Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisms – mīti, realitāte un iespējas

Latvijas sabiedrība pēdējā laikā, iespējams, ir apmulsusi no publiskajā telpā dzirdamās informācijas par miljardiem eiro, un tagad klāt vēl nāk miljardi, kas Latvijai tiks piešķirti no Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM). Tā ir teju kā dāvana – nauda, kas nebūs jāatmaksā, tādēļ varētu likties, ka naudas ir tik daudz, ka nezināsim, kur to likt.

Vienlaikus cilvēki un uzņēmumi jūt, ka naudas trūkst, un rodas jautājums – kāds mums labums no šiem Eiropas miljardiem? Kādi ieguvumi būs šogad, kādi – nākotnē, un vai valsts pratīs naudu izlietot gudri? Uz šiem jautājumu centīšos atbildēt šajā rakstā, iztiekot bez pārlieku birokrātiskiem skaidrojumiem.

Kas mums pienākas?

Kā vienam no Eiropas Parlamenta (EP) ēnu ziņotājiem, veidojot šo svarīgo ES ekonomikas atveseļošanās regulu, man šķiet būtiski vēlreiz aicināt saglabāt pareizo fokusu un neapmaldīties mītos, kas kopš vasaras sākuma ir griezušies ap ANM pamatā Finanšu ministrijas noslēpumainības dēļ. Tātad vēlreiz – ko Latvijai paredz Atveseļošanās un noturības mehānisms?

Latvijai tiks piešķirti aptuveni divi miljardi eiro neatmaksājamos grantos, un aptuveni tikpat daudz mēs varēsim aizņemties uz izdevīgiem nosacījumiem. Plānotajiem izdevumiem ir jābūt apkopotiem dalībvalsts nacionālajā plānā, kam, savukārt, tiekot saskaņotam ar Eiropas Komisiju (EK), ir jāatbilst ANM regulas pamatnoteikumiem.

Īsumā – nacionālajam plānam jābūt “zaļam un digitālam” (vai vismaz tā jāizskatās), un ieguldījumi jāveic pēc iespējas drīzāk. It īpaši tas attiecas uz neatmaksājamo grantu daļu, kas juridiski jāpiesaista, vēlākais, 2023. gadā, bet jāizmaksā maksimāli trīs gadu laikā pēc tam. Birokrātiski precīzi tas redzams Finanšu ministrijas (FM) sagatavotajā publikācijā.

Runājot par mītiem, man jāatspēko dažu EP kolēģu paustais, ka EP būs teikšana par dalībvalstu nacionālajiem plāniem. Lai cik EP liberālās un Eiropas Tautas partijas grupas sarunvedējiem būtu gribējies paplašināt EP lomu, EP deputātiem tomēr nebūs atļauts juridiski saistoši lemt par dalībvalstu nacionālajiem plāniem. Un labi, ka tā.

Gan šis, gan arī pretstatā EP pozīcijai saglabāta lielāka manevru brīvība noteikumu piemērošanā nozīmē, ka svarīgākie lēmumi, veidojot nacionālos plānus, ir jāpieņem dalībvalsts valdībai.

Kā top Latvijas plāns?

Latvijas premjerministra Krišjāņa Kariņa pārmetums veselības ministrei Ilzei Viņķelei, izsakot viņai neuzticību, bija nepārprotams – ir jābūt skaidram un sabiedrībai saprotamam, izdiskutētam vakcinācijas plānam. Šeit varam vilkt līdzības ar Finanšu ministrijas izstrādāto ANM nacionālo plānu.

Kopš vasarā slepenībā tapušajiem ANM nacionālā plāna priekšlikumiem, kas tika veidoti, saņemot ministriju iepriekš nefinansētos projektus vairāk nekā 8 miljardu eiro apmērā. Pēc pirmās prezentācijas sociālajiem partneriem, kuri neizrādīja sajūsmu , ka vairāk nekā 80% līdzekļu aizies publiskajam sektoram, tomēr tika nolemts, ka valdība to tādu, kāds tas ir, sniegs EK, un tad, ja Brisele iebildīs, tad piekrītoši nomainīs ar citiem no uzkrātajiem projektiem.

