Valodas referendums un pilsoniskā atbildība

Raksts publicēts portālā Bauskasdzive.lv 2012. gada 15. janvārī

Satversmes tiesā (ST) ir saņemts Saeimas deputātu pieteikums, kurā apstrīdēts referendums par krievu valodas statusu. Deputāti lūguši arī piemērot pagaidu noregulējumu un apturēt 18. februārī plānotā referenduma norisi. Lai arī tagad jāgaida ST lēmums, tomēr šāda referenduma iniciēšana jebkurā gadījumā raisa dažas politiska rakstura pārdomas, kuras vēlos izteikt. Ja tautas nobalsošana tiešām notiks, tas radīs latviešu tautai kā valsts nācijai draudīgu situāciju. Nosacīti vienotais «Saskaņas centra» balsotāju kopums arī turpmāk var tikt izmantots liela mēroga akcijām. To mērķis būtu rādīt pasaulei «apspiesto krievvalodīgo» nožēlojamo stāvokli un viņu varonīgo cīņu par savām tiesībām. Neuzskatu, ka dalība referendumā un balsošana pret būtu jāizmanto etniskai pretnostatīšanai, aicinot latviešus uz izšķirošo cīņu pret krieviem. Nemeklēsim vainu citu tautību Latvijas pilsoņos kā kopumā. Referenduma pamatā skaidri saskatāma ne pārāk draudzīgas kaimiņvalsts ietekme apvienojumā ar klaji bezatbildīgu un bezkaunīgu Latvijas politiķu rīcību, kuri nespēju nokļūt valdībā vēlētāju acīs mēģina kompensēt ar «homo sovieticus» jeb «padomju cilvēka» atdzīvināšanu. Nenoliegšu, situācija nacionālo attiecību jomā Latvijā kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām pasliktinājusies. Tas ir rezultāts ne pārāk izsvērtai latvisko partiju politiķu rīcībai, valdības veidošanas laikā manipulējot ar dažādiem jēdzieniem un nespējot ieņemt vienotu, skaidri saprotamu pozīciju mūsu valsts pamatprincipu jautājumos. Vadošu «Saskaņas centra» politiķu pārorientācija no līdzšinējās divdomīgās pozīcijas uz klaju nostāšanos vienā nometnē ar Vladimiru Lindermanu ir nozīmīgs pavērsiens. Tas rada nevis sabiedrības saskaņu un vienotību, bet rīdīšanu un šķelšanu. Tas nav noticis pēkšņi, bet gan ir rezultāts 20 gadu ilgam procesam, kura laikā krieviski runājošā sabiedrības daļa dažādu iemeslu dēļ nav spējusi atrast savu identitāti Latvijas valstī. Liela daļa no viņiem joprojām dzīvo Krievijas informācijas telpā. Tas tiek darīts, lai viņos uzturētu veco «padomju cilvēka» identitāti, pielāgojot to mūsdienu Krievijas vajadzībām. Šim nolūkam tiek izmantoti daudzi emocionāli iedarbīgi instrumenti, piemēram, 9. maija svinības, padomju himnas melodijas padarīšana par mūsdienu Krievijas himnu utt. Ņemot vērā šo nemitīgo ideoloģiskā spiediena uzturēšanu no Krievijas, kā arī Latvijas politiķu nespēju krievu valodā runājošajiem piedāvāt citu perspektīvu, mēs vērojam aizvien lielāku tendenci norobežoties no Latvijas. Par to liecina sarūkošais naturalizācijas pieteikumu skaits, pieaugošā Krievijas pilsonības popularitāte Latvijā, pakāpeniski zūdošā motivācija mācīties latviešu valodu un tajā runāt. Kādēļ šīs pret Latvijas valsts pastāvēšanu vērstās aktivitātes sāk pieņemties spēkā tieši tagad? Palūkosimies uz notiekošo mūsu kaimiņvalstī. Vladimira Putina režīms acīmredzami sācis plaisāt, Krievijas iedzīvotāju neapmierinātība ar to no sarunām virtuvēs nonākusi lielpilsētu ielās. Atbildes reakcija ir tradicionāla, centieni ar pilnu sparu atjaunot impēriskās ambīcijas, izvirzot «Eirāzijas savienības» kā jauna ģeopolitiska spēka koncepciju. Šim nolūkam ir svarīgi atmodināt dusošo «padomju cilvēku» resursu, vēlams to darot ne tikai Krievijā, bet visās kaimiņvalstīs, kurām pēc vecās impēriskās loģikas būtu jāatrodas Krievijas interešu lokā. Skaidrs signāls ir, piemēram, nu jau aizejošā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva teiktais, ka «padomju cilvēka» koncepts principā bija pozitīvs. Ņemot vērā Eiropas Savienības vājināšanos un ASV ģeopolitisko interešu nosvēršanos Āzijas virzienā, Latvijai tas rada ļoti nepatīkamu situāciju. Mēs varam sagaidīt dažādus brīnumus, ne tikai šo valodas referendumu. PCTVL paspārnē esošā kustība «Par vienlīdzīgām tiesībām», izmantojot Latvijas visai demokrātisko pieeju referendumu organizēšanai, sākusi jaunu tūri – parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu grozījumiem Pilsonības likumā. Tie paredz Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu visiem Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem. Aicinu skaidri apzināties – nevienam reālais mērķis nav referenduma ceļā Latvijā ieviest krievu valodu kā otro valsts valodu. Skaidrs, ka tas šādi nav sasniedzams – 770 000 Latvijas pilsoņu par to nekad nenobalsos. Taču, ja mēs nevēlamies pasaules laikrakstos ieraudzīt ziņas ar virsrakstu «Latvijā referendumā vairākums nobalso par krievu valodu kā otro valsts valodu» ar sekojošu vēršanos pie mūsu Rietumu partneriem, mēģinot referenduma rezultātus interpretēt kā patiesā sabiedrības noskaņojuma rādītāju, mūsu pilsoniskais pienākums ir piedalīties un balsot pret. Citādi mūsu rīcība pilnībā atbildīs ģeopolitisko aizkulišu režisoru plānotajam scenārijam, mūs kā aitas vedot vēlamā aploka virzienā.