Kipras glābšanas modelis - izaicinājums “eirozonas” Latvijai

Raksts publicēts portālā Ir.lv 2013. gada 14. janvārī.

Jaunais gads Eiropā iesācies samērā veiksmīgi - "tirgu" uzbrukumi atsevišķām dalībvalstīm ir mitējušies un ES līderi ieguvuši nelielu atelpas brīdi. Eiropas Savienības Padomes prezidentūru no Kipras pārņēmusi Īrija. Abas valstis ir tā saucamās problēmvalstis, bet kamēr Īrija ir jau nostājusies uz stabilitātes ceļa, plānojot šajā gadā izbeigt aizņēmumus no starptautiskajiem aizdevējiem un sākt savas saistības pilnībā finansēt tirgos, ar Kipru notiek pretējais.

Jau kopš pagājušā gada beigām aktīvi notikušas sarunas par palīdzības paketes piešķiršanu Kiprai, kuras lielums, spriežot pēc pēdējiem paziņojumiem, būs 17,5 miljardi eiro jeb teju līdzvērtīgs valsts iekšzemes kopproduktam. Un Kipras problēmas nav mazas - pieaugošs bezdarbs, recesija jau otro reizi pēdējo četru gadu laikā un, protams, milzīgas problēmas banku sektorā.

Ja Īrija kā valsts un tās nodokļu maksātāji bija spiesti uzņemties komercbanku kreditoru prasības, lai lielā mērā glābtu gan ES, gan aizokeāna naudu, un šo valstu pensiju fondus, tagad būtu tikai taisnīgi, ja daļu no īru parādiem par banku sektoru uzņemtos jaunizveidotais eirozonas glābšanas fonds ESM, kā tas notiek Spānijas gadījumā. Taču jautājums - kas, kādā veidā un cik daudz maksās par Kipras banku glābšanu - ir kļuvis par eirozonas politisko izaicinājumu.

Kipras "veiksmes stāsts"

Kādēļ? Tieši banku sektors Kiprai rada vislielākās problēmas, ņemot vērā faktu, ka to raksturo lielas nerezidentu - un "jaunpilsoņu" - naudas. Kipra savulaik gāja daudz tālāk par Latviju un apmaiņā pret investīcijām valstī ārvalstniekiem piedāvāja kļūt ne tikai par valsts rezidentiem, kā tas ir Latvijā, bet pilsoņiem. Turklāt nevis ekskluzīvā kārtā, kā par jaunizceptu Krievijas pilsoni kļuva Žerārs Depardjē, bet masveidā. Līdz ar to katrs krievu miljonārs, kurš investē Kiprā vismaz 10 miljonus eiro, saņem pilsonību.

Rezultātā Kipra ir ieguvusi reputāciju kā naudas atmazgātuve ar zemiem nodokļiem, kur bieži vien plūst iekšā šaubīgas izcelsmes krievu nauda.

Tādēļ nav brīnums, ka pirmo krīzes aizdevumu 2,5 miljardus eiro Kipra saņēma tieši no Maskavas, tā lielā mērā arī apgāžot mītu par no "Putina bēgošo" Krievijas naudu, ko mīl piesaukt "investoru" piesaistītāji Latvijā. Pēc Vācijas ārējās izlūkošanas dienesta informācijas, Kipras bankās glabājas vairāk nekā 20 miljardu eiro Krievijas bagātnieku naudas, no kuras lielākā daļa uz valsti no Krievijas atceļojusi nelegāli, lai apietu nodokļu nomaksu. Ņemot vērā, ka Kipras IKP ir tikai aptuveni 18 miljardi eiro, šis apjoms ir milzīgs. Grūti šo valsti būtu nosaukt kā paraugu, kuram Latvijai vajadzētu sekot. Lai gan tieši to vēl salīdzinoši nesen, slavinot no šā gada sākuma spēkā esošās izmaiņas "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (UIN), kuras paredz, ka ar nodokli netiks apliktas no nerezidentiem saņemtās un tiem izmaksātās dividendes, darīja kāda nodokļu eksperte Latvijā.

Atbalsts blēžiem?

Kipras "panākumus" ES gan pamazām sāk "novērtēt". Tā valdības opozīcijas partijas Vācijā ir pamatoti nobažījušās par palīdzības paketes Kiprai lietderīgumu, ņemot vērā, ka 12 miljardus jeb vairāk nekā divas trešdaļas no kopējās paketes summas paredzēts atvēlēt tieši banku glābšanai. Kā atzīmē Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis Zigmārs Gabriels (Sigmar Gabriel), ir grūti iedomāties, kāpēc būtu jāpalīdz tādām bankām, kuru biznesa modelis ir bāzēts uz atbalstu nodokļu krāpniecībai. Arī Zaļo partijai ir iebildumi, kamēr Kreiso partija ir principiāli pret palīdzības paketi. Līdz ar to pat, ja eirozonas finanšu ministri februārī vienosies par finansiālas palīdzības sniegšanu Kiprai, to var aizkavēt negatīvs balsojums Vācijas parlamentā.

