Kurš pelnīs no Latvijas vēja parkiem?

Šā gada 16. jūnijā sadarbībā ar fondu "New Direction" tiks rīkota starptautiska konference "Enerģētiskā drošība: politika, tirgi un pārejas procesi", kurai ikviens interesents varēs sekot līdzi arī tiešsaistē portālā "Delfi". Konferences programma pieejama šeit. Konferencē tiks diskutēts par plašu tēmu loku, un viena no tām būs arī par atjaunīgās enerģijas izmantošanu, par ko vēlos plašāk paust savu viedokli šajā rakstā.

Eiropas Savienības mērķis – panākt, ka līdz 2030. gadam atjaunīgo energoresursu īpatsvars ir 45% no kopējiem, – ir ambiciozs. Tas nozīmē jaunu tehnoloģiju un infrastruktūras radīšanu, kā arī salīdzinoši ātru politisko lēmumu pieņemšanu. Eiropas līmenī pieņemtie dokumenti – Eiropas Zaļais kurss, "Fit for 55" pakete, arī taksonomija jeb kategorizēšana, kuras privātās investīcijas tiek uzskatītas par zaļām, – tas viss ir devis stimulu pārejai uz atjaunīgajiem energoresursiem, taču vienlaikus tā ir arī ekonomiskā burbuļa pazīme, ko vēl vairāk ietekmē energoresursu ģeopolitiskā tektoniskā transformācija Krievijas izraisītā kara kontekstā. Gan Eiropas Savienības dalībvalstu publiskā nauda, kas tiek izmantota caur Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānismu, "RePowerEU" paketi un Eiropas Infrastruktūras savienošanas instrumentu, gan caur "zaļo" privāto naudu un citiem veidiem, rada milzīgu spiedienu uz pārlieku strauju iespēju nopelnīt uz atjaunojamās enerģētikas rēķina. Pieejamās naudas apjoms ir liels, taču kur tā galu galā paliek? Latvijas gadījumā ārvalstu investori runā par elektroenerģijas eksportu, vēlas būvēt vēja parkus Latvijas iekšzemē un Baltijas jūrā, solot mūsu valstij "ekonomisko izrāvienu", ja pilnvērtīgi izmantosim (precīzāk – ļausim izmantot) savu "zaļo naftu". Vai tiešām tik vienkārši?

Turpinot salīdzinājumu ar "zaļo naftu" – ja Latvija atļaus investoriem sabūvēt vēja parkus enerģijas eksportam, tas būs līdzīgi kā tad, ja, piemēram, Persijas līča valstis, atrodot savā zemē naftu, būtu teikušas: nāciet, ņemiet, tirgojiet, kas vēlas! Tad diez vai šajās valstīs slietos tādi debesskrāpji kā patlaban, bet būtu tuksnesis un dažas pilis šeihiem. Kā zināms, tiešās ārējās investīcijas savulaik radās tieši saistībā ar pirmajām naftas atradnēm ASV Pensilvānijas štatā 19. gadsimta vidū.

Protams, ir jāveicina atjaunīgo resursu izmantošana, bet saprātīgā apjomā un paturot prātā nacionālās intereses. Pozitīvi, ka "Latvijas valsts meži" kopā ar "Latvenergo" plāno attīstīt savus vēja parkus, jo tad pievienotā vērtība – peļņa, dividendes, nodokļi – paliek Latvijā, nevis aizplūst uz ārvalstu kontiem kā dāņu, zviedru un vācu investoru gadījumā. Ir atšķirība starp iekšzemes kopproduktu un nacionālo kopienākumu. Peļņa no eksportētajām investīcijām ir būtisks lielums daudzu labklājības valstu nacionālajā kopienākumā. Biznesā tiek teikts, ka svarīgāk ir nevis kur kaut kas tiek ražots, bet kam tas pieder. Kad vēja parku biznesmeņi saka "mēs eksportēsim", ir jāatceras, ka naudu no eksporta nesaņem teritoriālie ūdeņi vai teritorijas, bet gan konkrēts uzņēmums konkrētā kontā. Proti, mūsu valsts pilsoņi nekļūs turīgāki no pārspīlēta vēja enerģijas biznesa. Un investoru mērķis nav uzturēt Latvijas "Nordpool" cenu zonā nulles vai negatīvu elektrības tarifu.

Latvijā vēja parki plānoti galvenokārt Kurzemē, tādēļ tur iedzīvotāju pastkastītēs salikti vēja parku attīstītāju uzņēmumu bukleti par to, cik viss būs skaisti, un kur tiek mēģināts iestāstīt, ka elektrības cena kritīsies. Tā nebūs. Kāpēc gan lai investori ieguldītu naudu, lai pēc tam tirgotu lētu enerģiju vai pat piemaksātu par to? Tas nav pārmetums, bet fakts. Uzņēmuma mērķis ir peļņa, nevis labdarība. Turklāt plānotie vēja parki Baltijas jūrā, visticamāk, būs paredzēti eksportam uz Rietumvalstīm, nevis Latvijas tirgum. Kā izskanēja nesenajā "WindWorks" konferencē, Baltijas tirgus jau drīzumā būs piesātināts ar atjaunīgajiem energoresursiem, pirms tiks uzbūvēti vēja parki jūrā. Citiem vārdiem sakot, vietējam tirgum pietiks ar to enerģiju, kas tiks saražota iekšzemē. Protams, tas būs apstākļos, kad pūtīs vējš un spīdēs saule. Pārējā laikā bāzes jaudas būs jābalansē ar gāzi jeb TEC-1 un TEC-2.

