Zīle: Politiskā elite pret bankām neies

Saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu un partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK priekšsēdētāju Robertu Zīli.

Ir pieņemts 2010. gada valsts budžets, un nupat arī valdībā akceptēts jaunais nodomu protokols ar starptautiskajiem aizdevējiem. Nākamā gada izdevumi ir samazināti par 500 miljoniem, un pēc gada tie jāsamazina vēl par 700 līdz 800 miljoniem. Ko nozīmē šī jostu savilkšana Latvijas ekonomikai un latviešu tautai?

Man Eiropas Parlamentā ir iznācis piedalīties diezgan asās diskusijās par to, kā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis izvest no krīzes. Tur bija arī komisārs Almunja, kurš mums pirms mēneša gudri mācīja, kā pareizi rīkoties, taču panākt, lai eiroparlamenta deputāti nepalielina sev algas par likumā noteiktajiem 3,7%, to viņš neprata. Es šajās diskusijās vērsu uzmanību, ka esam atstāti bez Eiropas solidāras izpratnes. Viņi mums aizdod naudu, bet faktiski šī nauda paliek vienīgi finanšu sistēmas uzturēšanai. Mēs esam kā slimnieks, kurš pieslēgts pie sistēmas un pats izveseļoties nevar. Mums jāgaida, kad citi izveseļosies, tas ir, pasaules ekonomika atkopsies, un izvilks arī mūs. Pagaidām mums naudu aizdod, lai mēs uzturētu pie dzīvības banku sistēmu un pakāpeniski atdotu bankām parādus. Saucot lietas īstajos vārdos, naudu mums aizdod, lai mēs spētu norēķināties ar zviedru bankām. Tā mēs guļam pieslēgti pie sistēmas.

Cik ilgi vēl gulēsim?

Mani bažīgu dara tas, ka Almunja Strasbūrā lika samērā skaidri noprast, ka viņi darīs visu, lai Igauniju ievilktu eirozonā jau 2011. gadā. Viņiem vajag vienu piemēru, ka, lūk, var tā izdarīt.

Jau 2011. gadā?

Jā. Nākamgad vasarā, domāju, kaut kad ap jūniju, viņus uzaicinās un 2011. gadā uzņems eirozonā, kas nozīmē, ka mēs paliksim ļoti platu soli aizmugurē. Mēs, glābjot Parex banku, nesabrucinājām banku sistēmu ap Baltijas jūru. Runa jau nebija tikai par Parex un Latvijas banku sistēmu. Mēs ar savu nodokļu maksātāju naudu glābām visu Eiropas finanšu sistēmu.

Ja esam Eiropu glābuši, vai tagad mēs nebūtu tiesīgi prasīt, lai Eiropa glābj mūs?

Tieši to es akcentēju savā runā Strasbūrā, bet tur uzskata, ka, aizdodot mums naudu, viņi jau palīdz. Es domāju, ka tā nav palīdzība. Tā ir injekcija, kas ļauj mums nenomirt. Var jau gudri runāt, bet man nav variantu, kā situāciju būtiski uzlabot. Latvijas reputācija pēdējā laikā ir tik sagrauta, ka cerēt uz papildu investīcijām mēs nevaram, un, ja reiz esam sākuši iet šo Godmaņa valdības uzsākto ceļu, tad jāturpina tas līdz galam.

Kā Latvija šobrīd izskatās no Briseles skatupunkta?

Mēs esam mazi, bet mūs tagad pamana šīs nelaimīgās situācijas dēļ. Visās iespējamās vietās, cik nu spēka, cenšos uzsvērt, ka neesam jau mēs vieni paši vainīgi pie savām problēmām un nepieciešama Eiropas solidaritāte. Teiksim, agrāka uzņemšana eirozonā, kas mums vismaz noņemtu valūtas riskus. Diemžēl Latvijas reputācija ir ļoti slikta. Nupat viens angļu konservatīvais deputāts man atsūtīja e-pastu, kurā sūdzējās, ka viņa pārstāvētajā apgabalā kādam uzņēmējam nav samaksāts par metālu, kas piegādāts kādam Latvijas uzņēmumam. Summa nav liela, bet šādi signāli, ka Latvijā uzņēmēji nav spējīgi nodrošināt maksājumus, ir ļoti bīstami ekonomikai kopumā. Naudas masa Latvijā ir maza, darījumu skaits niecīgs, un naudas aprites ātrums līdz ar to lēns. Kamēr bankas nesāk finansēt darījumus, izeju no krīzes ir grūti ieraudzīt.