Ņemot vērā, ka finansiālo palīdzību Kiprai nodrošinās ESM, gan Vācijas, gan citu eirozonas valstu politiķiem būs grūti izskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc viņu nodokļi tiek izlietoti, lai caur Kipras bankām palīdzētu Krievijas miljonāriem. Tā bavāriešu (CSU - Kristīgo sociālistu partija) līderis Eiropas Parlamentā Markus Ferbers (Markus Ferber) kā vienu no priekšnoteikumiem finansiālās palīdzības sniegšanai Kiprai iesaka ieviest izmaiņas valsts likumdošanā, lai nebūtu kā pašreiz, kad "katrs, kam ir daudz naudas, saņem Kipras pasi", un tādējādi arī ES sniegtās privilēģijas un drošību praktiski bez nekādām saistībām.

Šķiet, ka šī tad būtu īstā Kipras pieredze, no kā var mācīties Latvija. Pašreizējos taupīgajos apstākļos ES tiek daudz rūpīgāk pārdomāts, vai un kādām vajadzībām tiek aizdota nauda, un neglītas darbības dalībvalstīs netiek gluži vienkārši ignorētas.

Kipras risinājuma modelis būs politiski svarīgs, jo lielākajā eirozonas valstī Vācijā šogad ir vēlēšanas, kas neļaus tās politiķiem izvairīties no politiskajām konsekvencēm atkarībā no izvēlētā risinājuma. Domājams, ka jautājumi, ar kuriem nākotnē nāksies saskarties "glābjamajām" eirozonas valstīm, visticamāk, būs visai neērti.

Pirmkārt, vai eirozonas valstīm krīzes gadījumā tiks piemēroti vienādi nosacījumi, liekot daļu no aizdevuma uzņemties uz savas valsts nodokļu maksātāju pleciem un daļu saņemot kā solidāru aizdevumu no ESM. Vai arī tiem, kas apzināti karsējuši pārrobežu finanšu tirgu, veidojot nekustamā īpašuma un citus ''burbuļus", tiks piemēroti skarbāki nosacījumi, lielāko daļu liekot atmaksāt pašiem.

Otrkārt, vai tiks glābti nezināmas izcelsmes ārvalstnieku ieguldījumi, uzņemoties riskus arī vācu vai nākotnē arī latviešu nodokļu maksātājiem, vai arī šo banku kreditoriem būs jākļūst par 1 EUR vērtības akcionāriem bankā?

Treškārt, vai aizdevējvalstu vēlētāji piespiedīs savus politiķus pieprasīt no "glābjamajām" valstīm izbeigt tirgot dažādas priekšrocības - pilsonību vai uzturēšanās atļaujas - kas lielā mērā rada strukturālus deformējumus un nodokļu maksātājus gan ''glābjamajās", gan "glābējvalstīs" padara par "rēķinu" saņēmējiem? Latvija izvēles priekšā.

Ņemot vērā mūsu virzību uz eirozonu, Kipras risinājuma modelis zināmā mērā iezīmēs arī akcentu Latvijas ģeopolitiskajai nākotnei. Ja eirozona vienkārši glābs Kipras "jaunpilsoņu" naudu, uzgrūžot saistības saviem nodokļu maksātājiem, tad tas būs signāls, ka arī Latvija pēc iestāšanās eirozonā var kļūt par īstu Eldorado šādām naudas plūsmām ar attiecīgām politiskajām sekām. Tad no jauna tiktu celta gaismā gan nu jau piemirstā no Kipras nokopētā Šlesera ideja par pilsonības pārdošanu un citas aktivitātes un īstermiņā nerezidentu naudas apjoms pieaugtu vēl vairāk. Taču šāds risinājuma modelis ir visai mazticams, un tam būs politisks pretspiediens - katrā ziņa no Eiropas Parlamenta deputātu puses noteikti.

Par lielo nerezidentu noguldījumu līmeni Latvijā - kurš sastāda teju pusi no kopējiem noguldījumiem bankās un pagājušā gada trešajā ceturksnī sasniedza 5,9 miljardus latu, tādējādi par vairāk nekā vienu miljardu latu pārsniedzot valsts budžetu - jau brīdinājis Starptautiskais Valūtas fonds. Ārvalstnieku ieguldījumi savienojumā ar labvēlīgajiem apstākļiem nerezidentiem - uzturēšanās atļauju piešķiršana par minimālām investīcijām, kā arī nu jau spēkā esošā nodokļu konvencija starp Krieviju un Latviju (kas paredz, ka tikmēr, kamēr izmaksātajām dividendēm no Latvijas uz Krieviju, iepriekš pieminēto UIN grozījumu ietvaros, netiks piemērota likme, uz Latviju no Krievijas izmaksātās dividendes tiks apliktas ar piecu vai 10 procentu likmi) rada potenciāli bīstamu kokteili ne tikai tāpēc, ka tie varētu izraisīt problēmas valsts ekonomikā, bet arī tāpēc, ka tas tiks ņemts vērā brīdī, ja nākotnē valstij būs nepieciešama finansiāla palīdzība no ESM.

Kopumā ņemot, Latvijas ekonomiskā situācija pašlaik neizskatās slikti. Taču šis laiks būtu jāizmanto, lai mācītos no citu (Kipras) neveiksmīgās pieredzes un spertu pareizos soļus, lai nodrošinātos, ka valsti ilgtermiņā nepiemeklē problēmas. Bet, ja piemeklē, tad lai vismaz uz mums neskatītos kā valsti, kas pati radījusi savus riskus - stimulējusi nezināmas izcelsmes investīciju ienākšanu, jaunu strukturētu nekustamā īpašuma "burbuli", attīstītām valstīm neraksturīgu mikrokreditēšanas uzplaukumu, u.c. Īstermiņa domāšana mums var atkal skarbi atspēlēties nākotnē.