Superfederālista Verhofštata tālais sapnis par 'Eiropas Tautu Savienību'
Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2017.gada 15.februārī.
Bijušais Beļģijas premjers, tagadējais Eiropas liberāļu priekšnieks Gijs Verhofštats daudzus politikas sekotājus jau ir pieradinājis pie savas ārišķīgās un nereti agresīvās manieres, kas tik un tā nespēj glābt Eiropas Parlamenta liberāļu frakciju no tās ietekmes mazināšanās pēdējos gados.
Vīrs, kurš daudziem liekas kā no "sirds runājošs", vienlaicīgi Eiropā labi zināms "kombinators", šķiet, ir šoreiz pārkombinējies. Viņa nesenie politiskie mēģinājumi gūt vēl lielāku ietekmi, sākotnēji uzrunājot itāļu "piecu zvaigžņu kustības" populistus, vēlāk kandidējot uz Eiropas Parlamenta prezidenta amatu, bija nesekmīgi. Vēl vairāk - tas viss beigās izvērtās par vienkāršu savas nominācijas "pārdošanu" lielajai Eiropas Tautas partijas grupai.
Šonedēļ Strasbūrā Eiropas Parlaments bez pārsteigumiem pieņēma viņa virzīto ziņojumu par ES pašreizējās institucionālās struktūras iespējamo attīstību. Citiem vārdiem sakot - jaunas gaisa pilis. Šī māka balansēt un laipot starp EP smagsvariem, skaidri zinot lielākās daļas parlamentāriešu noskaņu šajā jautājumā, superfederālistam Verhoštatam arī ļauj uz jebkuru problēmu atbildēt ar "vairāk Eiropas". Tādējādi viņš gluži vienkārši labi jūt un izmanto izdevību būt pamanāmam, neskatoties uz principiem vai ētiku.
Oportūnisma vaibsti
Divu ātrumu Eiropa, divu palātu likumdošana, atteikšanās no Eiropas Savienības dalībvalstu virzītiem komisāriem un rotējošās prezidentūras institūcijas, Eiropas supervalsts - šis kādam atgādinātu futūristiskas noveles scenāriju, taču tieši tas sazobē ar kārtējo Eiropas konstitucionālo līgumu labošanu ir Gija Verhofštata padomā. Pirms dažiem mēnešiem, kad šis pašiniciatīvas dokuments vēl ceļoja pa EP komisijām un kad liberāļu šefs vēl cerēja iegūt EP prezidenta amatu, šī stratēģija bija izprotama, bet ko tagad?
Tiesa, futūrismam šoreiz pievienojas arī paša oportūnisms. Neapšaubāmi Eiropā ir daļa sabiedrības un pat viena otra valsts, kas labprātāk Eiropas līguma pirmajā punktā ilustratīvi minēto "Eiropas tautu savienību" rakstītu ar lielajiem burtiem. Taču neaizmirsīsim, ka panākt pozitīvu nostāju vairākuma deputātu vidū Eiropas Parlamentā ir krietni vieglāk, nekā panākt vienprātību dalībvalstu vadītāju vidū Eiropas Padomē, un labi, ka tā.
Pāris popularitātes atzīmes gan šādā manierē Verhofštats cer nopelnīt. Jautājums gan paliek atklāts, cik punktus viņam izdevās iegūt paziņojot, ka, piemēram, krievu valodai būtu centralizēti jāpiešķir ES oficiālās valodas statuss, jo "Baltijas valstīs dzīvo miljoniem krievu valodā runājošo" (Standaart 2016. gada janvārī). Arī paziņojumu, ka "nacionālisms noved līdz gāzes kamerām" izteica tas pats Verhofštats, kurš gandrīz desmit gadus vadīto Beļģijas "centralizēto" projektu atstāja tādās ugunīs, kuras seši(!) reģionālie un kopienu parlamenti vēl joprojām nespēj nodzēst.
