Padarot stiprāku eirozonu, mēs varam padarīt vājāku Eiropas Savienību
"Radot nepārdomāti 'ciešāku' eirozonu, mēs riskējam attālināt tās Eiropas Savienības valstis, kas nav eirozonā. Izveidojot politisku eirozonas savienību, mēs riskējam ar problēmām, tai skaitā ne tik labi funkcionējošu ES vienoto tirgu. Tāpēc mums ir ļoti uzmanīgi jāapsver katra jaunā iniciatīva un jāsaprot, kas ir gan Latvijas, gan kopējās ES interesēs," šādu viedokli šodien notikušajā Latvijas Bankas rīkotajā pasākumā pauda Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle.
Diskusijā R. Zīle klātesošos iepazīstināja ar t.s. piecu prezidentu ziņojumu, ar kuru šā gada jūnijā nāca klajā Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas, Eiropas Parlamenta, Eiropadomes un Eirogrupas priekšsēdētāji. Tas paredz četru— fiskālās, ekonomiskās, finanšu un politiskās — savienību izveidi divās kārtās. Ziņojuma ietvaros tiek plānots, ka pirmā kārta, kas cita starpā paredz pilnīgas banku savienības, tai skaitā Eiropas noguldījumu garantiju fonda izveidi, tiks īstenota līdz 2017. gada otrajai pusei. Otrajā kārtā iekļautās iniciatīvas, kas ietver arī daudz ambiciozākus mērķus kā eirozonas finanšu ministriju, plānots realizēt līdz vēlākais 2025. gadam. Piecu prezidentu ziņojumā iekļauto iniciatīvu galamērķis ir īsta un labi funkcionējoša Eiropas ekonomiskā un monetārā savienība. Izsakot savas domas par piecu prezidentu ziņojumu, R. Zīle ir kritisks pret dažām tajā ietvertajām iniciatīvām, tai skaitā par eirozonas "runāšanu ar vienu balsi". R. Zīle: "neuzskatu, ka Latvijas interesēs būtu tas, ka eirozonai būs tikai viena vieta un līdz ar to viena, kopīga balss Starptautiskajā Valūtas fondā," tā R. Zīle.
Deputāts atzina, ka pašreizējā Eiropas Komisija (EK) ir kļuvusi daudz politiskāka un attiecībā uz Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP) pieļauj lielāku elastību, ļaujot cita starpā dalībvalstīm pārkāpt maksimāli pieļaujamo (3% no iekšzemes kopprodukta) budžeta deficītu. Gada sākumā Komisija izdeva vadlīnijas, kas noteica, ka īslaicīga atkāpe no SIP ir pieļaujama apmaiņā pret paredzamu strukturālo reformu īstenošanu. Savukārt pavisam nesen EK paziņoja, ka valstu tēriņi, "kas izriet vienīgi un tieši no neto papildu izmaksām saistībā ar bēgļu krīzi", netiks ņemti vērā SIP iekļauto kritēriju ietvaros.
Tomēr R. Zīle arī norādīja, ka eirozonas ietvaros, kā arī tas ir minēts piecu prezidentu ziņojumā, ir svarīgi skatīties ne tikai uz valstīm ar lieliem deficītiem, bet arī tādām, kurām ir liels tekošā konta pārpalikums. Makroekonomiskā nelīdzsvarotības procedūra (MIP), kas tika izveidota krīzes laikā kā daļa no Eiropas pusgada ar domu uzraudzīt un novērst nelīdzsvarotības valstu ekonomikās, paredz, ka pēdējo trīs gadu vidējais tekošā konta pārpalikums nedrīkst pārsniegt 6% pret iekšzemes kopproduktu. Vācija šo kritēriju ir pārkāpusi kopš 2012. gada. Pašlaik Vācijas tekošā konta pārpalikums pārsniedz 260 miljardus eiro, kas ir 2.5% no kopējā eirozonas iekšzemes kopprodukta.
R. Zīle atzīmēja, ka vidēji gan eirozonas, gan Eiropas Savienības valstu parādi pret iekšzemes kopproduktu konstanti pieaug. Tajā pašā laikā valstu budžetu deficīti uzrāda pretējo tendenci un kopš 2009. gada tie ir ievērojami samazinājušies gan Eiropas Savienības, gan eirozonas valstīs.
Ekspertu sarunu "Vai laiks eiro zonas Finanšu ministrijai?" rīkoja Latvijas Banka. Pasākumā kā runātāji piedalījās arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka un Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss. Diskusiju vadīja Latvijas Bankas starptautiskās ekonomikas eksperte Inese Allika.