Eiropai un Krievijai ir atšķirīgs sāpju slieksnis
Ar Robertu Zīli sarunājas Marta Dzintare
Eiropas Parlaments (EP) ir vienīgā pilsoņu tieši ievēlētā ES institūcija, Eiropas kopīgā balss, kam ir liels svars šodienas ģeopolitiskajā situācijā. EP prezidente Roberta Metsola pirms neilga laika viesojās Kijivā, solot pēc iespējas ātrāk atzīt Ukrainu par kandidātvalsti uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES). Vai Eiropas valstu starpā valda vienprātība par Ukrainas uzņemšanu ES? Vai Rietumeiropas valstis atzīst savas kļūdas līdzšinējās attiecībās ar Krieviju? Par šiem un citiem jautājumiem saruna ar Eiropas Parlamenta viceprezidentu ROBERTU ZĪLI.
Kā mainījies jūsu darba režīms, kopš kļuvāt par Eiropas Parlamenta viceprezidentu?
Kad man tuvāki draugi prasa, kas ir mainījies manā darbā, tad parasti smejos, ka ir vairākas reizes pieaudzis darba apjoms par to pašu algu. Katram viceprezidentam ir arī savas atbildības jomas. Piemēram, man jāvada iekšējā audita sistēma parlamentam, kura budžets ir vairāki miljardi eiro gadā. Protams, ir vesela virkne ierēdņu, kas veic auditus, un viņiem jābūt neatkarīgiem.
Ir arī ārējais audits – Eiropas Revīzijas palāta, kas pārbauda gan Eiropas Parlamenta, gan Eiropas Komisijas budžetu. Kā EP viceprezidents atbildu arī par publiskās drošības informācijas slepenības jautājumiem, proti, cik pieejama ir informācija citām pusēm, kas to pieprasa.
To visu sarežģītas, ka ir daļa dokumentu, kas ir kopīgi parlamentam un Eiropadomei. Kopumā Eiropas Parlaments ir atvērtāks informācijas publiskošanai nekā Eiropadome. Esmu arī vairākās darba grupās, kas atbild par visām ar EP darbību saistītām ēkām, informatīvi tehnoloģisko nodrošinājumu, kā arī par EP priekšvēlēšanu kampaņām. Šobrīd daudz kur Eiropā atver jaunas Eiropas pieredzes mājas, kurās apvienotas visas Eiropas institūcijas, kas pilsētā atrodas, ar mērķi padarīt tās pieejamākas iedzīvotājiem.
Šobrīd mums ir Eiropas māja Aspazijas bulvārī, kur atrodas EP un EK informācijas birojs. Mēs kopā ar ilggadējiem EP viceprezidentiem Raineru Vīlandu no Vācijas un OtmāruKarasu no Austrijas Rīgā apskatījām vairākas ēkas, kur varētu atvērt jauno Eiropas iespēju māju. Kopumā var teikt, ka EP viceprezidenta darbs ir līdzīgs kā Saeimas prezidijam Latvijā, taču mērogi ir lielāki.
Kā vērtējat jaunievēlētās Eiropas Parlamenta prezidentes Robertas Metsolas darbu?
Vērtēju pozitīvi. Robertai Metsolai ir laba izpratne par ģeopolitiku, arī attiecībā uz Krievijas – Ukrainas konfliktu, ko viņa arī skaidri paudavizītē Kijivā. Viņai arī izdevās noturēt daudzas svarīgas EP pozīcijas par palīdzību Ukrainai. Roberta Metsola tiekas gan ar Ukrainas pārstāvjiem, gan ar bēgļiem, tā ka paveikts ir daudz.
Kādu palīdzību Eiropas Parlaments sniedz Ukrainai?
Eiropas Parlaments atbalstīja Eiropas Komisijas priekšlikumu par 1.2 miljardu aizdevumu Ukrainai, lai segtu ārējā finansējuma iztrūkumu, ko radījusi kara krīze. Bez politiskajām rezolūcijām kā būtisku praktisko palīdzību varētu minēt arī to, ka Eiropas Parlaments nodos Ukrainas parlamentam – Augstākajai Radai– elektronisko attālinātās balsošanas sistēmu, ko EP izmantoja pandēmijas laikā.
