Vai Latvijas finanšu sistēma pietupusies "izrāvienam"?

Raksts publicēts portālā Ir.lv 2012. gada 31. oktobrī.

Alternatīvo aizdevēju pieaugošā aktivitāte skaidri norāda, ka Latvijas finanšu nozarē pastāv sistēmiskas problēmas.

Pavirši raugoties, šķiet, ka Latvijas banku nedienas ir tālu aiz muguras un jauni riski tuvākajā nākotnē nav saredzami. Saskaņā ar Finanšu un kapitāla komisijas (FKTK) informāciju, vidējais kapitāla pietiekamības rādītājs ir Eiropas mērogā gandrīz vai izcils - 17,3% augusta beigās, piesaistīto noguldījumu apjoms konsekventi aug, bet banku peļņa pirms uzkrājumiem un nodokļiem šā gada pirmajos astoņos mēnešos sasniedza gandrīz 190 miljonus latu jeb par 15,4% vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā.

Tomēr šajā rožainajā ainā iezīmējas dažas būtiskas nianses, kas liek aizdomāties, vai Latvijas finanšu sistēma tiešām ilgtermiņā ir drošībā un vai ir reāli domāt par Nacionālajā attīstības plānā piesaukto ekonomisko "izrāvienu".

Nerezidentu pieplūdums

"Latvijas bankās ir vairāk ārzemju naudas kā jebkad," liecina pēdējā laika virsraksti ārzemju biznesa presē. Arī Latvijas medijos vasaras beigās parādījās ziņa, ka valstī strauji pieaug nerezidentu noguldījumu skaits. FKTK informācija liecina, ka nerezidentu noguldījumi Latvijas komercbankās gada laikā pieauguši par 27,4 procentiem un, pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, sastāda teju 5,8 miljardus latu. Tā ir summa, kas pārsniedz Latvijas valsts gada budžetu.

Tas, ka nauda plūst Latvijas virzienā, liecina, ka šeit to glabāt ir izdevīgi un noteikti daudz drošāk nekā, piemēram, Krievijā, kur Putina režīms pārliecību nevieš nedz ārzemju investoriem, nedz pašmāju naudīgajiem iedzīvotājiem. Šā gada pirmajos deviņos mēnešos vien no Krievijas kopumā aizplūduši 58 miljardi dolāru, savukārt pēdējos gados krietni vairāk par 350 miljardiem dolāru pametuši austrumu kaimiņa banku kontus. Lielā mērā likumsakarīgi, ka daļa no šīs naudas nonāk arī Latvijā. Tomēr labuma no tā mums ir visai maz.

Nerezidentu noguldījumi teorētiski varētu veicināt kreditēšanu Latvijā. Tomēr, ja rūpīgāk paskatāmies uz FKTK datiem, var skaidri novērot, ka bankas negribīgi izsniedz jaunus aizdevumus un kredītportfeļu kopējā summa samazinās - pēdējā gada laikā par vairāk nekā desmitdaļu (lai arī kopš vasaras sākuma pēdējos mēnešus tā atkal nedaudz pieaug).

Ļoti konkrēti to var izjust jaunās ģimenes, kuras vēlētos tikt pie sava pirmā mājokļa. Kā liecina nesena aptauja, vairāk nekā puse iedzīvotāju brīvos līdzekļus labprāt ieguldītu nekustamā īpašuma pirkšanā vai tā labiekārtošanā. Tas arī neliekas pārsteidzoši, ņemot vērā, ka īres tirgus ir noslogots un īrēt dzīvokli Rīgas centrā nemaksā daudz mazāk nekā Berlīnē. Tomēr mājokļu iegādei izsniegto kredītu kopapjoms (līdzīgi kā kopējie banku kredītportfeļi) sarūk jau ceturto gadu pēc kārtas. Ņemot vērā banku piesardzību, no vienas puses, un ģimeņu vajadzības, no otras, liekas neizprotami, kāpēc Finanšu ministrija iebilst pret manis virzīto ideju par valsts galvojumiem mājokļu kredītiem, kas šo situāciju varētu mainīt par labu Latvijas ģimenēm.

