Eirāzijas savienībā „uzņem” vairs tikai ar tankiem
Raksts publicēts portālā DELFI.lv 2014.gada 6.martā
Krievijas armijas iebrukums Krimā ir klajākā un nopietnākā agresijas izrādīšana Eiropā šajā desmitgadē. Krievijas militārā darbība suverēnās Ukrainas teritorijā – faktiski tās teritorijas daļas okupācija - ir asi nosodāma un absolūti nepieņemama. Pats galvenais — tā ir pilnīgi pretlikumīga. Krievijai ne tikai nav leģitīma iemesla iejaukties Ukrainas iekšējās lietās, bet tas ir arī pretrunā ar Krievijas pašas iepriekš parakstīto vienošanos un starptautiskajiem likumiem. Tā saucamais 1994. gada Budapeštas memorands paredz, ka Krievija ne tikai nedraud vai nepielieto agresiju pret Ukrainu, bet arī neizmanto ekonomisko spiedienu, lai ietekmētu tās lēmumus. Pēdējās nedēļās ir noticis tieši pretējais — gan ekonomiskais spiediens, gan agresija. (Te gan jānorāda, ka Kremlis neatzīst, ka Budapeštas memorands būtu saistošs attiecībās ar pašreizējo “ neleģitīmo” Kijevu, kas gandrīz nozīmē to pašu ko neatzīt Ukrainu kā valsti).
Krievijas agresija protams nav palikusi nepamanīta. Rietumvalstis ir nosodījušas Krievijas agresīvās darbības pret Ukrainu. Taču Austrumu un Centrāleiropā, kur ir liela pieredze ar Krievijas impērisko politiku, pastāv nopietna neapmierinātība ar lēno pretsparu Krievijai, kurā galvenais iespējamais ierocis, acīmredzot, ir ekonomiskas un ārpolitiski izolējošas sankcijas. Tās var būt iedarbīgas – pat to visai smagnējā apspriešana ir devusi zināmu rezultātu. Taču ir skaidrs, ka ASV bez ES līdzdalības uz nopietnām ekonomiskām sankcijām neizies. ES ārējās tirdzniecības apjoms ar Krieviju ir 10 reizes lielāks nekā ar ASV, ES lielvalstu intereses, kā ierasts, ir atšķirīgas (dažām gāze, citām finanšu pakalpojumi), savukārt „Snovdena” lieta un citi ar drošību saistīti skandāli, kas, protams, radās “pilnīgi nesaistīti” ar Krieviju, sagatavoja augsni ES un ASV attiecību sarežģījumiem.
Ekonomiskās sankcijas – efektīvs ierocis
Ar nožēlu jāatzīst, ka Rietumvalstu atbilde uz Krievijas agresiju pagaidām ir bijusi pārāk pieticīga. Proti, nelegālu un agresīvu darbību nosodīšana vien Krieviju neiebiedēs un neliks tai pārdomāt savu rīcību. Pašreizējā ES nostāja ir, ka tikai tad, ja Krievija neatkāpsies, tiks spriests par konkrētiem pasākumiem. Tomēr pareizā attieksme būtu nepārprotamu ekonomisko sankciju izstrāde un iespējami drīza to pielietošana pret agresīvo Ukrainas kaimiņu, kurš Ukrainu uzskata nevis par suverēnu valsti, bet gan par savu sastāvdaļu.
Lai gan ir daudz kritiķu ekonomiskajām sankcijām, tās var strādāt pat ļoti labi, ja tiek efektīvi īstenotas. Un Krievijas ekonomikai, ņemot vērā tās gauso izaugsmes tempu pēdējā laikā, zaudēt ir daudz ko. Krievijas cilvēktiesību un starptautisko likumu neievērotajiem var piemērot gan ceļošanas aizliegumus, gan iesaldēt to īpašumus ārvalstīs. Tāpat var ierobežot Krievijas banku darbību ārzemēs. Nepieciešamības gadījumā var iet soli tālāk un noteikt ierobežojumus attiecībā uz uzņēmumu piekļuvi ārvalstu tirgiem. Protams, jebkuras darbības ir jāīsteno tā, lai tās nekaitētu Krievijas iedzīvotājiem un nekalpotu kā propagandas ierocis Putina režīmam savu darbību attaisnošanai, turpinot vainot “imperiālistiskos rietumus” problēmu saasināšanā Ukrainā.
