Kārtējais ES samits - tikai mazs solis

Raksts publicēts laikrakstā “Diena” 2012. gada 2. februārī

Šo pirmdien notikušajā kārtējā ES samitā 25 ES dalībvalstīm (izņemot Lielbritāniju un Čehiju) izdevās vienoties par “fiskālā kompakta” (starpvalstu līguma) pieņemšanu, kurā ES valstis apņemas ievērot vēl stingrāku budžeta disciplīnu. Valstīm šis līgums ir jāratificē līdz 2013. gada janvārim. Būtiski arī, ka tika panākta vienošanās par jaunā problēmās iekļuvušo eirozonas valstu glābšanas instrumenta - Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) iedarbināšanu no šī gada jūlija paralēli jau esošajam Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentam (EFSF), kas kopumā glābšanas pasākumiem ļaus novirzīt 750 miljardus eiro. Finanšu tirgi uz ziņām par to, ka ES līderiem izdevies panākt vismaz kaut kādu vienošanos, otrdienas rītā noreaģēja pozitīvi. Eiro vērtība pret ASV dolāru, tāpat kā Frankfurtes biržas visvairāk tirgoto ES attīstīto valstu uzņēmumu akciju indekss FTSEurofirst 300, pakāpās par 0,5%. Grūti gan pateikt, vai labvēlīgo tirgus reakciju pamatā izraisīja ES samita vienošanās, vai pozitīvās ziņas no Grieķijas sarunām ar privātajiem aizdevējiem par 50% aizdevuma daļas norakstīšanu. Jebkurā gadījumā - tirgus analītiķi nu jau labi pasen norāda, ka ES koncentrēšanās tikai uz taupības pasākumiem nav īstais ceļš, kā panākt uzticības atjaunošanos ES ekonomikai. Līdz ar to izteikt prognozes, ka notikušais samits varētu panākt būtisku lūzumu tirgus attieksmē pret eirozonu, būtu vairāk nekā pārsteidzīgi.

"Fiskālā kompakta" loki

Līguma teksts par “fiskālo kompaktu” tā tapšanas gaitā piedzīvoja fundamentālus labojumus no melnraksta uz melnrakstu bieži vien, apmetot loku, sākuma punktiem nonākot atpakaļ pēdējā versijā. Šis process atspoguļoja intensīvo valstu politisko kaulēšanos. Tā, piemēram, kamēr otrais melnraksts paredzēja lielāku Eiropas Komisijas un Tiesas lomu budžeta disciplīnas jautājumos, trešais melnraksts abu institūciju lomu atkal samazināja, atstājot vairāk manevru iespēju starpvalstu dialogam. Tikmēr līguma pēdējā versija ne tikai atjauno Tiesas lomu, bet paredz, ka Tiesa varēs dalībvalstis, kurām ir ilgstoši nesabalansēts budžets, sodīt līdz 0,1% apmērā no to IKP. Līguma galīgā versija paredz arī lielāku Eiropas Komisijas lomu. Pret līguma parakstījušām valstīm, kuras pārkāps “labas saimniekošanas principus”, automātiski sāks darboties “korektīvie mehānismi”, kurus izstrādās Komisija. Lai gan var daļēji priecāties par to, ka Eiropas institūciju loma "fiskālā kompakta" pēdējā versijā tika palielināta, ir skaidrs, ka galavārds joprojām piederēs lielajām dalībvalstīm. Uz topošā ESM naudu varēs pretendēt tikai tās eirozonas valstis, kas parakstījušas “fiskālo kompaktu”. Tikmēr ESM līgums paredz, ka valstu loma lēmumu pieņemšanā būs proporcionāla to iemaksām. Līdz ar to Vācijai vien būs balsis 27 procentu vērtībā, Francijai -- 20 procentu, kamēr lēmumu pieņemšanai attiecībā uz ESM vajadzēs 85 procentus balsu. Tas nozīmē, ka viena Vācija (Francija, Itālija) spēs nobloķēt jebkuru iniciatīvu, tai skaitā nepiešķirt finanšu palīdzību valstij, kurai tā nepieciešama.

Latvijas politiskās intereses

Notikumiem attīstoties tādā virzienā, kurā lielo dalībvalstu loma palielinās, pastāv pamatotas bažas par Latvijas interesēm. Tādēļ, manuprāt, Latvija, līdzīgi kā citas valstis, līguma sarunu gaitā varēja uzstāt uz dažu sev izdevīgu noteikumu ieviešanu. Taču, pēc būtības nekas vēl nokavēts - par šīm mums vajag runāt līdz pat līguma ratifikācijai.

Pirmkārt, Latvija apmaiņā pret solidaritāti ar citām ES valstīm līguma iedibināšanā varēja pieprasīt tajā iestrādāt punktu, kas dod jaunajām ES dalībvalstīm iespēju izvērtēt eiro ieviešanas lietderību arī pēc tam, kad visi priekšnosacījumi tā ieviešanai ir izpildīti, paredzot iespēju atlikt pievienošanos eirozonai, ja tas konkrētajā brīdī nav dalībvalsts interesēs.

