Vai kaislības ap "sīkumiem"?

Raksts publicēts portālā "DELFI.LV" 2013. gada 12. oktobrī

Atmosfēra Latvijas informatīvajā telpa uzkarst. Nu jau vairākas dienas gan audiovizuālajās medijos, gan presē mēs varam redzēt aizkustinošas reklāmas par labu Šengenas termiņuzturēšanās atļaujām, kuras tiražē nesen nodibinātais Konkurētspējas attīstības fonds. Ieejot fonda mājas lapā, nepārsteidz fakts, ka valdē darbojas Edgars Šīns un citas ar nekustamā īpašumu biznesu saistītas personas, kurām pašreizējā kārtības paildzināšana termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanā ir no liela svara. Tomēr dīvains šķiet reklāmu sakāpinātais tonis un klaji melīgā informācija, piesakot, ka “Latvija izdarīja to, ko jau sen dara Anglija, Šveice, Čehija un citas gudras valstis -- ieviesa pagaidu uzturēšanās atļaujas.” Ja runa ir tikai par pagaidu uzturēšanās atļaujām, tad tās droši vien izsniedz gandrīz jebkura pasaules valsts. Tomēr pēc reklāmas konteksta jāsaprot, ka runa ir par to, ka Latvija esot mācījusies no Anglijas, Šveices un Čehijas piemēriem. Vai tiešām tā?

Ja kādam ir pāris stundas laika, var situāciju papētīt pats. Anglija un Šveice piekopj saprātīgu politiku attiecībā uz uzturēšanās atļaujām, un tās netiek izsniegtas apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi. Par finanšu investīcijām gan ir iespējams saņemt uzturēšanās atļauju, bet šīm investīcijām ir jābūt patiesi iespaidīgām -- Anglijā vismaz 750 tūkstošiem sterliņu mārciņu un vēl 250 tūkstoši jānoliek depozītā. Šveicē ir katru gadu (!), atkarībā no kantona, jāmaksā budžetā sākot no 250 tūkstošiem franku, un tikai tad ir tiesības saņemt uzturēšanās atļauju un iegādāties īpašumu. Pie tam, noteikti vismaz Anglijā ar naudu vien nenopirkt uzturēšanās atļauju -- ja palasa kādi noteikumi tiek izvirzīti pret uzturēšanās atļaujas kandidātu, ir skaidrs, ka Anglijas programmas mērķauditorija nebūs tie trešo valstu pilsoņi, kuri tīko tikai pēc brīvas pārvietošanās Eiropā. Īsāk sakot, te ir runa par citām summām un mērķiem. Gan Šveice, gan Anglija cenšas piesaistīt bagātus ļaudis, kuri reāli palīdz stimulēt ekonomiku, nevis radīt mājokļu burbuli.

Kas attiecas uz trešo reklāmā pieminēto valsti Čehiju, tad viņiem speciālas termiņuzturēšanās programmas apmaiņā pret investīcijām vispār nav. Čehijā gan var saņemt uzturēšanās atļauju, ja nodarbojas ar reālu biznesu un izpilda citas prasības, tomēr tā tas ir gandrīz jebkur pasaulē.

Ļoti ticams, ka attiecīgās reklāmas tiks palabotas, piesaucot kādu citu Eiropas valsti kā pozitīvo piemēru. Bet pat tad Latvijas termiņuzturēšanās programmu nevar salīdzināt ar citām. Nekur nav iespējams tik lēti un vienkārši iegādāties nekustamo īpašumu, pretī saņemot piecu gadu uzturēšanās atļauju Šengenā. Pat slikto ziņu skartajā Kiprā ir jāinvestē vismaz 300 tūkstoši eiro un papildus tam vēl jānoliek 30 tūkstošu depozīts bankā uz trim gadiem, kā arī jāpierāda vismaz 30 tūkstošu eiro gadā ienākumi. Spānijā, kur nesen sāka darboties attiecīga programma, ir jāiegādājas īpašums par vismaz 500 tūkstošiem eiro un ik pēc diviem gadiem tiek pārbaudīts, vai īpašums nav pārdots tālāk. Uzreiz pēc īpašuma iegādes investoram netiek dota zaļā gaisma piecu gadu ceļošanai pa Šengenas zonu. Tikmer Īrijā papildus nekustamā īpašuma iegādei vismaz 450 tūkstošu eiro vērtībā jāinvestē 500 tūkstošus eiro imigrācijas investora ķīlas zīmē ar 1% ienesīgumu. Pat Bulgārijā uzturēšanās atļaujas iegūšanai ir jāinvestē 300 tūkstoši nekustamajā īpašumā, lai gan tā nemaz nav Šengenas zonā.

