Zīle: Cilvēki domā četru gadu periodos
Elitas Veidemanas intervija ar VL/TB/LNNK premjera kandidātu Robertu Zīli publicēta "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" 2010. gada. 28. septembrī – Lūdzu, novērtējiet krīzes laika valdību darbu. – Aigara Kalvīša valdība beidzās tad, kad krīze sākās. Amerikai tolaik, 2007. gadā, vēlās pāri pirmais krīzes vilnis, finansistu aprindās jau bija skaidrs, ka Eiropai no krīzes neizbēgt. Godmaņa valdībai 2008. gada beigās bija savs stils, jo Godmanim tāds bija: viņš ne vienmēr ļāva citiem saprast savu sarežģīto lēmumu plusus un mīnusus, daudzi arī gribēja, lai Godmanis visus smagumus iznes pats uz saviem pleciem. Tautas partija, kurai bija liela loma Godmaņa valdībā, diemžēl izcēlās ar finanšu ministra Slaktera neveiksmīgo darbību, un tas neļāva mums visiem kopā krīzes situācijā atrast labāko risinājumu. Tad, kad tika nolemts turēt stingro valūtas kursu un glābt Parex banku, tā nebija tikai mūsu valdības problēma, kas tika nolikta uz nodokļu maksātāju pleciem – Parex jautājums bija svarīgs visiem, kas atrodas ap Baltijas jūru, proti, gan Lietuvai un Igaunijai, gan Skandināvijai. Ja mēs ļautu nogrimt Parex bankai, tas būtu ļoti slikts signāls no mūsu puses. Tad, es domāju, igauņi no 1. janvāra neieviestu eiro.
Tas nozīmē, ka Latvija, iznesot uz saviem pleciem Parex krahu, pašaizliedzīgi pacēlusi Igauniju? – Protams. Kaut arī ar zaudējumiem, mums tomēr izdevās nostabilizēt finanšu sistēmu. Igauņiem bija daudz labāka fiskālā bilance, viņiem gadiem ilgi nebija budžeta deficīta, bija stipra valdība. Es igauņus apsveicu ar eiro ieviešanu, savukārt mēs 2008. gada beigās uzvēlām sev plecos milzīgu, gandrīz nepanesamu nastu.
Kas tad mēs īsti bijām – varoņi vai vientieši? – Nevar īsti atbildēt... Tur bija gan premjera Godmaņa autoritatīvais stils, gan tas, ka viņa valdība faktiski bija tāda pārejas valdība, lai nomestu varu pie kājām Jaunajam laikam, kuram sākumā gāja ļoti grūti. Vēlāk [Valdis] Dombrovskis sāka spēlēt labāk.
Un kas no šīs spēles bija labāk valsts iedzīvotājiem? – Mēs redzējām, ka var būt vēl sliktāk. Mēs īstenībā bijām ļoti tuvu valsts bankrotam. Tas nozīmē, ka mums nebūtu ko izmaksāt publiskajā sektorā strādājošajiem skolotājiem, veselības aprūpes darbiniekiem un tā tālāk. Mēs nevarējām neaizņemties naudu.
Kaut kas nav skaidrs. Vieni apgalvo, ka starptautiskā aizdevuma nauda ir nolikta plauktiņā, lai bankām būtu drošāka sajūta, savukārt otri teic, ka šo naudu mēs vienkārši apēdam. Kur tad ir taisnība? – Arī apēdam. Katru gadu tiek finansēts esošais budžeta deficīts, maksājam uzkrātos valsts parādus, maksājam valsts valūtas stabilitātes fondā, no aizdotās naudas arī maksājam aizņēmuma procentus. Maksājam arī par Parex.