Gan ASV prezidents DžoBaidens, gan vairāki Eiropas valstu līderi uzsvēruši Rietumvalstu vienotību. Vai jūs Eiropas Parlamenta deputātu vidū arī izjūtat vienotību, vai arī viedokļi atšķiras?
Ja palasa nopietnus medijus, kas dziļi analizē šīs lietas, tad var redzēt, ka patiesībā valstu līderu starpā nav vienotības. Arī biznesa vidē situācija ir sarežģīta, un skaidrs, ka politiķiem ir jāieklausās savas valsts biznesa pārstāvjos. Zināms, ka ne visi uzņēmumi ir aizgājuši no Krievijas tirgus. Par izšķirošiem soļiem nelemj Eiropas Parlaments, par to lemj Eiropadome, kas ir premjeri un prezidenti, kā nu kurā valstī. Arī Eiropas Parlamentā var just to partiju pārstāvju, kuri vada valdības, dažādos viedokļus. Tā ka nevarētu teikt, ka attiecībā uz Krieviju visos jautājumos valda vienprātība, noteikti ne.
Šķiet, ka pirmā augstā amatpersona, kurapubliski atzinusi kļūdas līdzšinējās attiecībās ar Krieviju, ir Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers. Vai Eiropas Parlamentā arī vērojama šāda retorika, ka politiķi gatavi atzīt savas kļūdas?
Nesenās diskusijās EP transporta komitejā gan es, gan manikolēģi no Rumānijas uzsvērām, kamēs jau sen brīdinājām par Krieviju. Bet neviens šo jautājumu negrib izvērst. Diemžēl Rietumeiropa ilgstoši nesadzirdēja mūsu brīdinājumus. Vācija, Francija un vēl dažas Eiropas valstis pat pēc 2014.gada Krimas okupācijas turpināja Krievijai piegādāt militāras nozīmes preces.
Rietumeiropas valstis ir nopietni nobažījušās par karu Ukrainā, bet domāju, ka daļa no tām, kas ir energoatkarīgas no Krievijas, gaida pamieru sarunās starp Ukrainu un Krieviju, lai nebūtu jāatsakās no Krievijas resursiem. Vēlmi komunicēt parāda arī Makrona nemitīgā zvanīšana Putinam, mēģinot panākt ko līdzīgu kā Gruzijā 2008.gadā, kad Sarkozī nospēlēja “miera radītāja” lomu, kas rezultējās iesaldētā konfliktā.
Ja kas līdzīgs izdotos, tad vairākas Rietumeiropas valstis vēlētos atjaunot ekonomiskas saites ar Krieviju. Es nesaku, ka tā ir vairākuma noskaņa, bet noteikti ir valstis, kas šobrīd balsojumos atbalsta pret Krieviju vērstas rezolūcijas, bet pie pirmās izdevības labprāt atjaunotu ekonomiskās saites ar to.
Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola, viesojoties Kijivā, deva solījumu pēc iespējas ātrāk atzīt Ukrainu par ES kandidātvalsti, taču šķiet, ka ne visas Eiropas valstis vēlas redzēt Ukrainu Eiropas Savienības sastāvā.
Mums jāturpina uzturēt nostāja, ko pauž Baltijas valstis kopā ar Poliju un vēl citām valstīm,– ka mēs atbalstām Ukrainas ātru uzņemšanu ES. Taču Rietumeiropai ir bažas par straujo Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā.
Būtiskākais ir iet soli pa solim un darīt to nekavējoties: ir svarīgi Ukrainai vasarā iegūt ES kandidātvalsts statusu, kā rezultātā Ukraina varētu sākt lietot pirmsiestāšanāsfinanšu instrumentus, kas palīdzētu tai ātrāk sagatavoties, lai varētu iestāties ES. Arī Latvijai ātrāk iestāties ES savulaik ļoti palīdzējatādas finansiālās atbalsta programmas kā PHARE, ISPA, SAPARD. Zināma taisnība ir argumentos, ka nevar uzņemt Ukrainu tādu, kāda tā ir šobrīd. Ne kara dēļ, bet tādēļ, ka ir jābūt saskaņotai likumdošanai vismaz minimālā līmenī.