Ekonomiskie instrumenti, ar kuriem atdzīvināt ekonomiku, ir ierobežoti. Vai redzat kādus politiskus instrumentus, kas varētu izraisīt uzrāvienu?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka latviskajām partijām vajadzētu konsolidēties, kā to tagad jau izdarījušas uz krievisko elektorātu balstītās partijas, saliedējoties ap Saskaņas centru (SC). Taču, ja konsolidācijas pazīme ir, ka mēs esam jaunie labie, bet visi pārējie ir vecie sliktie, neatkarīgi no tā, kāda ir sociālekonomiskā un nacionālā programma, tas nav pareizi. Līdz ar to es biju gaidījis, ka Jaunais laiks, kuram kā premjera partijai šogad bija zināma iniciatīva, varētu konsolidācijas galdu veidot pēc šādiem principiem un tur varētu piesaistīties arī citas partijas. Diemžēl viņiem galvenā apvienošanās pazīme ir cīņa pret vecajiem. It kā paši būtu kādi īpaši jaunie! Tagad viņi runā, ka pieņems Jaunlatviju, kas ir ļoti kosmopolītisks veidojums, kristīgos demokrātus, un tādā veidā izplūst, pazaudējot savas programmatiskās kontūras. Tāpat mani bažīgu dara Vienotības iespējamā sadarbība ar SC, ja abiem šiem spēkiem būs labi vēlēšanu rezultāti. Protams, to pašu [ies koalīcijā ar SC] darīs arī Šķēle. Šlesers to jau atklāti dara.

Tagad krīzes laikā nacionālie jautājumi aiziet otrajā plānā, priekšplānā izvirzot ļoti pragmatisku uzstādījumu – kurš mūs izvedīs no krīzes? Reiz jau mums bija viens saulvedis baltā zirgā, kuram tauta sameta pa piecītim nepilnu miljonu.

Jā, es arī biju tajā [Repšes] valdībā, un bija ļoti interesanti. (Smejas.) Es nesaku, ka viss bija slikti, bet tur bija pārāk daudz šova elementu. Katru nedēļu bija kāds grēkāzis, kurš bija jāsoda par slikto darbību. Tas labi strādā publikai, bet tas nozīmē, ka šī sabiedrības daļa vienmēr prasa jaunus upurus. Es nesaku, ka nevajag attīrīt sabiedrību un valsts pārvaldi, bet, ja tas tiek uzsākts, tad to nedrīkst darīt sabiedrisko attiecību dēļ un nedrīkst to pamest, ja apnīk, kā to izdarīja Repše, kad viņam apnika valdīt un viņš darīja visu, lai valdība sagāztos.

Izskatās, ka tiek mēģināts otrreiz kāpt atkal šajās pašās kurpēs. Kādi var būt rezultāti?

Sabiedrībā pieprasījums pēc vainīgo meklēšanas, atrašanas un sodīšanas būs liels. Varbūt treknajos gados, kad naudas bija daudz, bankas deva kredītus pa labi un pa kreisi braucieniem uz Ēģipti, jauniem automobiļiem, sadzīves precēm, šis pieprasījums pēc grēkāžiem bija mazāks, bet tagad tas atkal ir liels. Es nesaku, ka nevajag attīrīties, un ir svarīgi politiku padarīt cilvēkiem saprotamu, bet neticu, ka to var panākt ar šādam populistiskām kampaņām, cērtot katru nedēļu pa galvai, kā to savulaik darīja Repše. Tas nevar būt galvenais darbs cilvēkiem, kuri ir politikā.

Pastāv viedoklis, ka Dombrovskis un Repše jau cenšas cik spēka, bet sliktie viņiem traucē, sabotē, met sprunguļus riteņos. Jūs neesat valdībā, bet samērā bieži piedalāties koalīcijas padomes sēdēs. Kā vērtējat šādu viedokli?

