Uzklausīšanas sanāksme par „Rail Baltica” projekta virzību
Vakar Briselē man bija gods uzstāties Eiropas Parlamenta Baltijas Intergrupas, ko vada igauņu deputāts Tunne Kelams, organizētajā uzklausīšanas sanāksmē par „Rail Baltica” projekta virzību. Pasākumā piedalījās augstas ES amatpersonas – Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs un ES transporta komisārs Sīms Kallass. Komisārs uzstājās ar enerģisku un optimistisku runu, uzsverot, ka no ES puses ir izdarīts viss iespējamais, lai šis projekts taptu, un tagad tā liktenis ir atkarīgs no Baltijas valstu (arī Somijas un Polijas) spējas sadarboties un organizēt tā īstenošanu. Sīms Kallass gan atzina, ka, neskatoties uz projekta milzīgo vēsturisko nozīmi, tā ideju diemžēl tā arī nav līdz galam nav izdevies „pārdot” iesaistīto valstu sabiedrībām.
Taču, klātesošo uzmanība šoreiz bija pievērsta ne tik daudz komisāram, kā citam sanāksmes dalībniekam – Lietuvas transporta viceministram Arijandas Šliupas. Viņam nācās atbildēt uz visai nepatīkamu iztincināšanu no deputātu puses, kuri bija nobažījušies par Lietuvas īstenoto taktiku „Rail Baltica” kopuzņēmuma dibināšanā, velkot garumā trīs Baltijas valstu kopīgā uzņēmuma statūtu pieņemšanu u.tml.
Jāatzīst arī, ka Lietuvas viceministra atbildes brīžiem bija nepārliecinošas vai pat nepatīkami pārsteidzošas. Piemēram, viņš prezentēja Lietuvas valdības pozīciju, ka „Rail Balica” ātrgaitas dzelzceļa līnijai būtu jāiet caur Viļņu, kas ir pilnīgā pretrunā ar līdz šīm visos dokumentos un aprēķinos atspoguļoto taisnāko līniju – proti, caur Kauņu. Tā kā dzelzceļa līnija caur Kauņu ir iezīmēta tikko pieņemtajā Eiropas Infrastruktūras finansēšanas instrumenta (CEF) regulā, līkums caur Viļņu visu projektu ievērojami paildzinātu un sadārdzinātu. Lietuviešu viceministrs arī sāka apspiest versiju, ka vispirms būtu jāuzbūvē „Rail Baltica” pirmās „neātrgaitas” kārtas līnija un meklēja arī citādas atrunas, kāpēc „Rail Baltica” otra kārta nebūtu uzreiz realizējama. Uz ko, piemēram, somu deputāts Petri Sarvamā norādīja, ka somi visā šajā stāstā nesaprot tikai vienu lietu: „ES projektu apmaksā par 85%? Kāpēc tad tas vēl netiek realizēts?
Es pats šajā diskusijā norādīju, ka nevajadzētu brīnīties par projekta bremzēšanu – visiem ir labi zināmas ietekmīgas interešu grupas, kas vēlas to izbeigt veltā cerībā, ka tad atbrīvosies nauda to interesējošu projektu realizācijai. Es arī netieši apšaubīju Lietuvas izvēli „Rail Baltica” projekta virzību uzticēt tradicionālajam „Lietuvas dzelzceļam”, minot „Latvijas dzelzceļa” piemēru, kas bija noskaņots pret šo projektu, un tādēļ netika iekļauts tā īstenošanā. Es pieļauju, ka, līdzīgi kā „Latvijas dzelzceļam”, arī „Lietuvas dzelzceļam” ir citas intereses un peļņas avots – kravas no Krievijas. Un, manis minētās interešu grupas, acīmredzot, ir saistītas ar Krieviju, jo tieši Krievijas amatpersonas un eksperti nepārprotami ir lielākie „Rail Baltica” noniecinātāji. Es jau esmu rakstījis par „Krievijas dzelzceļa” izstādi Eiropas Parlamentā pirms diviem gadiem, kurā prezentētajās nākotnes kartēs Baltija iezīmēta Krievijas „Vienotajā transportā telpā”, bet dzelzceļa līnijas Baltijas valstu galvaspilsētas savieno tikai ar Maskavu vai Sanktpēterburgu.
Svaigāks piemērs, „Neatkarīgajā” nupat bija publicēta intervija ar Sanktpēterburgas universitātes Eiropas pētījumu katedras profesoru Nikolaju Meževiču. Citēšu viņu: „dzelzceļi – tas ir nāvīgi dārgs prieks. Ielaisties šajā avantūrā nozīmē pateikt saviem pensionāriem, mātēm, bērniem: mēs mīļie, jūsu nodrošinājuma vietā būvēsim ceļu no nekurienes uz nekurieni”. Vai arī: „Tātad, akcents tiks likts uz pasažieriem? Piedodiet, kādiem? Cik viņu būs? Kā tie nodrošinās rentabilitāti? Ja vien nav paredzēts, ka visi igauņi vienlaikus braukās uz Berlīni turp atpakaļ (!!).”.
Kā nereti dzīvē gadās, atbildei uz šādiem profesora Meževiča pārspriedumiem man noderēja kāda padomju laika anekdote. Par igauņiem. „Sēž divi igauņi uz Peipusa ezera ledus un bļitko. Pēkšņi viens saka „Paskaties, paskaties uz debesīm! Krievi lido uz Mēnesi!
Otrs atbild: „Vai viņi visi?”