Roberts Zīle dalās pieredzē ar LU studentiem

Turpinot pastāvīgo, jau pirms gadiem iesākto, Latvijas augstskolu apmeklēšanu un sarunas ar mūsu valsts jauno paaudzi, studentiem, Roberts Zīle pirmdien, 24.februārī, uzstājās ar lekciju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studentiem. Iepriekš R.Zīle ir viesojies gan Liepājas universitātē, gan Vidzemes augstskolā Valmierā, gan Ventspils augstskolā, gan Latvijas Universitātē, gan citās augstskolās un to filiālēs visā Latvijā; daudzās vietās pat vairākas reizes. Viņam ir izveidojušās labas attiecības gan ar dažādu jomu studentiem, gan pasniedzējiem. R. Zīle uzskata par nozīmīgu paust savu viedokli par notikumiem valstī, Eiropas Savienībā, kā arī saņemt atsauksmes no topošajiem ekonomistiem, juristiem, žurnālistiem, politologiem, lai tādējādi veidotu kopīgu viedokli par mūsu valsts attīstības un nostiprināšanās ceļu.

Šoreiz lekcijā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studentiem Roberts Zīle atskatījās uz Latvijas politisko un ekonomisko attīstību un ieskicēja izaicinājumus nākotnē. “Tas ceļš, kuru mēs gājām kopš neatkarības atgūšanas, bija vienīgais, lai nodrošinātu ekonomisko un politisko augšupeju,” viņš uzsvēra.

Runājot par Latvijas politikas un ekonomikas veidošanu kopš neatkarības atgūšanas, R. Zīle savā lekcijā pievērsās vairākiem svarīgiem posmiem nesenajā Latvijas vēsturē, tostarp arī izanalizējot savu darbību finanšu ministra amatā 1997. — 1998. gadā, kā arī atskatoties uz valsts ceļu uz integrāciju Eiropas Savienībā un eirozonā.

Spriežot par valsts attīstības modeļiem, R. Zīle uzskata, ka lielos vilcienos tas ceļš, kuru Latvija izvēlējās kopš neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta 90. gados, bija pareizs gan no politiskā, gan ekonomiskā viedokļa.

R. Zīle, īsi izanalizējot Latvijas makroekonomiskos rādītājus kopš 1995. gada, uzsvēra, ka tie Latvijas gadījumā ir bijuši mainīgi, un attiecīgos posmos ir piedzīvota gan salīdzinoši augsta inflācija, gan liels tekošā konta deficīts un cita veida makroekonomiskās problēmas.

Pievēršoties Latvijas ekonomiskajam sniegumam 1997. - 1998. gadā, kad R. Zīle bija finanšu ministrs, deputāts piebilda, ka tas ir bijis vienīgais laiks nesenajā Latvijas vēsturē, kad reālā budžeta bilance ne tikai bija labāka, nekā plānots, bet tā arī bija pozitīva.

“Es gan negribu šajā sakarā slavēt sevi; tas bija komandas darbs un lieli nopelni pienākas valdībai kopumā,” tā R. Zīle par attiecīgo laiku. Deputāts arī uzskata, ka Latvijas nostāja un viņa pieņemtie lēmumi tajā laikā saistībā ar Krievijas finanšu krīzi (t.s. “rubļa krīzi”) 1998. gadā bija pareizi.

Atskatoties uz nesen piedzīvoto finanšu krīzi, viņa viedoklis ir, ka tā bija smaga, un ir grūti pateikt, kāda būtu izskatījusies Latvija tad, ja toreiz būtu tikuši pieņemti alternatīvi lēmumi. Tajā pašā laikā deputāts uzstāj, ka, ja Latvija tolaik būtu bijusi eirozonā, tik lielu ekonomikas lejupslīdi valsts nepiedzīvotu.

“Ja Latvija būtu eirozonā jau agrāk, krīzes periodā mums nebūtu problēmu ar valūtas rezervēm, kamēr Eiropas Centrālā banka varētu palīdzēt tirgū strādājošajām komercbankām. Tādējādi krīze mūs nebūtu skārusi tik smagi,” tā R. Zīle.

Viņš arī uzskata, ka Latvijas makroekonomiskie rādītāji pēdējos gados ir uzlabojušies un daudzi pat ir labāki nekā vidēji Eiropas Savienībā. Piemēram, valdības parāda līmenis Latvijā ir krietni zemāks nekā lielākajā daļā Eiropas Savienības. “Valdības parāda līmenis valstī ir relatīvi zems, ap 40% no IKP, kamēr Eiropas Savienībā tas vidēji ir vairāk nekā uz pusi augstāks. Šis tad ir viens no rādītājiem, kur mums nevajadzētu censties sasniegt Eiropas vidējo līmeni,” ironiski sacīja R. Zīle.

Runājot par Latvijas un Eiropas turpmākajiem izaicinājumiem no ekonomiskā viedokļa, R. Zīle cita starpā pieminēja darbu pie t.s. Banku savienības izveides, piebilstot arī, ka signāli no topošā vienotā banku uzrauga priekšsēdētājas ir, ka daudzas eirozonas bankas var neizturēt drīzumā gaidāmos “stresa testus”, un līdz ar to ilgākā termiņā tām var nākties izbeigt savu darbību.