Visās valdībās, kurās esmu bijis, mēs nekad neesam sprunguļus nevienam riteņos metuši un negrasāmies to darīt. Par pašreizējo valdību runājot, es neesmu radis kādu vērtēt tikai baltās vai melnās krāsās. Dombrovskim bija lielas kļūdas, īpaši jau sākumā, kad pirms vēlēšanām viņš izvēlējās neko nerunāt par gaidāmajiem budžeta grozījumiem un tad milzīgā steigā sagatavot tos nepopulāros grozījumus pēc vēlēšanām. Bija ļoti nepareiza taktika, kad visas koalīcijas partijas bija spiestas ārkārtīgā steigā parakstīt memorandu ar SVF. Mums izdalīja tehniski neprecīzu dokumentu ar sajauktu paragrāfu numerāciju angļu valodā, un pavisam īsā laikā tas bija jāparaksta. Taču ir arī pozitīvas lietas. Dombrovskis nomierina sabiedrību ar savu uzvedības manieri, un visu cieņu viņa nervu sistēmai. Par Repši negribas komentēt. Es arī esmu bijis finanšu ministrs. Tas maina jūsu dzīvi, tāpat kā premjera amats. Jūs pārstāvat valsti. Ir svarīgi, kādas kurpes jums kājās un kādu cepuri valkājat. Ir jāsaprot, kā jūs drīkstat ģērbties un kā attiekties pret šīm lietām. Būdams ilgus gadus centrālās bankas vadītājs, Repše nevar nezināt, kāda ir finanšu pasaules etiķete, un viņa arogantais uzvedības stils neraisa pasaulē tās pozitīvākās emocijas.

Vai viņš arī uz ārzemēm brauc savā svītrainajā ādas uzvalciņā?

Jā, protams. Var jau teikt, ka tā ir tikai čaula, bet tajā brīdī, kad esat augsta valsts amatpersona, bet finanšu ministrs ir augsta amatpersona, tad ģērbšanās stils vairs nav tikai jūsu personiskā gaume un izvēle, tas ir valstisks jautājums. Tas varbūt nav pārāk koleģiāli, ko es saku, bet arī es pats atceros, ka, ieejot politikā un sevišķi jau valdībā, bija jāaizmirst džinsi un jāpierod pie uzvalka un kaklasaites.

Vai premjera un finanšu ministra komunikācija ar koalīcijas partneriem ir uzlabojusies?

Ar pēdējo memorandu, kas paredz konsolidēt vēl 700 līdz 800 miljonus, mūs iepazīstināja burtiski garāmejot. Man zvanīja Grīnblats, pēc tam Gerhards un dažos vārdos atstāstīja, kas tur ir iekšā. Mēs mēģinājām iebilst sadaļā par mājsaimniecībām, kas ņēmušas hipotekāros kredītus vienīgajam mājoklim. Mums šis jautājums liekas ļoti svarīgs. Glābšanas programma cilvēkiem, kuri ņēmuši hipotekāros kredītus vienīgajam mājoklim un tagad nonākuši grūtībās, vasarā tika pieņemta, taču Repše to neielika budžetā, nedeva finansējumu, kaut liela nauda nebija vajadzīga – aptuveni 36 miljoni latu. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka starpība starp atmaksājamo kredītu apjomu un ienākumiem palielinās. Ja mēs nevarēsim atrast, kā banku sektors civilizētā veidā noraksta zaudējumos daļu šo parādu, tad mēs noasiņosim, mēģinot pārfinansēt šos parādus ar arvien sliktākiem nosacījumiem, kā to pašlaik komercbankas dara. Ir nepieciešams kaut kāds parādu restrukturizācijas risinājums. Jautājums vienīgi, vai Latvijas politiskā elite ir gatava iet pret banku interesēm? Domāju, ka ne, jo Latvijas politiskā elite ir ļoti šaura un lielākā daļa ir personiskās saistībās ar komercbankām. Tas, ka liela daļa politiskās elites ir ar lielām kredītsaistībām, nav nekas ekstremāls, tomēr ļoti nepatīkams moments politisko lēmumu pieņemšanai. Es negribu runāt par konkrētām personām, bet jau vasarā, kad mēs ierosinājām šos jautājumus apspriest, aktivitāte no mūsu politiķu vidus bija ļoti maza. Dombrovskis reiz ieminējās par to, ka bankas varētu apmierināties ar mājokļa atslēgu pārņemšanu, taču pēc sarunas ar komercbanku pārstāvjiem viņam vēlme par šo jautājumu vēl runāt pazuda. Varbūt Dombrovska priekšlikums bija pārāk agresīvs, taču tajā bija daudz vērtīgu ierosinājumu, par kuriem varētu debatēt. Šajā aspektā SVF varētu spēlēt pozitīvu lomu. Esmu runājis ar SVF pārstāvjiem un teicis, ka bez viņu spiediena mēs saprātīgā veidā no šā parādu jautājuma netiksim vaļā.

