Pārvarēt leģitimitātes krīzi ir galvenais eirozonas izaicinājums

Raksts publicēts portālā Delfi.lv  2011. gada 18. oktobrī

Pasaules vadošo G20 valstu finanšu ministri un centrālo banku vadītāji, aizvadītajā piektdienā tiekoties Parīzē, lieki laiku netērēja un uzreiz ķērās vērsim pie ragiem: kā atrisināt eirozonas krīzi. Tieši eirozonas krīze, nevis Ķīnas pozitīvās ārējās tirdzniecības bilances sarukšana, ASV apbēdinoši zemā izaugsme vai citu ietekmīgu ekonomiku problēmas dominēja šajā G20 valstu tikšanās reizē. Izskaidrojumu šīm rūpēm nav grūti rast. Eirozonas krīze vairs nav tikai 17 eirozonas valstu problēma, ne arī tikai Eiropas problēma. Monetārās savienības problēmas ietekmē gan ASV, kurai, eirozonas dēļ, var draudēt recesija, gan Ķīnu, kurai Eiropas Savienība ir lielākais tirdzniecības partneris, gan līdz ar to arī visu pārējo pasauli. Vēl ne tik sen atpakaļ problēmas eirozonā nebija visas pasaules redzeslokā. Taču tas, kas sākās kā parādu krīze Grieķijā un citās tā saucamajās perifērijas valstīs, drīz vien kļuva par visas eirozonas krīzi. Un valstu parādi kā tādi šobrīd ir vairs tikai viena no eirozonas krīzes šķautnēm.

Banku problēmas

Oktobra sākumā kā no zila gaisa Eiropas ziņu portālus pāršalca ziņa, ka franču-beļģu bankai "Dexia" radušās problēmas un būs vajadzīga finansiāla palīdzība -- tikai trīs mēnešus pēc Eiropas banku iestādes (EBI) veiktajām stresa pārbaudēm, pēc kurām tika paziņots, ka "Dexia" ir viena no spēcīgākajām Eiropas bankām. Kad Eiropas Parlamenta ekonomikas un monetāro lietu komiteja, taujājot EBI priekšsēdētāju Andrea Enria, bija neizpratnē par "Dexia" pēkšņajām problēmām, viņš atbildēja, ka pēc pašreizējiem standartiem šī banka ir "diezgan labi kapitalizēta." Respektīvi, problēmas bankai ir tikai realitātē, jo formāli viss ir kārtībā. Saprotams, ka šāds apgalvojums ir absurds. Attiecīgās bankas saistības ir vismaz 33 reizes lielākas nekā tās kapitāls, un bankas bilancē joprojām ir ap 100 miljardiem eiro vērtu "problemātisko" aktīvu, t.sk. Grieķijas u.c. perifērijas valstu parādzīmes. "Dexia" lielākā problēma gan bija tā, ka tā izmantoja īstermiņa starpbanku aizņēmumus, lai finansētu savas ilgtermiņa saistības. Lai arī Eiropas Centrālā banka (ECB) bija gatava nodrošināt īstermiņa likviditāti, citas bankas aizdevumus atteica. Skaidrs, ka banka, kurai klientu depozīti ir 40 miljardu eiro vērtībā, bet īstermiņa aizņēmumi 90 miljardi, nespēja ilgi turēties virs ūdens un vajadzība pēc palīdzības bija neizbēgama. Bankas gadījums vienlaikus arī iezīmēja dziļākas strukturālas problēmas Eiropas banku sistēmā. Neilgi pēc ziņām par "Dexia" grūtībām tika iniciētas sarunas par nepieciešamību veikt atkārtotas stresa pārbaudes, lai noskaidrotu patieso situāciju un saprastu, cik daudz Eiropas valdībām izmaksās savu banku kapitalizācija. Minējumi ir dažādi. Salīdzinājumam, pēc EBI jūlija veiktajām stresa pārbaudēm, tika paziņots, ka banku kapitalizācijā būs jāiegulda tikai 2,5 miljardi eiro, kamēr pašlaik analītiķi par minimālo summu uzskata 150 miljardus eiro. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) lēš, ka Eiropas banku kapitalizācijai būs vajadzīgi vismaz 200 miljardi eiro, tomēr arī šis skaitlis var izrādīties konservatīvs. Kuluāros tiek runāts, ka Eiropas bankas gatavojas plānam norakstīt 60 procentus no Grieķijas parāda, kamēr finanšu presē tiek izteikti minējumi, ka EIB pacels Eiropas banku kapitāla pietiekamības līmeni 9 procentu līmenī (pašlaik tie ir 7 procenti). Ja visu šo sasummē kopā, tad summa, kura valstīm būs jāiegulda bankās var sasniegt pat 300 miljardus eiro.