Krievijas iespējamo reakciju uz iespējamām sankcijām it kā neoficiāli nupat iezīmēja Putina ekonomikas padomnieks Glazjevs: ar valsts parādu defoltēsim, amerikāņu bankas naudu nedabūs, un visbeidzot aicināsim visus (kāpēc gan viņi lai klausītu?) „nomest” ASV vērtspapīrus tirgū un atņemt ASV dolāram globālas valūtas statusu.
Šīs lielummānijas saknes slēpjas Kremļa ģeopolitiskajā izpratnē par vienpolārās pasaules koncepta maiņu uz daudzpolāro (ar Krieviju BRICS valstu priekšgalā!). Krievija uzskata, ka Rietumi, izolējot Krieviju no pasaules, patiesībā būs paši sevi izolējuši no „pasaules” ar Krieviju priekšgalā. Taču rūgtā patiesība pēdējās dienās ir skaidri redzama naudas maiņas punktos - gan Krievijā, gan Latvijā gan citur Krievijas rublis tiek mainīts uz kaut ko tik ļoti nīstamu un apdraudētu kā ASV dolārs vai eiro. Un pat ne uz Indijas rūpijām vai Brazīlijas reāliem.
Par to, ka Glazjevs savos uzskatos nav gluži brīvdomājošs akadēmiskais ekonomists liecina viņa jau pirms laika izteiktais atzinums, ka Ukrainas dienvidaustrumiem ir daudz lielākas ekonomiskās saites ar Krieviju, nekā ar pārējo Ukrainu, vai Ukrainas rietumiem ar ES, netieši atklājot plānu, ko mēs tagad redzam īstenojamies dzīvē.
Protams, no ekonomiskajām sankcijām īstermiņā zaudē visi iesaistītie, taču drošība un ģeopolitiskā izvēle ir svarīgāka par īstermiņa zaudējumiem, kādus šajā situācijā var nākties piedzīvot arī Latvijai. Un ilgtermiņā mēs un mūsu kaimiņi Austrumu un Centrāleiropā iegūsim daudz stabilāku ekonomikas struktūru. Atceros apjukumu daudzos Latvijas ekonomikas sektoros, kad 1998. gada Krievijas defolts izraisīja ievērojamus īslaicīgus zaudējumus, taču tikai gada laikā pilnībā pārorientēja Latvijas ārējo tirdzniecību. Un pat iespējamais gāzes piegāžu risks mums dod iespēju iet uz priekšu un izmantot kaimiņu radītās iespējas ar nākamo gadu iegūt zināmu alternatīvu Krievijas piegādēm. Ukraina jau saņēma zinu no Gazprom, ka no aprīļa gāzes cenas diskonts tiks izbeigts un cena atkal būs 400 USD par 1000/kubikmetru. Par laimi, Ukraina jau gada sākumā – pat Janukovičam paredzot, ka ar Krieviju nevar rēķināties – noslēdza vienošanos ar Slovākiju, kas ļauj Ukrainai importēt gāzi no Eiropas par t.s. „spot” cenām. Lai gan cauruļvadu jauda nav pietiekama, lai Ukraina varētu atteikties no Krievijas gāzes vispār, Gazprom var nākties atzīt, ka tas Ukrainā vairs nav vienīgais spēlētājs.
Tirgi dara savu
Tikmēr tirgi dara savu. Tie, kuri Krievijas darbības salīdzina ar kādreizējiem konfliktiem, nav ņēmuši vērā mūsdienu pasaules ātro ritmu un finanšu tirgu spēku. Tā, pateicoties Putina gājieniem Ukrainā, Krievijas akciju tirgi pirmdien piedzīvoja lielu kritumu. Maskavas biržas indeksi saruka par vairāk nekā desmitdaļu, kas ir lielākais kritums kopš 2008. gada finanšu krīzes. Arī rublis piedzīvoja vērā ņemamu kritumu, lai arī Krievijas centrālā banka iesaistījās tā noturēšanā, tam iztērējot ap 10 miljardiem dolāru. Uz šī fona Soču Olimpiskās spēles vairs nešķiet tik dārgas.
Papildus ekonomiskās likstas Krievijai ir ļoti sāpīgas. Pēdējo divu gadu laikā no Krievijas ik gadu aizplūdis kapitāls vidēji 60 miljardu dolāru vērtībā, bet šā gada vienā mēnesī vien — ap 17 miljardiem dolāru. Varbūt Krievija var atļauties Ukrainā parādīt savus militāros muskuļus, tomēr tas maksā dārgi. Režīma agresīvā rīkošanās reizē parāda ne tikai tā bīstamību, bet arī tā dzīvošanu citā realitātē. Tuvākajā laikā Krievija papildus paātrinātai ārvalstu kapitāla bēgšanai var sagaidīt arī citus ekonomiskus pavērsienus. Piemēram, kura gan kompānija tuvākajā laikā gribēs uzsākt biznesu nestabilā valstī, kurā vienīgā skaidrība par tās nākotni ir tā, ka skaidrības nav?