Turklāt, runājot par nerezidentu depozītiem, ir jāatzīst, ka tie ne tikai neveicina kreditēšanu, bet ir arī potenciāli bīstami tautsaimniecībai kopumā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no kopējās nerezidentu naudas Latvijā ir bez saistībām - tā saucamo pieprasījuma noguldījumu kopsumma ir lielāka par 4,5 miljardiem latu. Līdz ar to ir jāapzinās, ko tas var nozīmēt Latvijas ekonomikai, ja kaut daļa no šīs naudas sāktu pēkšņi plūst prom - kas teorētiski var notikt un kā tas notika krīzes laikā 2008.gada otrajā pusē, kad no Latvijas bankām viena gada laikā aizplūda 1,8 miljardi eiro nerezidentu noguldījumu. Tam sekojošos notikumus ar starptautiskā aizdevuma prasīšanu, ārkārtīgi smagiem griezieniem valsts budžetā un lielas daļas Latvijas mājsaimniecību ienākumu strauju samazināšanos visi vēl labi atceras.

Šo problēmu - saikni starp banku glābšanu un valsts budžetu - patlaban mēģina risināt eirozonas līmenī, virzot ideju par tā saukto Banku savienību. Jāatzīmē, ka arī Starptautiskais Valūtas fonds savā pēdējā pārskatā par Latviju nerezidentu noguldījumus min kā vienu no riska faktoriem. 

FKTK gan ir spērusi pareizos soļus, pieprasot nerezidentus apkalpojošām bankām veidot papildus kapitālu. Pēc komisijas informācijas, vienai nesen licenci saņēmušai bankai kapitāla pietiekamības radītājam būs jābūt 20 procentu apmērā, kas liek cerēt, ka banku sistēmas stabilitāte Latvijā teorētiski tiks nodrošināta labāk nekā jebkad.

Mikrokredītu bums

Kamēr banku sektors, lai arī ar saviem riskiem, kļūst sakārtotāks, tam līdztekus zeļ daudz necaurspīdīgāka un mazāk regulēta mikrokredītu nozare. Medijos var lasīt, ka pērnajā gadā vien izsniegti 1,5 miljoni šo ātro kredītu un apgrozījums bijis 21 miljons latu. Šogad šis tirgus varētu pieaugt pat par 40 procentiem.

Vai pārvērtīsimies par mikrokredītu nāciju?

Šis mikrokredītu bums nav laba tendence, ņemot vērā, ka Latvija nav gluži Bangladeša, kur, starp citu, tieši šīs nozares spēles noteikumi - augstie procenti aizņēmumiem - ir izraisījuši neskaitāmu zemnieku pašnāvības. Lai arī šajā tirgū ir daudz spēlētāju, pat visizdevīgākajiem aizdevumiem nosacījumi ir šaušalīgi - likme, aizņemoties uz 30 dienām, nav mazāka par 10 procentiem.

Kā raksta ''Dienas Bizness'', atsaucoties uz vienu no aizdevējiem, ļaudis visbiežāk naudu aizņemas līdz algai. Citiem vārdiem sakot, liela daļa klientu ir cilvēki ar pastāvīgiem, tomēr nepietiekošiem ienākumiem. Protams, ātrie kredīti, no vienas puses, palīdz atrisināt īstermiņa maksātnespējas problēmas, bet, no otras puses, ievelk parādu važās, katru mēnesi liekot daudziem savu algu atdot parāda dzēšanai, lai pēc tam varētu paņemt atkal jaunu aizdevumu, un tā katru mēnesi. Efektīvā gada likme aizdevumam - vismaz 120 procenti.

Tātad gadu šādi "apgrozot" savus 100 latus, sanāk procentos un komisijās samaksāt lielāku summu nekā bija aizdevuma pamatsumma.