Jābūt caurspīdīgumam, pretkorupcijas darbībām, jo nevar noliegt, ka korupcija joprojām ir problēma Ukrainā. To atzīst arī cilvēki, kas nodarbojas ar humāno palīdzību Ukrainā. Tāpat jāievēro konkurences noteikumi, kopējā ES lauksaimniecības politika. Ja ir politiska griba, svarīgākās lietas var sakārtot ātri un mazāk svarīgas atlikt uz vēlāku laiku. Piemēram, Šengenas brīvās pārvietošanās zonā Rumānija un Bulgārija nav joprojām. Rietumeiropas valstis objektīvi uztrauc fakts, ka ukraiņu viesstrādnieki varētu izkonkurēt vietējo darbaspēku.
Dažādus aspektus var atrunāt, bet nevar gaidīt, kamēr likumdošana tiks saskaņota sešus vai desmit gadus. Vēl viena lieta – Ukraina ir liela valsts Eiropas mērogā, tajā ir vairāk nekā 40 miljoni iedzīvotāju. Kopā ar Poliju tie ir ap 80 miljoniem iedzīvotāju, kas ir Vācijas lielums. Eiropas institūcijās pārstāvniecība ir atkarīga no valsts iedzīvotāju skaita.
Dabūt šādu lielu Austrumeiropas valsti ar sarežģīto politisko situāciju lielā pārstāvniecībā visās Eiropas institūcijās – daudziem Eiropā par to ir bažas. Atceros, kā pirms 20 gadiem Eiropas konstitucionālā līgumprojekta izstrādē konventā bija klāt arī Turcijas pārstāvji, un bija skaidrs, ka, pat ja Turcija izpildītu vajadzīgos kritērijus, viņus neuzņemtu ES gluži vienkārši tāpēc, ka Turcija ir pārāk liela valsts.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daudziem Latvijā radās pārdomas, vai Krievija varētu veikt militāru uzbrukumu arī Latvijai. Vai arī citām Eiropas valstīm ir bažas par iespējamu militāru apdraudējumu no Krievijas, vai arī šis jautājumus vairāk satrauc Krievijas kaimiņvalstis?
Šķiet, ka konvenciāla kara iespējamība Rietumeiropas valstis daudz neuztrauc. Viņus drīzāk uztrauc Krievijas atomieroči un Ukrainas atomelektrostaciju drošība, jo AES avārijas gadījumā sekas būtu jūtamas visā Eiropā. Nesen transporta komitejā bija diskusijas par finansējumu militārās mobilitātes komponentēm. Ir iespējams pieteikties, piemēram, uz tiltu, dzelzceļa nostiprināšanu, lai pa tiem varētu pārvietoties militārā tehnika, un pēc diskusijām bija noprotams, ka militāru uzbrukumu iespējamība Rietumeiropas valstis maz satrauc.
Konvenciāla kara briesmas ir vairāk aktuāls jautājums valstīm, kas atrodas tiešā Krievijas tuvumā.Rietumvalstu nenopietno attieksmi pret militāri tehniskām lietām ilustrē arī fakts, ka, veidojot ES septiņu gadu budžetu, militārās mobilitātes programmai finansējums no sākotnēji plānotajiem 6 miljardiem tika samazināts uz 1.5 miljardiem.
Eiropas Parlamentā mēs līdz pēdējam cīnījāmies, lai šis finansējums netiktu samazināts, taču kompromisa meklējumos beigu beigās uz militāro komponenti tika “ietaupīts”. Šobrīd šī nauda tenderos burtiski tiek izķerta, taču papildu naudu piešķirt nav iespējams, jo grozīt septiņu gadu budžetu var labi ja pustermiņā.
Eiropas Savienība aizliegs ogļu importu no Krievijas, bet nav gatava pilnībā atteikties no naftas un gāzes. Tātad Eiropa turpinās maksāt Krievijai miljardiem eiro, kamēr enerģētiskā atkarība netiks pārtraukta.
Ja vērtējam sankciju ietekmi, Eiropas un Krievijas sāpju slieksnis ir atšķirīgs. Ja Krievijā sabiedrība pat pie 20 procentu IKP samazinājuma nemaina atbalstošo attieksmi pret Putina režīmu, tad Eiropas sabiedrībā divu procentu IKP samazinājums rada neapmierinātību sabiedrībā. Salīdzinot ar Latviju, daudzās Rietumeiropas valstīs cilvēki ir pārāk atslābuši, nav gatavi konfliktsituācijām un sarežģītu lēmumu pieņemšanai.