Šobrīd, laikā, kad 11 dalībvalstis jau neoficiāli iesniegušas savus ANM nacionālos plānus Eiropas Komisijai, Finanšu ministrija tikai februārī gatavojas plāna pirmo variantu iesniegt valdībā.

ANM plāns ir instruments, ar kura palīdzību ES palīdz dalībvalstīm pārvarēt esošo krīzi, tajā pašā laikā neļaujot šo naudu izmantot politiskiem vai populistiskiem mērķiem. Ir valstis, kas plānu taisa ļoti apjomīgu, piemēram, Francija, kuras plāns ir 100 miljardu apjomā, no kuriem 40% tiks finansēti no ANM grantiem. (Interesanti, ka FM gatavojas Briselei iesniegt piesardzīgu plānu tikai par pirmo divu gadu Latvijai pieejamo “aploksni” 1,6 miljardu apmērā. Tas EK skatījumā var tikt traktēts, ka tāds īsts atveseļošanās plāns nemaz nepastāv un tiek iesniegts tikai naudas apgūšanas plāns.)

Ir valstis, kur ANM plāns kļūst par pamatu valdības krišanai, kā tas ir noticis Itālijā; un ir valstis, kuras, gatavojot ANM plānu, notrauš putekļus no projektiem, kas uzkrājušies ministrijās, “nodezinficē” tos ar “zaļu un digitālu maisījumu”, lai apgūtu savai jomai iedalīto finanšu kvotu. Diemžēl sarežģītu koalīciju gadījumā, kā tas ir pie mums, tas ir visbiežāk sastopamais gadījums.

Kas maksā par ANM?

Nav gluži tā, ka šī “brīnumfonda” nauda (672,5 miljardi, kas ir lauvas tiesa no tā sauktā “Nākamās paaudzes ES” instrumenta, kura apjoms – 750 miljardi), ko ES aizņemsies finanšu tirgos, būs pieejama uzreiz. Par to, kad un kā veidosies naudas plūsma fonda programmās, ir aprakstīts jau iepriekšminētajā FM rakstā. Kad pirmā naudas aizņēmuma summa, cerams, šovasar būs iegūta un valsts plāns būs apstiprināts, EK pārskaitīs uz Valsts kasi 13% no paredzētās summas kā stimulējošo priekšfinansējumu, lai pēc tam atbilstoši plāna izpildes kritērijiem pārskaitītu atlikušo naudu.

Kas maksās par ANM? Šo aizņēmumu ES kopīgi būs jāatdod līdz 2058. gadam. Taču, lai EK ar šī gada jūniju varētu sākt kreditēšanos finanšu tirgos, visām dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai, ir jāratificē t.s. pašu resursu sistēmas lēmums, kas nodrošina (vai pareizāk – apdrošina) šo aizņēmumu, līdz tas ES būs jāatdod. ES ir apņemšanās atmaksāt šo aizdevumu caur jauniem Eiropas kopējiem nodokļiem.

Kam drīkstēs tērēt un kam ne?

ANM nacionālajam plānam ir jāatspoguļo arī EK rekomendācijas dalībvalstij. Tā teikt, valstij jāveic tās vājāko punktu uzlabojumus. Arī nākamajam valsts budžetam, par kura īpašo “liesumu” esmu daudzkārt kritiski brīdinājis kopš vasaras, būtu zināmā mērā jāatspoguļo EK rekomendācijas. Par Latvijas potenciālā plāna punktu aprakstu detalizētāk var lasīt šeit.

Par to, kā drīkstēs tērēt ANM naudu, ilgi cīkstējās gan dalībvalstis, gan arī EP. Kad īsi pirms Ziemassvētkiem šis smagais process noslēdzās un dūmi sāka izklīst, kļuva redzams, ka triju lielo EP partiju (Eiropas Tautas partijas, sociālistu un liberāļu) centralizētais naudas izlietošanas modelis cieta smagu zaudējumu, pret to sarunās iebilstot gan dalībvalstīm, gan EK pārstāvim Valdim Dombrovskim. (Pret to iebildu arī es, šādā pozīcijā tobrīd pārstāvot vienīgo EP centriski konservatīvo grupu, kas diemžēl pārstāvēja Parlamenta saprātīgo mazākumu.)