Bet kāpēc aizņēmuma nauda netiek ieguldīta ražošanas attīstībā? Tad jau mēs nekad no tās bedres ārā netiksim, ja ražošana neattīstīsies. – Tas bija tieši tas, ko Godmanim savulaik teicu... 2008. gada nogalē daudzas valstis sildīja ekonomiku ar nepārdomātām piemaksām un sociālajiem tīkliem, taču mums nav citu ekonomikas sildīšanas mehānismu, izņemot Eiropas struktūrfondu naudas. Mums aizdeva naudu tikai tik daudz, lai nosegtu tekošās vajadzības. Mums līdz ar to nav tukšuma valsts kasē, taču paralēli aizdevums palīdzēja Skandināvijas komercbanku sektoram saglabāt stabilitāti, pretējā gadījumā pēc defolta mūsu akcijas vispār būtu neglābjami zemas.
Tātad tas nozīmē, ka nekāda nauda ražošanas attīstībā netiek ieguldīta? – No aizdevuma tā nebija paredzēta. Ir tikai struktūrfondu nauda.
Ja ir struktūrfondu nauda, kāpēc tad neattīstās ražošana? – Tā īsti nevar attīstīties... Mēs realizējām ienākumu, nevis reālo devalvāciju: mēs nevis devalvējām latu pret eiro, bet salikām mazākas algas un mazākas izmaksas. Taču tādas darbības neveicina ekonomisko aktivitāti. Otrkārt, nav kredītresursu, precīzāk, tie ir, taču gaužām mazi. Priekšvēlēšanu laikā mums ir bijušas tikšanās ar uzņēmējiem, un viņu skatījums bija precīzs: ja jūs gribat ņemt kredītu un pirkt kādu iekārtu, jums paprasa iekārtu ieķīlāt, kas ir normāli, bet vēl jums paprasa ieķīlāt jūsu nekustamo īpašumu un vēl privātu galvojumu. Tāda situācija ir jāpārcērt, jo bez kreditēšanas resursiem nekas nevirzīsies uz priekšu. Domāju, ka varam izmantot Hipotēku un zemes banku kā attīstības banku. Tā būtu reāla konkurence komercbankām.
Šogad stājās spēkā Imigrācijas likuma grozījumi, kas paredz uzturēšanās atļauju izsniegšanu ārvalstu investoriem. Kā vērtējat šo likumu? – Absolūti negatīvi. Mēs mēģinājām piketēt pie Saeimas – gan TB/LNNK, gan Visu Latvijai! cilvēki – mēs toreiz vēl nebijām apvienojušies. Runa ir par to, kā mēs reklamējam un pārdodam mūsu zemi. Pat nerunāsim par to, kā izskatījās tā sieviete uz plakāta... Tagad mūs mēģina nomierināt, sak, nav daudz to cilvēku, kuri pieteikušies investēt. Taču viņi ir. Šos tā saucamos investorus interesē tikai nekustamo īpašumu iegāde.
Bet tās jau nav investīcijas! – Tieši tā. Rietumu banka, kas lobēja šo pasākumu, to arī atzīst. Pārējām bankām arī labi, ja kāds to sāk darīt. Ja kāds vēl pasola Šengenas vīzu, tad pavisam labi. Atceros, krievu laikos, kad alkohols bija deficīts, šampanieti uz taloniem pārdeva kopā ar puķu pušķi, un tad to pušķi meta ārā uzreiz, jo tā bija tikai piedeva. Tagad ir tāpat – gribas Šengenas vīzu, nu labi, piedevā ir arī īpašums... Lai kāds nemēģina iestāstīt, ka šī investīciju nauda paliek ekonomikā. Labākajā gadījumā attīstītājs samazina savas saistības pret banku. Paliek tikai iedzīvotājs no trešās valsts, kuram ir Šengenas vīza. Bija pat ierosinājums: vai nevarētu taisīt tādu kā komunālo dzīvokli, proti, piecas ģimenes nopērk vienu lielu dzīvokli. Savā programmā mēs skaidri un gaiši rakstījām, ka iestāsimies par šā likuma atcelšanu. Šādi likumi rada vajadzīgo psiholoģisko fonu, lai soli pa solim valsts tiktu ievirzīta citā ģeopolitisko interešu zonā, turklāt likumdevējs to stimulē, un cilvēki pat īpaši nepretojas.