Pēkšņi šķiet arī saprotama Verhofštata vēlme meklēt citus, grandiozākus veidus saviem nepiepildītajiem Eiropas supervalsts sapņiem. Ja šī supervalsts ir labākā atbilde Brexitam un sabiedriskai domai arī citās ES valstīs, tad tas liecina par dziļu neizpratni. Šis pašiniciatīvas ziņojums, kuram, tiesa, nav juridiska spēka, tomēr ir efektīvs politiskās demagoģijas ierocis. Vai tādām valstīm kā Latvija tas būtu pieņemams? Un kas mainītos, ja pat notiktu tā, kā Verhofštats iecerējis?
Izvēle - dziļākā populismā vai ārpus ES kodola
Viens no priekšlikuma punktiem tieši paredz, ka likumdošanas tiesības (kas vienmēr bijusi Komisijas atbildība) vajadzētu piemērot arī Eiropas Parlamentam, kas ir absurds. Šāda iespēja iesniegt likumprojektus tikai vairotu haosu, ņemot vērā neiztrūkstošo populismu Eiropas Parlamenta deputātu vidū, kuriem (it sevišķi no kreisajām frakcijām) reti bijusi pieredze valstu valdībās vai apziņa, ka nākotnē "saldā" valdības atbildības nasta kādreiz tiktu izjusta. Ja tas, ko Eiropas Parlaments pieņem kā juridiski nesaistošas pašiniciatīvas rezolūcijās, kļūtu par likumiem visiem ES pilsoņiem un uzņēmumiem, tad drīzumā referendumi par "exitiem" kļūtu ierasta parādība. Turklāt mazu valstu intereses, kuru vidū ietilpst arī Latvija, Eiropas Parlamenta balsojumos aizstāvēt ir krietni grūtāk, nekā, piemēram, Padomes līmenī, kur likumprojektu bloķēšana ir reālāka.
Kontekstā ar šo Verhofštata pātagas vēzienu ieceri dalībvalstīm, kurām turpmāk nebūtu pieņemami viņa iecerētie Lisabonas līguma grozījumi (kurus pieņemtu ar kvalificēto 4/5 dalībvalstu vairākumu) šīm "nenozīmīgajām" valstīm vai nu tie jāpieņem kā ir, vai jāstājas ārā no "īstās" ES un kopā ar Lielbritāniju, Ukrainu un Gruziju jākļūst par asociētajām valstīm. Šo valstu liktenis tiek palikts zem aiz vien lielākas jautājuma zīmes - piekāpies, vai pievienosim rēķinu par atmaksājamo saņemto fondu naudu.
No visa šī izriet, ka vietu "kodolā" varam saglabāt tikai ciešāk integrējoties eiro zonas "ātruma" valstu grupā. Būtiski gan tādā gadījumā ir atbildēt, vai tiešām kā savu interešu aizstāvjus drīzāk saredzam Spāniju, Portugāli, Grieķiju, nevis mūsu tuvumā reģionālās valstis kā Dāniju, Poliju, Zviedriju, kas noteikti drīzumā neplāno ieviest eiro. Taču šo Baltijas jūras valstu objektīvās intereses ir daudz tuvākas Latvijas un Baltijas kā ģeopolitiskajiem, tā arī ekonomiskajiem mērķiem.
Komisāru maiņa pret "špicenkandidātiem", jeb leģitīmas varas piesavināšanās
Ar dalībvalstu komisāru portfeļu atņemšanu un iecerētās supervaldības "ministru kabineta" izveidi ar uz pusi mazāku ministru skaitu (bet krietni plašākām pilnvarām), nepārprotami varas centralizācija tiks īstenota par labu lielajām ietekmīgajām valstīm. Savukārt pašus ministrus līdzīgi kā iepriekšējos špicenkandidātus Junkeru un Šulcu aiz slēgtām durvīm izvēlēsies daži Eiropas lielo partiju līderi. Varētu domāt, ka pašreizējā sistēmā visu ES valstu komisāri to vien dara, kā traucē Junkeram ātri pieņemt regulu un direktīvu projektus. Ir tieši otrādi - tik centralizētu informācijas un lēmuma pieņemšanas sistēmu nav radījis neviens iepriekšējais EK prezidents. Likumprojektu apjoms, salīdzinot ar iepriekšējām Komisijām, ir tik mazs, ka, ja nebūtu vispār komisāru, tad šajos divos gados būtu pieņemts tikai Junkera plāns.