Tomēr daudzi noteikumi paliek, kurus izvērtēs EK pirms naudas izmaksas dalībvalstīm:

1 Ir seši ieguldījumu virzieni, no kuriem divi ir svarīgākie – no ANM līdzekļiem 37% jātērē klimata mērķu sasniegšanai, 20% jāiegulda digitalizācijā. Tas ir saprotami, jo saskan ar pieņemtajām lielajām prioritātēm. (Kāda drāma sarunu raundos bija ar neveiksmīgajiem un pat kaitnieciskajiem centieniem atlikušos virzienus vēl “iezīmēt”, “ierāmēt” un ierobežot – tas būtu atsevišķa raksta vērts.) Pārējiem četriem pīlāriem – ilgtspējai, veselībai, kohēzijai un jaunatnei – faktiski der gandrīz jebkas un diezgan plašā tvērumā, kas nenoliedzami ir labi. Svarīgi, ka digitālo un zaļo nākotni nav, tā teikt, obligāti jākaldina atsevišķās smēdēs, jo EK vērtēs jebkuru projektu pēc metodoloģijas, ka to var noteikt kā 100%, 40% vai 0% atbilstošu divām lielākajām prioritātēm.

2 Naudu var ieguldīt investīcijās un reformās, taču nedrīkst izlietot t.s. tekošajos budžeta maksājumos jeb vienkāršoti – algās. Tas, protams, rada zināmu piesardzību. Šajā kontekstā vienmēr minu piemēru, ka Latvija var uzbūvēt klimatneitrālu un ar digitālām tehnoloģijām aprīkotu slimnīcu, taču, ja valsts nevarēs nodrošināt mediķiem pienācīgu atalgojumu, tad šādu slimnīcu būvēt nav jēgas.

Līdzīgi ir ar infrastruktūru. Piemēram, ir zināms, ka transporta jomā Rīgā iezīmēta zaļa dimensija – plānots iepirkt videi draudzīgu sabiedrisko transportu un ieviest tā saucamo park-and-ride sistēmu. Taču kāda būs cilvēku motivācija no sava transporta pārsēsties sabiedriskajā transportā? Iespējams, politiski grūtais lēmums, kas labu laiku atpakaļ tika pieņemts Londonā un Stokholmā – iebraukšanas maksa pilsētas centrā -, nebūs pa spēkam Rīgai. Pandēmijai beidzoties, sagaidāms, ka cilvēku pārvietošanās paradumi būs mainījušies.

Tas secināts pētījumos par sabiedriskā transporta izmantošanu desmit Eiropas pilsētās pagājušā gada vasarā, kad Covid-19 izplatība bija zema. Skaidrs, ka liela daļa Pierīgas iedzīvotāju, dodoties ikdienas gaitās uz Rīgu, turpinās izmantot personīgos transportlīdzekļus, un tas vien, ka viņiem no “parkinga” būs iespēja tālāk braukt ar Vācijā vai Čehijā būvētu videi draudzīgu autobusu, nevis “dīzelīti” , var nebūt gana spēcīga motivācija pārsēsties sabiedriskajā transportā. Rezultātā mērķis samazināt CO2 izmešu līmeni Rīgā netiks sasniegts.

Manuprāt, šī iecere līdz galam nav pārdomāta. Turklāt citi zaļie pasākumi transportā netiek paredzēti. Piemēram, EK noteikti kā “zaļus” varētu atbalstīt gandrīz visus ar dzelzceļu saistītos uzlabojumus, tostarp arī ārpus Rīgas. Taču šķiet, ka ANM plānā Satiksmes ministrija visu akcentu liek tikai uz “netīro” sadaļu – ceļiem.

3 Būs arī jāapstiprina konkrēti kritēriji, par kuriem dalībvalsts vienosies ar EK, apstiprinot ANM nacionālo plānu. Piemēram, tāds vai cits CO2 samazinājums transporta jomā; iedzīvotāju prasmju līmenis digitālajā vidē; publisko pakalpojumu lietošanas līmenis sabiedrībā, kas ietver arī publiskā piedāvājuma kvalitāti. (Cerams, augstāku nekā E-veselība vai VID Muitas deklarēšanas sistēma.)

Kam jābūt akcentētam?