VL/TB/LNNK ir izteikti konservatīvu uzstādījumu veidojums. Savukārt partiju apvienība Vienotība, ar kuru bijāt gatavi pat saplūst vienotā dziesmā, vismaz vārdos pārstāv neoliberālo spēku nometni. Uz kurieni tad jāvirzās Latvijai – uz konservatīvismu vai liberālismu? – Mana Eiroparlamenta pieredze rāda, ka konservatori ar liberāļiem saprotas labāk nekā ar sociāldemokrātiem. Protams, mums varētu būt domstarpības, turklāt es domāju, ka mēs tuvākajā laikā neuztaisīsim izteikti konservatīvu valdību. Savukārt interešu virzīšanā uz austrumiem, protams, ir nepatīkami momenti, un krīze mūs ir novājinājusi ne tikai materiāli, bet arī morāli, un līdz ar to sākās sabiedrības piekāpšanās, piemēram, pieņēma Imigrācijas likuma grozījumus. Diemžēl ir daudzi viedokļu veidotāji, izņemot politiķus, kuri sabiedrību lēnām virza uz domu, ka valsts virzība uz austrumiem – nu, tas nav nekas slikts. Piemēram, valodas jautājums: kā otru svešvalodu skolās ieviest krievu valodu. Soli pa solim, un drīz krievu valoda jau kļūs par otro valsts valodu. Un, ja to visu saliek kopā ar Krievijas ārpolitikas doktrīnu, daudz kas kļūst skaidrs: viņus Baltijas valstīs interesē energoresursu pārdošana, loģistika, ostas. Tāpēc ir bīstami, ka ekonomiskā vara saaug ar politisko, turklāt saaug ar tādu spēku, kuram ir reāla politiskā ietekme. Ir dažādi investori, un es negribu īpaši slavēt ķīniešus, kaut gan viņu ietekme ir ļoti liela – sevišķi Malaizijā un Singapūrā, taču viņu tradīcijas ir krasi atšķirīgas no krievu tradīcijām, jo ķīnieši atstāj, piemēram, malaiziešiem, politisko varu, tajā neiejaucoties, savukārt pieredze ar krieviem mums ir citāda.
Tas nozīmē, ka ķīniešu darbaspēks mums būtu izdevīgāks par krievu darbaspēku? – Savulaik kopā ar sociologiem pētījām sabiedrisko domu: kādu tautību darbaspēku latvieši labprātāk pieņemtu? Atbildes bija tādas: krievi bija pirmajā vietā, tad nāca baltkrievi un visi bijušās PSRS republiku iedzīvotāji, ne visai pretimnākoši latvieši bija pret musulmaņiem, un vislielākās bailes bija no ķīniešiem. Taču pieredze ir tāda, ka tieši pēdējie vislabāk integrējas katrā valstī, nemēģinot ietekmēt politiku. Tas nozīmē, ka no ķīniešiem mums ir vismazākais apdraudējums.
Aptauja faktiski parādījusi skumjo realitāti, kas iestājusies šobrīd: daudzi latvieši ir gatavi balsot par Saskaņas centru. Droši vien ne tikai tāpēc, ka par spīti, bet arī tāpēc, ka nav valodas barjeras – gluži kā viesstrādnieku gadījumā. Saskaņieši runā latviski, viņi ir integrēti, ko vēl vairāk vajag?! – Tas nav noticis gada vai pusgada laikā. SC pratis par sevi radīt labu iespaidu, viņi savus skandālus uz āru nenes. SC ir Eiropas sociālistu grupā, līdz ar to vairāku Eiropas valstu interesēs ir parādīt SC kā sociāldemokrātisku spēku, kam nacionālais jautājums nav svarīgākais. Šķiet, Jānis Ādamsons bija vienīgais latvietis, kas tiks ievēlēts Rīgas domē no SC.
Bet socioloģiskās aptaujas liecina, ka par SC tomēr balsos daudzi latvieši. – Es tam neticu. Aptaujas var arī maldināt.