Eiropas lielākā ekonomika Vācija ir atkarīga no Krievijas naftas un gāzes, un, ja Vācija ir ievainojama, visa Eiropa ir ievainojama. No Krievijas oglēm atteikties ir visvieglāk, tāpēc arī 5.sankciju paketē tas tika izdarīts.Tiesa, tas stāsties spēkā no augusta.Pēc dažādiem aprēķiniem Eiropa Krievijai par oglēm maksā no četriem līdz astoņiem miljardiem eiro gadā. Salīdzinot ar gāzi un naftu – varam atcerēties ŽuzepaBorela teikto, ka kopš kara sākuma Eiropa Krievijai par energoresursiem ir samaksājusi 35 miljardus eiro.
No Krievijas naftas atteikties irgrūtāk. Ir lielais cauruļvads Družba, kas iet caur Ukrainu, no kura Eiropa ņem lielāko daļu naftas, tajā skaitā Latvija.Par gāzi – mērķis ir atteikties no divām trešdaļām līdz šī gada beigām. Briselē bāzēta organizācija ir pētījusi, kas notiktu, ja Krievija atslēgtu gāzes padevi Eiropai. Pat pie vislabākā scenārija Eiropa spētu nodrošināt 85 procentus no kopējām vajadzībām, kas nozīmē, ka nāktos limitēt gāzes patēriņu. Tā varētu notikt, ja Krievija vairs neko nepārdotu Eiropai.
Visvairāk ciestu Vācija un Austrija. Vācijas gadījumā tas ietekmētu ne tikai apkuri un elektrības ražošanu, bet arī biznesu. Daudz elektroenerģijas nepieciešams metālapstrādē, autorūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā, tajā skaitā minerālmēslu ražošanā. No Baltkrievijas mēs vairs nepērkam minerālmēslus, tas ietekmēs visu industriju, un Vācijā ir bažas par sociālo nemierīgumu sakarā ar ekonomisko lejupslīdi.Ja valstij jāierobežo gāzes patēriņš, prioritāte ir mājsaimniecībām, rezultātā daudzi uzņēmumi var aizvērties, cilvēki var zaudēt darbu.
Par šādu scenāriju ir liela neapmierinātība Vācijas arodbiedrībās. Vācu valdībā triju partiju starpā ir atšķirīgi viedokļi gan par palīdzību Ukrainai, tajā skaitā militāro palīdzību, gan arī par industriālo pusi, jo ekonomikas ministrs un vicepremjers Roberts Habeksun ārlietu ministreAnnalēnaBērboka ir no Zaļās partijas, kas iestājas par strauju atteikšanos no Krievijas resursiem un lielāku palīdzību Ukrainai.
Vai iepirkt gāzi par rubļiem – to dara uzņēmumi, nevis valdības, bet sankciju dēļ norēķināties rubļos nemaz nav iespējams. Krievija tādējādi šķeļ Eiropas valstis un biznesus, pieprasot par gāzi norēķināties rubļos.Krievijai tas ir rīks, kā palielināt rubļa vērtību biržā.
Latvija no Krievijas iegādājas arī elektrību.
Jāatgādina, ka līdz 2025.gadam Latvijai ir plānots atslēgties no Krievijas augstsprieguma tīkliem, respektīvi, šobrīd esam gan Nord Pool sistēmā, gan arī pērkam elektrību no Krievijas un Baltkrievijas. Tas nozīmē, ka mums būs vajadzīga bāzes jaudu balansēšana ar abiem TEC, kas tiek darbināti ar gāzi.
Pat tad, ja elektrība būs dārga, jo gāze būs dārga, mums būs jāpieslēdz TEC, lai balansētu jaudas ar atjaunīgajiem– ūdens, vēja un saules – resursiem, kas ir mainīgi. Bet faktiski Krievija var atslēgt mūs no elektrības jebkurā brīdī.
Arī Ukraina nesen ir atslēgusies no Krievijas elektrības un pieslēgusies Eiropas tīkliem. Ukrainai gan ir daudz AES, kas ļauj balansēt jaudas. Arī Latvijai ir jābūt gatavai šādam scenārijam. Latvenergo iepirkusi divus kuģus ar sašķidrināto gāzi, lai neatkarīgi no Inčukalna viņiem būtu sava gāze TEC darbināšanai.