Tieši tā arī šie ātrie aizņēmumi darbojas - par to var spriest kaut vai pēc iepriekš piesauktā izsniegto kredītu daudzuma gada laikā (1,5 miljoni). Daži aizdevēji pat sola pirmo aizdevumu bez procentiem - "atdod, cik aizņēmies" -, tādējādi atklāti vilinot savā slazdā.

Runa nav tikai par privātpersonām. Vismaz spriežot pēc reklāmām, netrūkst arī kantoru, kuri ir gatavi kreditēt uzņēmumus, piedāvājot aizdot summas līdz pat 50 tūkstošiem latu un izvērtēšanu solot vienas dienas laikā. Līdzīgi kā mikroaizdevumiem privātpersonām, nosacījumi ir bargi: gada procentu likme ir vismaz 13,5 procenti. Grūti iedomāties, kā uzņēmums, kuram piešķirts kredīts uz šādiem nosacījumiem, var veiksmīgi attīstīties.

Šajā sakarā arī pārsteidz, ka bankas nav savlaicīgi reaģējušas uz šo pieaugošo tirgu, piedāvājot saviem klientiem izdevīgākas kredītlīnijas un vairāk pieejamus īsa termiņa patēriņa kredītus.

Daļēji it kā to var saprast - ne tikai bankas ir kļuvušas piesardzīgākas, bet ir pietiekami liels skaits to aizņēmēju, kuri nespēj ar bankām norēķināties savlaicīgi. Norēķinu karšu un kontu kredīti jeb t.s. overdrafti ar kavējumu virs sešiem mēnešiem sastāda 30 miljonus latu (gandrīz 17 procenti no šo kredītu kopapjoma). Līdzīgi ir ar kredītiem mājokļa iegādei un patēriņa kredītiem -- attiecīgi 12,2 un 17,6 procenti no šiem kredītiem ir ar kavējumiem virs 180 dienām. Varam pieņemt - liela daļa no šiem parādniekiem ir tā publika, kas meklē glābiņu pie mikrokreditētājiem. 

Tas viss liecina, ka attīstība nenotiek pareizajā virzienā. Bankas nevar vainot, ja tās neaizdod vairāk naudas tiem, kas jau tā aizņēmušies daudz un nespēj atdot. Tomēr tās var izrādīt lielāku pretimnākšanu grūtībās nonākušajiem. Arī no valsts skatpunkta ir svarīgi panākt, lai iedzīvotāji savas īstermiņa maksātnespējas problēmas risinātu caur komercbankām, kuras ne tikai piedāvā labvēlīgākus noteikumus, bet kuru kapitāla izcelsme ir daudz caurspīdīgāka un darbība daudz regulētāka un ētiskāka.

Fakts, ka alternatīvo aizdevēju aktivitāte pieaug, ir skaidra norāde tam, ka Latvijas finanšu nozarē pastāv sistēmiskas problēmas (viens no lielākajiem mikrokredītu izsniedzējiem, "smscredit.lv", sludina, ka tam jau ir 750 000 klientu, ieskaitot Lietuvas u.c. valstu klientus). Attīstība šādā virzienā nesaskan ar valdības runām par ilgtspējīgu izaugsmi. Uz kā tad šī izaugsme tiks balstīta - uz nerezidentu naudas un parādos bezcerīgi iestigušiem Latvijas iedzīvotājiem?

Ņemot vērā, ka kopējais privātā parāda līmenis Latvijā iepretim citām ES valstīm ir salīdzinoši zems, jācer, ka kreditēšana pieaugs straujāk arī perspektīvajiem uzņēmumiem. Un skaidrs, ka lietu atstāšana pašplūsmā neatrisinās daudzās nepilnības, kuras eksistē valstī - kā to arī līdz šim gūtā pieredze apstiprina. Veiksmīga koordinācija un sadarbība starp bankām un to klientiem, kā arī starp valsti un bankām ir viens no nosacījumiem veiksmīgai valsts augšupejai. Piemēram, valsts atbalsts pirmā mājokļu kredīta ņēmējiem būtu nozīmīgs faktors, daudzām jaunām ģimenēm izvēloties palikt Latvijā vai doties strādāt un dzīvot arzemēs.