Nepieminot vissīkākās detaļas var secināt, ka Eiropas valstīs uzturēšanas atļauju apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi vai nu nevar iegādāties vispār, vai arī ar iegādāties pret ievērojamām investīcijām nekustamajā īpašumā, kā arī papildus investīcijām citur.

Jautājums - kādēļ biznesa aprindas, kas saistītas ar uzturēšanās atļauju tirgošanu, ir gatavas pielikt izmisīgas pūles un ķerties pat pie viegli apgāžamiem meliem un puspatiesībām, kas tiek izplatītas izplatīti ar mediju starpniecību (lai arī Latvijas likumi par reklāmas izteikto patiesumu nosaka atbildību arī medijiem).

No labi informētiem avotiem šajā biznesā esmu saņēmis informāciju, vai drīzāk pārmetumus, ka pēc Nacionālas apvienības stingrās nostājas izrādīšanas valdībā nekustamā īpašuma firmu klienti vairs neesot gatavi maksāt par luksusa dzīvokļiem 9000 eiro par kvadrātmetru, bet tikai 6000 eiro! Bizness jau zem pašizmaksas!

Te nu mēs redzam to uzpūsto virsvērtību, kādu par saviem īpašumiem samaksā Šengenas uzturēšanās atļauju tīkotāji - vismaz 30% virs īpašuma reālās vērtības. Jo tirgojamais nekustamais īpašums kā tāds neko no savas paša vērtības šajās nedēļās nav zaudējis. Orkāni vai cunami Rīgu un Jūrmalu šai laikā nav piemeklējuši. Un, tas ir brīdī, kad runa ir tikai par gada laikā izsniedzamo atļauju skaita ierobežošanu, nevis par atļauju izsniegšanas pret nekustamā īpašuma iegādi pilnīgu pārtraukšanu. Es jau esmu rakstījis, kā šī uzpūstā virsvērtība "velk uz augšu" nekustamā īpašuma cenas kopumā, jo īpaši vietās, kuras atļauju pircēji īpaši iecienījuši - Jūrmalā un Rīgā, tā ierobežojot iespējas tikt pie mājokļa Latvijas pilsoņiem.

Rezumējot, NA neliek šķēršļus "nozarei" attīstīt augsta tirgus līmeņa nekustamā īpašuma projektus ārvalstniekiem. Tādus, kurus bez tirgus kropļojumiem vēlētos nopirkt vācieši, beļģi vai somi. Vai arī Krievijas pilsoņi, ja tie maksā par to, kas pieder attīstītājam. Tāpat NA neuzskata, ka jāpārtrauc izsniegt uzturēšanās atļaujas par ieguldījumiem reālajā biznesā, kas konkrētajā ārvalstnieka uzņēmumā rada pastāvīgas darba vietas. Tieši otrādi, NA ar savu strikto nostāju uzturēšanās atļauju mājokļu sadaļā varētu veicināt ar nodarbinātību saistītās investīcijas. Uz kuru nepieciešamību norāda konsultanti tā saucamajā Ekonomikas ministrijas pētījumā par uzturēšanās atļauju programmu. Tā saucamajā tāpēc, ka to apmaksāja tā saucamā "nozare". Tā pati "nozare", kas tagad apmaksā kampaņu pret NA pozīciju. Un šo kampaņu veido kādas Latvijas ministrijas citām vajadzībām angažētie sabiedriskās domas veidotāji. Publiskā - privātā partnerība tiešām ir "efektīvs" instruments! Nonākt atkarībā ir diezgan viegli daudziem un ļoti daudzos veidos. Tāpat kā balstīt biznesu uz ātru un ekstrēmu peļņu. Jautājums - vai tas nes ilgtspējīgu stabilitāti sabiedrībai un valstij?