Un arī Krievijas valsts monopoli izjūt spiedienu. Tā Gazprom akcijas vienas dienas laikā zaudēja savu vērtību par teju piektdaļu. Lai arī šāda tirgus reakcija neizmaina ģeopolitisko situāciju un nemazina Eiropas atkarību no Krievijas gāzes, tā ietekmē valsts ienākumus un ilgākā laikā var ietekmēt tās ekonomisko un politisko varu. Ņemot vērā notikumu gaitu, var spekulēt, ka Krievijas ekonomikas pagājušā gada vārgā izaugsme 1.3 procentu apmērā šogad pārvērtīsies nullē, ja ne recesijā.
Labklājību nevar noviltot
Ekonomiskā lejupslīde var izrādīties pēdējais piliens Krievijas sabiedrībai. Režīmam paklausīgie krievu mediji varbūt var iestāstīt sabiedrībai, ka Krievija ir pasaules glābējs, un tagad tai ir pienākums aizstāvēt savus tautiešus kaimiņzemē. Cita lieta ir ar labklājību. Var turpināt stāstīt, cik Krievija ir liela un varena, bet ļaudis redz reālo ekonomisko situāciju. No vienas puses, ir superbagāti Krievijas oligarhi un no otras — vismaz desmitā daļa valsts iedzīvotāju, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Ienākumu nevienlīdzība Krievijā ir izteikti augsta un valsts politika, kā redzams, nestimulē ekonomikas augšupeju. Prezidentam, kurš skumst pēc vecās savienības, bet sapņo par Jauno, var nākties agrāk vai vēlāk pieņemt ekonomiski nepopulārus lēmumus, piemēram, reformēt pensiju sistēmu.
Sankciju mērogs pret Krieviju arī var izvērsties globāli daudz plašāks, nekā Krievija paredzējusi. Mans Eiropas Parlamenta kolēģis no Lielbritānijas Čārlzs Tannoks savā nesenajā rakstā atzīst, ka arī Turcija un Ķīna var spēlēt lielu lomu. Turcija var slēgt Dardaneļu jūras šaurumu (ko tā ir darījusi jau 2008. g. Gruzijas kara laikā un, ko tā drīkst darīt saskaņā ar 1982. gada grozījumiem Montro konvencijā), tādējādi efektivizējot sankcijas tik tālu, ka komerciālie kuģi vairs nevar sasniegt Krievijas ostas Melnajā jūrā. Tas Krievijai būtu ļoti smags ekonomisks trieciens. Tāpat, ja ASV "atslēgs" Krievijas bankām un kompānijām pieeju ASV finanšu sistēmai, Krievija piedzīvos ekonomisku haosu. Tannoks uzskata, ka arī Ķīna, kaut vai vadoties no ģeopolitiskajām interesēm, varētu parādīt daudz stingrāku nostāju un šoreiz skaidri nostāties tiesiskuma pusē. To jau apliecināja situācija 2008. gadā Šanhajas Sadarbības organizācijā, kad Krievija nesekmīgi mēģināja panākt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu.
Pēdējo gadu laikā protesti Krievijā pret pastāvošo režīmu ir kļuvuši daudz konkrētāki. Lai gan tie bija vairāk politiski, nekā ekonomiski, tie parādīja, ka pat nosacīti labajos laikos valdības stabilitāte ir ļoti trausla. Un arī šajās dienās Krievijā notika protesti pret valsts militāro iebrukumu Krimā. Par Putina agresiju Ukrainā finanšu tirgi Krieviju nupat ir sākuši sodīt. Bet, iespējams, nav ilgi jāgaida, līdz finanšu tirgu sods apvienojumā ar rietumvalstu koordinētām ekonomiskām sankcijām noved pie tā, ka Krievijas nosacītais spēks pārvēršas tās vājumā. Labklājību nav iespējams noviltot, un ļaudis Krievijā masveidā sāks teikt, ko viņi domā par režīma varenību, kas ved valsti uz ekonomisko sabrukumu. Kremļa iecerētais spēka izrādīšanas gājiens var izrādīties šāviens savā kājā.
Un ir kļuvis redzams arī fundamentāls vājums Eirāzijas Savienības veidošanā - bez tankiem tajā neviens pats nestājas. Un diezin vai tā ir laba ģeopolitiskā ziņa 21. gadsimtā.