Kā zināms, šobrīd no neeirozonas ES valstīm šādu priekšrocību bauda tikai Lielbritānija un Dānija. Otrkārt, Latvija līdz ar citām "jaunajām neeirozonas valstīm" savām komercbankām varēja prasīt tādu pašu neierobežotu likviditātes (kredītresursu) pieejamību no Eiropas Centrālās bankas puses, kādu šobrīd bauda eirozonas valstu komercbankas. Krīzes brīdī šis ECB instruments dod nepārprotamas priekšrocības. To pierādīja situācija pirmajā krīzes vilnī, kad ECB līdzekļus savu banku glābšanai saņēma ne tikai eirozonas, bet arī Zviedrijas un Dānijas bankas. Latvija, neskatoties uz savu atrašanos Valūtas mehānismā 2, tos nesaņēma. Tāpēc Latvija sarunās par starpvaldību līgumu varēja atgādināt par šo netaisnību, kā arī privātā parāda pārlikšanu uz savu nodokļu maksātāju pleciem iepriekšējās krīzes laikā, vienlaikus saglabājot lata piesaisti eiro. Latvija varēja iet pat soli tālāk un kopīgi ar dažām citām valstīm pieprasīt konkrētu plānu eirozonas krīzes atrisināšanai un izaugsmes nodrošināšanai.

Taupība un izaugsme

Vācijas viedoklis par eiro krīzes risināšanu tikai ar taupības palīdzību bija vēl viens iemesls būtiskām domstarpībām līguma sagatavošanas gaitā. Lai gan "fiskālie vanagi" bieži mēdz uzsvērt, ka taupība ir valstu galvenais instruments tirgus uzticības atjaunošanai, pēdējie notikumi rāda, ka aina nav tik vienkārša. Par to liecina kredītreitingu aģentūras Standard&Poor's (S&P) veiktā kredītreitingu pazemināšana virknei eirozonas valstu, un it īpaši Francijas un Austrijas AAA reitinga zaudēšana. S&P pavisam skaidri pamato savu lēmumu, norādot uz tobrīd vēl topošā "fiskālā kompakta" trūkumiem. "Politiskā vienošanās... koncentrējas uz to, ko mēs uzskatām par vienpusīgu pieeju, uzsverot fiskālo taupību bez stingras un konsekventas programmas eirozonas ekonomiku izaugsmes potenciāla celšanai". S&P skaidro, ka taupības pasākumi samazina budžeta ienākumus un izaugsmi kopumā, tādējādi palielinot budžeta deficītu. Līdz šim piekoptā eirozonas taupība nu jau skaidri sāk dot “augļus”. SVF tikko samazināja eirozonas šīgada izaugsmes prognozi no 1,1% uz negatīvu - mīnus 0,5%. Latvijas Banka savukārt pārvilka svītru visai pozitīvajai Latvijas šīgada izaugsmes prognozei - 2,5%, tagad mūsu iespējas vērtējot vairs tikai uz 1,3%. Ņemot vērā ekonomikas kritumu, ko mēs piedzīvojām 2009. un 2010. gadā, šāda "atkopšanās" faktiski nozīmē ieiešanu stagnācijā. Protams, ievērojamais citu ES lielvalstu, kā arī SVF spiediens uz Vāciju par to, ka ES nepieciešams ne tikai atkārtot fiskālās disciplīnas mantru, bet meklēt ceļus, kā panākt ekonomikas pārstrukturēšanu, konkurētspējas celšanu un izaugsmes nodrošināšanu, deva savus augļus. Paralēli fiskālā kompakta pieņemšanai ES līderi nāca klajā arī ar kopīgu paziņojumu par ekonomisko izaugsmi, atzīstot, ka budžetu "apcirpšana" "pati par sevi nav pietiekams solis". Paziņojumā ir nosauktas jaunas prioritātes - spēcīgāks ES Kopējais tirgus, nodarbinātība, palīdzība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem u.c. Taču - tas joprojām ir tikai paziņojums. Reāli Eiropas Centrālā banka (ECB) joprojām ir vienīgā institūcija, kas spēj būtiski ietekmēt eirozonas krīzi. Pat kredītreitingu aģentūras uzstāj uz ECB iesaisti krīzes risināšanā. Aģentūras Fitch vadītājs Deivids Railijs brīdina par “kataklizmisku” eiro sabrukumu, ja ECB nesāks spēlēt lielāku lomu. Tomēr nevar arī teikt, ka ECB šobrīd sēdētu gluži rokas klēpī salikusi. Tās trīs gadu neierobežota apjoma aizdevumu piedāvājums Eiropas komercbankām ir palīdzējis valstu parādu krīzei nepārvērsties banku sistēmas sabrukumā. Taču vairums analītiķu gaida nākamo soli - tās iesaistīšanos arī eirozonas valstu parādu krīzes risināšanā, tieši vai netieši ieņemot centrālajai bankai pienākošos "pēdējā aizdevēja" lomu.