolārā pasaulē 21. gadsimtā. (..) Nākotnes Eiropa un Eiropas Savienība būs postnacionāla vai neeksistēs nemaz”.

Te minētie citāti ir no Eiropas Parlamenta liberāļu grupas (ALDE) vaditāja un bijušā Beļģijas premjerministra un Eiropas Komisijas prezidenta amata kanditāta Gija Verhofštata (Guy Verhofstadt) kaismīgā raksta 24. februārī beļģu laikrakstā “De Standaard”. Verhofštats pirms tam franču Le Monde bija pamācījis franču valdību, kā nedrīkst risināt nacionālas identitātes jautājumus Francijā un saņēmis pelnītu atbildi no Francijas ārlietu ministra Kušnē (Kouchner). Bet nu iekarsis revanšējas, pilnībā atklājot savus politiskos un filozofiskos uzskatus.

“Domātājs” rakstā “sadeva” Johanam Gotfrīdam Herderam ne tikai par nacionālā rakstura glorificēšanu, bet arī par vēlmi no valodas izspiest vārdus ar svešvalodas izcelsmi, tautas dziesmu atgūšanu un atgriešanos pie autentiskuma un nacionālās vēstures. Tas par Herderu. Runājot par tiem, kuri mūsdienās uztur uz identitāti balstītu domāšanu, Verhofstats ir pavisam tiešs – “20.gadsimts mums parādīja, ka galīgās sekas no domāšanas, kas balstīta uz identitāti, ir gāzes kameras Aušvicā!!!”

Tik tālu nu esam. Visiem, kuri mēģināja uzturēt nacionālo ideju okupācijas laikā Latvijā, kuri centās neļaut izkaust latviešu valodu no publiskās telpas, svinēja aizliegtos Jāņus, dziedāja un dzied tautas dziesmas, valkāja un valkā tautas tērpus, cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu un tiem, kuri vēlas to visu redzēt arī nākotnē, ir uzlikts zīmogs - jūs īstenībā esat tādi paši kā nacisti, un jums nav vietas nākotnes Eiropā!

Ko Verhofstats piedāvā nacionālās identitātes vietā? Šo to viņš ir pierādījis darbos – desmit gadus premjerējot Beļģijā, viņam izdevies panākt, ka tai bez alus, futbola izlases un karaļa vispār nav nekādas identitātes, turklāt, šī valsts nesen pārdzīvoja dziļu sadalīšanās krīzi.

Vadoties no Verhofstata rakstītā, iedomāsimies, kāda izskatās viņa ideālā nākotnes Eiropa: valstis vairs nepastāv; valodā, kurā runā eiropieši, ir visdažādāko valodu vārdi; tautas tērpi un tautas mūzika nav pat etnogrāfiskajos muzejos (jo tie atgādina par identitāti); tautas svētki vairs nepastāv, jo nekur vienkopus vairs nedzīvo tik daudz cilvēku, kuriem tie būtu nozīmīgi - īsteni eiropieši dzīvo visur un vienlaikus nekur. Varbūt liberāļa acīs nepastāv arī ģimene, jo tai arī piemīt zināms sakars ar identitāti. Katrā ziņā, nākotnes postnacionālās Eiropas ainu, kas “drosmīgi konkurē multipolārā pasaulē”, katrs var iztēloties pats.

Taču satraucošais visā ir tas, ka Verhofstata vadītā politiskā grupa – liberāļi - ir trešā ietekmīgākā Eiropā un viņu pozīcija daudzos būtiskos politiskos jautājumos ir izšķiroša. Un tāpēc viņa odiozie izteikumi nav tik maznozīmīgi, kā gribētos.

* Vairāku Eiropas valodu brīvs sajaukums ar domu – “Mana cīņa – Eiropa bez tautām!”