Rīgas domi pagājušajās vēlēšanās TB/LNNK zaudēja. Vai tagad cerat uzkāpt kalnā kopā ar Visu Latvijai? Faktiski visu laiku jūsu reitings auga, izņemot momentu, kad to uz leju novilka satiksmes ministra biroja vadītājs Emīls Jakrins ar savu, maigi sakot, īpatno attieksmi pret medijiem. – Jā, ilgu laiku mums lika mieru. Reitings auga, tāpēc vajadzēja mums iesist. Tagad, vēlēšanu kampaņā, mēs dabūjam ciest par savām kļūdām. Tas nozīmē, ka mūsu konkurenti rēķinās ar to, ka mēs varam iegūt nopietnu pārstāvniecību Saeimā. Kombinācija ar Visu Latvijai! varētu būt laba, jo šīs partijas galvgalī ir daudzi jauni un gudri cilvēki. Skaidrs, ka TB/LNNK bija pagurums un paaudžu maiņa, bet es redzu jauno cilvēku revolucionāro pieeju, un būs labi, ja uzkrāsies pieredze, jo, nonākot izpildvarā, kur koncentrējas dažādas intereses, cilvēki var kļūdīties – ne aiz ļauna prāta vai ar nolūku, bet vienkārši tāpēc, ka nav šīs pieredzes. Un, ja šādas kļūdas gadīsies tiem cilvēkiem, uz kuriem vēlētāji likuši lielākās cerības, tā vilšanās būs milzīga.
Priekšvēlēšanu periodā visai populāras ir melnās kampaņas. Vai gadījumu ar Jakrinu jūs arī tām pieskaitāt? – Metode, kādu viņš bija izvēlējies komunikācijai ar medijiem, bija ļoti neveiksmīga. Taču par to, kas izskanēja, es tomēr gribētu dzirdēt atbildes no Latvijas televīzijas: vai šis bija vienīgais gadījums, kad kāds politiskais spēks izdarījis spiedienu uz mediju? Ja tādi ir bijuši, tad kāpēc uz citiem gadījumiem TV darbinieki nav reaģējuši tāpat?
Jūs pieminējāt jaunos cilvēkus... Vienā no priekšvēlēšanu debašu reizēm savukārt kāds no jūsu apvienības vecbiedriem, piedodiet, gvelza muļķības. – Diemžēl tā gadās. Viens otrs vecbiedrs nesaprot, ka viņa laiks ir beidzies. Politikā dažkārt ir grūti atdot vietu jaunajai paaudzei. Taču cilvēkiem pašiem ir jāizdara secinājumi, un tad vēlētāji viņus cienīs daudz vairāk. Ir tādi partijas biedri, kuri gadiem ilgi nevēlas apgūt neko jaunu, nevēlas mācīties valodas, viņi vienkārši veģetē uz veciem lauriem.
Ko jūsu apvienība darīs, lai nosargātu latviešu valodu, lai krievu valoda neizspiestu latviešu valodu? – Uzsākām parakstu vākšanu par to, lai no 2012. gada mācības skolās no pirmās klases notiktu tikai valsts valodā, bet parakstu vākšana gan mums īsti neveicās. Desmit gadu laikā mēs varētu nodrošināt, lai visas skolas pilnībā pārietu uz latviešu valodu. Tas pirmkārt. Otrkārt: par otro svešvalodu. Mēs taču esam virzībā uz Eiropas Savienību, un jauniešiem kā otro svešvalodu vajadzētu izvēlēties kādu no ES valodām.
Jāatceras, ka Krievijai mēs būsim blakus vienmēr. Es pat negribu runāt par politiskām interesēm vai aspektiem, es runāju par literatūru, mākslu, kultūru kā tādu. Domāju, jūs neapstrīdēsit to, ka krievu kultūra ir ļoti bagāta. – Protams, es neiebilstu. Tie talantīgie jaunieši, kuri vēlēsies iemācīties vairāk nekā divas svešvalodas, to arī varēs darīt. Taču mēs vēlamies panākt ko citu: mēs negribam, lai šeit būtu krievvalodīgā telpa. Tā ir vienīgā reālā iespēja, lai nepieļautu šeit divvalodību. Starp citu, par Valodas likuma pārkāpumiem Latvijā soda darbiniekus, bet, manuprāt, jāsoda darba devēji, jo tikai tad viņi būs spiesti atlasīt sev personālu, kas prot latviešu valodu.