Laiks negaida

Eirozonas krīze labi izgaismo finanšu sistēmas sazarotību. No vienas puses, it kā jāļauj Grieķijai neatdot daļu savu parādu, no otras puses tas nozīmē, ka Eiropas bankās būs nepieciešams vēl lielāki kapitālieguldījumi, kas, savukārt, var radīt lielas problēmas pat tā saucamajām Eiropas kodola valstīm. Tā, piemēram, bankas "Dexia" glābšana vien draud Beļģijai ar kredītreitinga samazināšanu. Taču atliek vien minēt, kā tirgi reaģēs uz masveida banku kapitalizāciju. No otras puses, nav pieļaujama problēmas apzināšana pašreizējos tempos. Proti, eirozonas krīzes risināšana nu jau tiek atspoguļota kā piemērs sliktai organizācijai: teju visi lēmumi līdz šim ir pieņemti novēloti, bet, vēl svarīgāk, līdz šim veiktie soļi nav bijuši vērsti uz eirozonas strukturālo problēmu risināšanu. Tā Grieķijas problēmas ilgu laiku kalpoja kā aizsegs nepieciešamībai kapitalizēt Eiropas bankas, jo runas par nepieciešamību to darīt gaisā virmo jau krietnu laiku. Arī pieņemtie lēmumi attiecībā uz pašu Grieķiju ir bijuši apzināta gumijas vilkšana. Teju nevienam cienījamam ekonomistam nebija šaubu, ka tā saucamās "palīdzības paketes", kuru mērķis bija likt Grieķijai taupīt, valstij neļaus nostāties uz izaugsmes ceļa un, ka bez vismaz daļējas parādu norakstīšanas valsts neizķepurosies no pašreizējās krīzes. Līdzīgi ir arī ar Eiropas finanšu stabilitātes fondu (EFSF), kura iespējamu palielināšanu sākotnēji asi noliedza gan Vācijas, gan Francijas līderi. Taču tagad gaisā virmo pamatotas baumas, ka tieši EFSF fonda palielināšana līdz 2 triljoniem eiro varētu būt kā viens no vienošanās punktiem starp Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī, kuri solījuši nākt klajā ar savu plānu novembrī notiekošajā G20 sammitā Kannās. Gan Vācija un Francija, gan citas valstis sāk beidzot -- lai arī novēloti -- saprast, ka šī kļūst ne tikai par eirozonas parādu vai eirozonas banku krīzi, bet arī par eirozonas leģitimitātes krīzi. Proti, vienā brīdī būs par vēlu nākt klajā ar lēmumiem, kuri tikai daļēji risina esošās sistēmiskās problēmas. Lai nomierinātu tirgus dalībniekus, pašlaik būtu svarīgāk pierādīt, ka eirozona ir gatava rīkoties tieši un drosmīgi; ir svarīgi vispirms skaidri definēt, kas ir tas, kas tiks darīts. Tad arī paliktu vairāk laika domāt, kā tieši konkrētas apņemšanās tiktu realizētas. Protams, eirozona nekad nebūs ASV, kur lēmumi finanšu krīzes laikā tika pieņemti ātri un bez lielas ķīvēšanās. Pagājušā nedēļā notikušie balsojumi Slovākijā par papildu budžeta un pilnvaru piešķiršanu EFSF kārtējo reizi parādīja, ka jebkura lēmuma pieņemšana visas eirozonas ietvaros ir laikietilpīgs process. Procesu vēl vairāk sarežģī negatīvais noskaņojums dalībvalstīs, kur dažbrīd ne bez pamata tiek izteikts jautājums "Kāpēc gan mums jāmaksā par citu valstu problēmām, kuras mēs neizraisījām?"

Augstas likmes

Taču, lai arī ne visas eirozonas valstis ir kaut vai netieši vainojamas pie eirozonas problēmām, laiva, kurās tās sēž, ir viena. Tāpēc pirksta bakstīšana vainīgā virzienā nepalīdzēs aizbāzt caurumu, kurš draud laivu noslīcināt. Nopietnās likstas eirozonā nu draud paķert līdzi arī visu pārējo pasaules ekonomiku. Ne bez pamata šobrīd par lielāko riska faktoru globālajai izaugsmei tiek uzskatīta tieši eirozonas krīze. Merkele un Sarkozī kaļ savu plānu eirozonas glābšanai, bet šajās brīvdienās notikušajā G20 valstu finanšu ministru tikšanās reizē ārpus eirozonas valstis nāca klajā ar piedāvājumiem palīdzēt monetārajai zonai. Kā viena iespējamība tiek minēta arī SVF iesaistīšanās eirozonas glābšanā. Citām pasaules valstīm ir vienaldzīgas eirozonas iekšienē notiekošās raganu medības un pavisam noteikti apnikusi neizlēmīgā un lēnā rīcība. Likmes ir augstas -- visas pasaules izaugsmes ierobežošana. Tāpēc arī G20 tikšanās reizē no eirozonas ministriem netika prasīts atrast vainīgo un sodīt to pēc pilna plāna, gluži kā tas līdz šim noticis ar Grieķiju. Tā vietā no eirozonas tiek prasīta pavisam konkrēta rīcība -- savediet savu māju kārtībā, atjaunojiet izaugsmi eirozonā, lai pārējai pasaulei dēļ jūsu neizlēmības nebūtu jācieš. Līdz ar to, lai arī eirozonā patiešām ir parādu krīze un banku iespējamā krīze, nauda kā tāda nav problēma - šo iekšējo krīžu pārvarēšana izmaksā salīdzinoši lēti. Runa ir par eirozonas politisko jeb leģitimitātes krīzi, kuras rezultātā var nākties dārgi maksāt arī visai pārējai pasaulei.