Vēja parku investoru solījumi jāizsver arī kontekstā ar to, ka, piemēram, Vācijā vēja enerģijas attīstības tempi pagājušajā gadā samazinājās un apstiprināto atļauju skaits saruka pat attiecībā pret 2021. gadu. Tas viss, neraugoties uz valdības ambiciozajiem centieniem apjomus palielināt. Viens no galvenajiem iemesliem ir piemērotas zemes trūkums, stingrie vēja parku atrašanās vietas noteikumi un tiesvedības, ko aizsāk neapmierinātā sabiedrība. Arī raugoties uz koalīcijā esošās Zaļo partijas priekšsēdētāja Habeka katastrofālo reitinga kritumu (nesen tieši viņš dominēja kā iespējamais Vācijas kanclers), šķiet, ka vācieši sāk paust kritisku attieksmi pret līdzšinējo neracionālo un pārspīlēto enerģētikas politiku. Līdz ar to nav brīnums, ka vēja parku investori dodas "lētāku" vēju un teritoriju meklējumos.

Vēja ģenerācijas investori plānotajos projektos Latvijā ir pieteikuši teju četras reizes lielāku jaudu, nekā ir Latvijas patēriņš maksimumstundās. Lai spētu uzņemt tīklā tik daudz elektrības, ir nepieciešamas lielas investīcijas. Tādēļ "Sadales tīkls" un "Augstsprieguma tīkli" varētu sākt bažīties, ka tā ir pārkaršanas pazīme nozarē. Un mēs zinām, ar ko beidzas burbuļi ekonomikā. Investori mudina attīstīt tīklu jaudas, bet jautājums: kurš par to maksās? Latvijas interesēm atbilstošākā būtu tā sauktā "deep cost" pieeja, kad investori paši maksā par elektroenerģijas pārvades infrastruktūras attīstību, ja tāda ir nepieciešama, kā arī sedz taisnīgu daļu no tīklu izmaksām, kas rodas no šiem pieslēgumiem, un varētu segt arī zināmu daļu no bāzes jaudām, kas nepieciešamas lielākai tīkla balansēšanai.

Vai Latvija varētu veiksmīgi iesaistīties vēja tehnoloģiju izstrādē un ražošanā, tādējādi gūstot pievienoto vērtību no šīs nozares? Maz ticams, jo citām Eiropas valstīm ir nenoliedzamas priekšrocības: daudzu gadu pieredze un attīstīta industrija. Vēja tehnoloģiju ražošanā dominē Dānija, Vācija, Francija, Spānija, kas savukārt lielā mērā ir atkarīgas no reto metālu importa no Ķīnas, līdz ar to šīs valstis būs tās, kas gūs lauvas tiesu peļņas no vēja enerģētikas komponenšu ražošanas. Turklāt šajā komponenšu ražošanā ir augstas pievienotās vērtības (spārni, gulšņi, ātrumkārbas u.c.) un zemas pievienotās vērtības sastāvdaļas. Pat ja Latvijas ostu ekonomiskās zonas cer uz iesaisti vēja ģeneratoru detaļu komplektēšanā, tas, visdrīzāk, būs bizness ar mazu pievienoto vērtību un uz ierobežotu laika posmu.

Noslēgumā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka, plānojot vēja parku attīstību Latvijā, jāsaglabā vēss prāts un jārūpējas, lai pievienotā vērtība pēc iespējas paliktu Latvijā, nevis aizplūstu uz citām valstīm. Enerģētikas politika ir valsts politika. Tas, cik jaudas ļausim pieslēgt, kam un ar kādiem nosacījumiem, – tā ir mūsu valsts izšķiršanās. Šobrīd notiek kā teicienā "kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ" – ir svarīgi pirmajiem piesātināt tirgu, jo noteiktā brīdī tas vairs nebūs izdevīgi. Turklāt jāatceras, ka arī atjaunīgā (vēja un saules) enerģija nāk ar kaitējumu videi. Ja mēs tūkstošiem hektāru zemes uz vismaz 30 gadiem nodosim lietošanā vēja enerģijas ražotājiem, to nebūs iespējams izmantot citiem mērķiem. Nav izslēgts, ka, piemēram, ienākumi no lauksamniecības šo gadu laikā varētu dot lielāku pievienoto vērtību.

Latvijai diemžēl jau ir pieredze, kā nepareizu politisku lēmumu rezultātā ("būsim tilts starp Austrumiem un Rietumiem") nonācām gan finanšu krīzē, gan ģeopolitiskā ievainojamībā un beigu beigās ekonomiskā atpalicībā no kaimiņvalstīm. Nekāpsim uz tā paša grābekļa!