Jūsu ministrs Kaspars Gerhards kanāla TV5 raidījumā Bez cenzūras spēra drosmīgu soli: atteicās runāt krieviski. Bet viņam nācās arī saņemt pārmetumus: kur Gerharda kungs bija pirms tam? Proti, vai tā nebija priekšvēlēšanu spēlīte? – Skaidrs, ka tas viss sakāpinājās priekšvēlēšanu laikā. Taču situācijā, kad redzam, ka valodas situācija nemitīgi pasliktinās, tāda valsts amatpersonu runāšana krieviski ir jāpārtrauc. Kaut kurā brīdī tam bija jānotiek.
Kāpēc nevienai partijai nav vīzijas par Latvijas nākotni? – Nu nevar politiskā partija, kura nezina, cik ilgs būs tās mūžs, radīt un realizēt valsts vīziju. Un tāda vīzija arī nav pārdodama cilvēkiem, jo gandrīz visi domā četru gadu periodos.
Bet cilvēki uzdod pavisam vienkāršu jautājumu: kad būs labāk? – Ir, protams, lietas, kas atkarīgas no mūsu valsts politiķiem, taču mēs esam maza valsts, tāpēc esam atkarīgi no procesiem pasaulē. Ja būs problēmas finanšu sistēmā – un izskatās, ka būs, jo optimisms ir pāragrs – mūsu politiķu solījumi tiks nogremdēti vienā mirklī.
Ar ko VL/TB/LNNK varētu vienoties, ja gadījumā nāksiet valdībā? – Varētu būt Vienotība, ZZS un mēs. Neizslēdzu arī Par labu Latviju: esam strādājuši kopā ar daudziem šīs partiju apvienības cilvēkiem. Mēs noteikti nestrādāsim kopā ar Saskaņas centru. Mēs aicinājām to pašu pateikt arī Vienotībai, bet viņi joprojām to nesaka: Vienotības līderi no atbildes izvairās.
Jūsu pirmie darbi, ja esat premjers. – Jādod signāls starptautiskajiem aizdevējiem un ES, ka šeit ir jauna valdība, kas rūpējas par finanšu stabilitāti, un ka mēs neņemsim lieku naudu. Otrkārt, jāatceļ grozījumi Imigrācijas likumam. Treškārt, jāizmaina nodokļu sistēma.
JAUTĀJUMI PREMJERA KANDIDĀTAM - Kādas nodokļu izmaiņas uzskatāt par nepieciešamām? Neapliekamā minimuma pacelšana; nekustamā īpašuma nodoklis – tas ir par augstu un netaisnīgs pret dažādām sociālajām grupām; akcīzes nodoklis; neaiztikt samazināto PVN. - Vai apņematies nesamazināt pensionāru ieņēmumus no pensijām? Mazās, vidējās pensijas netiks samazinātas, taču sociālajā budžetā būs izmaiņas. - Cik lielai jābūt minimālajai algai Latvijā? Tas ir relatīvs jautājums, tas atkarīgs no cenu un inflācijas līmeņa. Es neriskēšu konkretizēt. - Vai uzskatāt par lietderīgu lielo uzņēmumu privatizāciju? Ja jā, tad kuru? Noteikti ne. Ne šajā laikā. Tam nav jānotiek pat nākamo četru gadu laikā. - Kad jūsu vadītā valdība sagatavos Latviju iestājai eirozonā? 2014. gads ir mērķis, uz kuru ejam. Daudz kas atkarīgs no tā, cik ilgi mēs atpaliksim no Igaunijas. Ja ilgāk nekā trīs gadus, tad... tad mēs vispār varam neieiet eirozonā. Elita Veidemane Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 28.09.2010