Pēdējā laikā arvien lielāku lomu vēlas spēlēt Valsts prezidents. Kā vērtējat viņa aktivitātes, un cik tās atbilst Satversmei?

Ja prezidents darbotos tikai tajos šaurajos rāmjos, kas viņam noteikti Satversmē, tad diez vai tas ir tas, ko sabiedrība no viņa gaida. Personiski man liekas, ka ir bijuši gadījumi, kad viņa aktivitātes vērtējamas atzinīgi. Teiksim, šīs valdības sākumposmā, kad Dombrovskim ne visai labi veicās pirmajos sarunu raundos ar starptautiskajiem aizdevējiem, Valdis Zatlers nospēlēja pozitīvu lomu. Tajā pašā laikā ir vairāki gadījumi, kad Zatlera jaukšanās valdības darbā ir pārlieka. Partija Visu Latvijai, kas ir mums radnieciski orientēts spēks, ir uzsākusi parakstu vākšanu par visas tautas vēlētu prezidentu. Es pret šo iniciatīvu izturos skeptiski. Lai arī Visu Latvijai projekts neparedz būtiski palielināt prezidenta pilnvaras, ikviena persona, kura tiks visas tautas ievēlēta, noteikti mēģinās palielināt savu spēku, izejot ārpus Satversmes nospraustajiem rāmjiem.

Kāda ir jūsu attieksme pret Latviju kā prezidentālu valsti?

Kā jau teicu, esmu skeptiski noskaņots pret šādu ideju, lai gan, ja būtu referendums, droši vien sabiedrība nobalsotu par prezidentālu valsti. Tad varētu būt kā Krievijā, kur televīzijā sēž pie viena galda prezidents, premjers, ministri, sabiedrība uzdod jautājumus un viss direktīvā veidā notiek. Valstij, kas atrodas tiešā Krievijas interešu zonā, tas ir bīstami. Mums vienmēr jāatceras Lietuvas prezidents Rolands Pakss, ar kuru man bieži iznāk lidot kopā no Briseles. Viņš neapšaubāmi ir ļoti interesanta personība un joprojām Lietuvā ļoti populārs, bet viņa biznesa un arī politiskās saistības ar Krieviju bija neapstrīdamas.

Vai var būtiski uzlabot situāciju valstī, nemainot politisko sistēmu?

Attiecībā pret prezidentālu valsti mans personiskais viedoklis ir pret, arī pret Visu Latvijai priekšlikumu man ir noraidošs viedoklis. Nav vajadzības mainīt mūsu gudro 1922. gada Satversmi. Manuprāt, Latvijas problēmas nav Satversmē un šajā grūtajā laikā nav vajadzības sabiedrības uzmanību novirzīt uz šo politiskās konstrukcijas maiņu.

Tātad sistēma lai paliek vecā, galvenais – lai ievēl tēvzemiešus, un tad viss būs kārtībā?

Nē. Tā es nesaku. Pasaules prakse rāda, ka ekonomiskās problēmas nav pamats valsts politiskās konstrukcijas maiņai. Tās nav zāles. Vēlētājiem ir jāizdara saprātīga izvēle, un te es gribu aicināt savus kolēģus politiķus konsolidēties kopīgu sociālekonomisko jautājumu risināšanai un izbeigt sīkās ķildas. Tas vienkārši ir nožēlojami.

Vai šī valdība noturēsies līdz nākamajām vēlēšanām?

Mēs darīsim visu, kas ir mūsu politiskajos spēkos, lai šī valdība noturētos. Mūsu interesēs nav ielaist SC valdībā, un nebūs šādas intereses arī pēc vēlēšanām. Visos gadījumos, ja šī valdība krīt, tad SC, ja ne formāli, tad noteikti neformālā ziņā kļūs stipri ietekmīgāks. Mēs negribam, lai Rīgas domes situācija atkārtojas valsts mērogā. Es, lidojot no Briseles, izlasīju airBaltic žurnālā Ušakova interviju angļu valodā, un tur viss bija galvenokārt par Maskavu. Rīgas mērs stāsta, kā viņš ciemojies Maskavā. Nezinu, vai viņš kādā citā Eiropas galvaspilsētā ir bijis? Es negribu līdzīgu interviju redzēt, ka tā runā Latvijas premjers.

Bens Latkovskis Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 29.12.2009