Svarīgi no ANM pieejamos resursus iestrādāt Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai, sniedzot atbalstu pētniecībai, jaunām, īpaši videi draudzīgām tehnoloģijām un jaunu produktu un tehnoloģisko pieeju veidošanai, kas ļautu iekarot labu pozīciju tirgus segmentos, kur pieprasījums strauji aug, bet piedāvājums vēl nav aizņemts un mums jau ir labas iestrādes.

Piemēram, Jelgavā plānots būvēt lielāko zirņu proteīna izolāta rūpnīcu Austrumeiropā. Tas ir produkts, kam būs pieprasījums vegānās pārtikas tirgū, turklāt produktam būs liela pievienotā vērtība: tonna zirņu proteīna izolāta var būt pat piecas reizes dārgāka nekā tonna zirņu.

Ja mēs paredzam izmantot gan daudzdzīvokļu, gan publisko ēku siltināšanai mazāk naudas nekā tikai Rīgas sabiedriskā transporta iepirkumos, tad skaidrs, ka lauvas tiesa Latvijai pienākošās naudas tiks “eksportēta” uz citām ES valstīm, kas lielā mērā ir pretējs vektors tam, ko savos plānos (pēc neoficiālas informācijas, protams) paredz citas valstis.

Vēl vērtējot pašlaik zināmo par Latvijas ANM pasākumiem un to elementiem, bažīgu dara to vēsturiskā inerce, kas īsti neatbilst ceturtās industriālās revolūcijas trešās desmitgades izaicinājumiem. Park-and-ride sistēmām ir gara vēsture, Rīgā tā tika pētīta un noraidīta jau pagājuša gadsimta deviņdesmitajos gados. Arī biznesa inkubatoriem arī ir vairāku desmitgadu gara vēsture.

Ja aplūkosiet sekojošu saiti par stratēģiski svarīgām industrijām, otrajā sadaļā redzēsiet gan tehnoloģijas jaunajā urbānajā infrastruktūrā, kas balstīsies uz informatizāciju, digitalizāciju un inteliģentizāciju (intelligentization), gan viedumu (smart) apraidē, ostās, loģistikā, pašvaldību pārvaldē, kopienās, tūrismā utt.

Ja jums šķiet, ka tās ir sadaļas no ASV vai Vācijas programmas, tad tas tā nav – tā ir Ķīnas komunistiskās partijas programma valsts attīstībai, turklāt tā vēlas arī daudz ko iegūt no ES kompānijām tikko noslēgtā ES-Ķīnas Vispārējā investīciju līguma ietvaros.

Latvijas plāna lielajos pasākumos iekrīt acīs vēl dažas īpatnības. 30,7 miljoni paredzēti vidusskolu tīkla sakārtošanai, savukārt lauvas tiesa no augstskolu reformām paredzētā finansējuma – 82,5 miljoni – paredzēti pārvaldībai. Respektīvi, tiks finansētas divas reformas, kas teorētiski iet koncentrācijas virzienā, kas parasti nozīmē vidējā termiņā efektīvāku naudas izlietošanu, kāpinot kvalitāti, nevis apjomīgus izdevumus.

Nav arī līdz galam saprotams, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijai paredzētie pieci miljoni eiro “atvērtai zinātnei”. Vai tā būs kā maza E-veselība, vai arī veids, kā “atslepenot” pētniecības rezultātus par pirms gada Covid-19 programmas ietvaros finansētiem pētījumiem (arī par pieciem miljoniem eiro)?

Negribētos arī redzēt, ka lieli līdzekļi tiek kontraktēti ar konkursiem (vai bez tiem ārkārtas situācijā) kādām īpašām privātbiznesa struktūrām. Un, protams, tā ir tikai sakritība, ka tieši puse no 165 miljoniem eiro ekonomikas transformācijas un produktivitātes reformām paredzētās naudas tiek sadalīta starp politiski konkurējošām Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrijām.

Mums, 2021. gada budžeta taupīšanas čempioniem, būtu nepiedodami neizmantot visefektīvākajā veidā ANM miljardus, arī tos, ko varam izdevīgi aizņemties. Divas šādas kļūmes – situācijai neatbilstīgs valsts budžets un neefektīvi izmantots ANM – var atstāt būtiskas sekas Latvijai laikā, kad pasaule un Eiropa rāpsies ārā no pandēmijas bedres. Lai arī laiks lielā mērā ir zaudēts, vēl būtu iespējams ANM plānu krasi uzlabot.