Pēc jaunākajiem Ekonomikas ministrijas aprēķiniem,“Latvenergo”jāiepērk sašķidrinātā gāze vēl 2 teravatstundas, tikpat, cik jau ir nopirkts, lai mēs būtu gatavi šādam Krievijas solim.Maijā notiks Klaipēdas termināļa izsole ceturtajam ceturksnim, un ir cerības uz Paldisku termināli, lai mēs varētu aizpildīt Inčukalna gāzes krātuvi par vismaz 90 procentiem.
Šobrīd valdībā tiek spriests, vai Latvijai nepieciešams savs sašķidrinātās gāzes terminālis. Kāds ir jūsu viedoklis?
Svarīgākais ir laika faktors. Pašlaik strādā tikai Klaipēdas terminālis, bet cauruļvada jauda no Lietuvas uz Latviju, uz Inčukalna krātuvi nav pietiekami liela. Pēc “Latvenergo” un ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga vizītes ASV ir skaidrs, ka Baltijas valstis var rēķināties ar ilgtermiņa sašķidrinātās gāzes piegādēm no ASV.Vienīgais sašķidrinātās gāzes terminālis Baltijas valstīs, kas būtu uzliekams šogad, ir Paldiski Igaunijā, ko varētu nodot ekspluatācijā šī gada novembrī. Latvijai noteikti ir jāpiedalās, jo irsvarīgi nodrošināt gāzi nākamajai apkures sezonai. Vai Latvijai vajag savu termināli?
Jautājums ir par to, cik liels ir Baltijas gāzes tirgus. Skaidrs, ka gāzes patēriņš ar laiku samazināsies gan ģeopolitiskās situācijas dēļ, gan arītādēļ, ka to paredz Eiropas Zaļais kurss. Ja Baltijā tiks uzlikts trešais terminālis, vai tas atmaksāsies? Ekonomikas ministrijai ir uzdots izpētīt, vai ir izdevīgi likt termināli Rīgā vai Skultē. Bet es ieteiktu atstāt šo jautājumu pašiem investoriem. Ja viņi redzēs, ka terminālis ir nepieciešams, investori termināli uzliks.
Taču Latvijas valstij dot ilgtermiņa garantijas investoriem, piemēram, ka apņemamiesgadiem uz priekšu pirkt gāzi par jebkādu cenu lielos apjomos- man tas izskatās pārāk trekni, pārāk grezni. Laba sadarbība Baltijas valstu starpā un arī ar Somiju un Poliju ir tā, kas izšķirs pietiekamu un ilgtspējīgu gāzes apgādi un tirgu ES Baltijas jūras krastos.
Kara globālās sekas ir gaidāmā pārtikas krīze pasaulē. Ko Eiropa var darīt, lai uzlabotu situāciju?
Eiropas Parlaments aicinājis aktīvi rīkoties, lai garantētu pārtikas nodrošinājumu, proti, jāveido pārtikas koridori uz Ukrainu un no tās, jādažādo ES pārtikas importa avoti, jāstiprina lauksaimniecības produktu pašmāju ražošana, kā arī jāsniedz atbalsts krīzes skartajiem ES lauksaimniekiem.
Pēc šī brīža aplēsēm Ukrainā šogad apsēs par 30% mazāk lauksaimniecības zemes nekā parasti, taču lielākā problēma ir loģistika. Ukraina eksportē produkciju galvenokārt caur Melnās jūras ostām, kuras šobrīd ir nobloķētas. Ir iespējams veikt piegādes pa dzelzceļu, bet apjoma ziņā tās ir desmitkārtīgas atšķirības. Ja šīs loģistikas problēmas neatrisina, kaut kādās jomās būs pārtikas deficīts, kas nozīmē cenu pieaugumu.
Kā Latvijas iedzīvotājiem pārdzīvot šo emocionāli grūto laiku? Uz ko koncentrēt domas?
Jāpievēršas tam, kas ir patiesi svarīgs, un jāatšķir būtiskais no nebūtiskā. Jānovērtē tas, ka esam Eiropas Savienībā un NATO, jo redzam, kas varētu notikt tad, ja tā nebūtu.
Raksts LA.LV pieejams šeit!