Junkera kā Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanas veidu, proti, tā dēvēto "Spitzenkandidat" procedūru, kas atbilst Verhofštata idejas burtam un garam, esmu arī iepriekš asi kritizējis. Šaubos, ka katrs Latvijas vēlētājs, kurš pagājušajās EP vēlēšanās balsoja par Vienotību, saprata, ka tādējādi izrādās viņš balso arī par Junkeru kā Komisijas priekšsēdētāju. Veicot vēl papildus izmaiņas EP vēlēšanu procesā, šie Verhofštata ziņojuma priekšlikumi nostiprina ciešāku virzību uz federālu Eiropu. Tādā gadījumā kas notiek ar šīs federācijas finansēšanu?
Supervalsts bez naudas
Daudzkārt diskutējot ar Eiropas federalizācijas aizstāvjiem, esmu norādījis, ka pretstatā ASV (tās federālais budžets ir virs 20% no IKP) ES budžets ir zem 1%. Pat par šo mazumiņu bagātākās ES valstis cīnās ar zobiem un nagiem un ik gadu spiež uz leju. Iepriekš uz savu aizrādījumu vienmēr saņēmu atbildi, ka ar kaut ko ir jāsāk, un ceļā uz federālu savienību budžeta palielināšanās neiztrūkstoši gan jau sekos. Tā teikt, vajadzētu tikai iecelt ES finanšu ministru un noteikt kādu nodokli, kas pa tiešo aizies uz Briseli, un tad jau arī ES budžets būs lielāks. Tā nebūs. Lūk, seko pierādījums. Nesen publicēts ekonomista, bijušā Itālijas premjera Mario Monti "pašu resursu" novērtējuma ziņojums.
Verhofštads ir šī ziņojuma līdzautors. Tajā uzskatāmi norādīts, ka ES budžeta reformā varētu ietilpt tā saucamie pašu resursi - ES valstu uzņēmuma ienākuma nodoklis, elektroenerģijas nodoklis, reformēts PVN, degvielas nodeva, utt. Vienlaikus ir skaidri minēts, ka kopējais ES budžets tomēr nepieaugs. Iespējamā UIN piesaiste ES budžetam ir īpaši uztraucoša. Zemāk attīstītie ES reģioni, kuri nav paspējuši uzkrāt sociālo un ekonomisko kapitālu, jau tā ir pakļauti asākai konkurencei, un tādējādi tiek atņemts viens no pēdējiem finanšu instrumentiem, kura ieguldīšana tautsaimniecībā var veicināt konkurētspēju un uzlabot biznesa vidi. Tas savukārt novedīs pie vēl lielākām atšķirībām ES ekonomiskajā un sociālajā līmenī.
Citiem vārdiem sakot - mēs paņemsim jūsu suverenitāti, bet ar savu finansiālo un sociālo trūkumu paši tiekat galā. Šāda rīcība ir visaplamākais secinājums, kādu vien Eiropa var izdarīt, reaģējot uz nesenā brexit rezultātiem. Kāpēc šāds virziens ir bīstams? Tādēļ, ka aizvien ciešāka vēlme federalizēt Eiropu, nostādot konfrontācijā vienu pret otru kā valstu valdības, tā arī sabiedrības, Eiropu aizvien vairāk sašķeļ. Pierādījumu tam ir tik, cik uziet.