Mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās
Intervija publicēta „Latvijas Avīzē” 13.12.2013
Eiropas Parlamenta vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, un jau šobrīd izskan visai pesimistiskas prognozes par vēlētāju aktivitāti. Jūs esat Eiropas Parlamenta deputāts jau divus sasaukumus – sakiet, vai ir vērts iet un balsot? Cik liela ir Eiropas Parlamenta lēmumu ietekme uz ikdienas dzīvi šeit Latvijā?
Līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu 2007. gadā Eiropas Parlamenta loma ES lēmumu pieņemšanas procesā būtiski pieauga. Tagad absolūti lielākajā daļā likumdošanas sfēru Parlaments pieņem lēmumus līdztiesīgi ar ES Padomi. Sākot jau ar lielo ES finanšu ietvaru – daudzgadu un ikgadējiem budžetiem, no kuriem caur konkrētiem fondiem tad naudu saņem mūsu lauksaimnieki, ceļi, ostas, siltumtrases, u.t.t. Un nupat – pirms nepilna mēneša – visai mokoši beidzot Parlamentā pieņēmām jauno daudzgadu budžetu jeb būtiskākos naudas sadalījuma nosacījumus nākamajiem septiņiem gadiem. Latvijā kaismīgās diskusijās par mums pieejamajiem ES budžeta līdzekļiem bieži vien tiek piemirsta lielā aina, un, proti, tas, ka ik gadus aptuveni 700 miljoni latu investīciju mūsu valstī ienāk no ES budžeta. Mūsu nākamā gada valsts budžets kopumā ir 5 miljardi latu. Ir grūti iedomāties, kā mums klātos bez šī ES pienesuma. Taču, šajā jomā pastāv daudz nesapratnes. Piemēram, ka Eiropas Parlaments nelemj par to, vai konkrētai pašvaldībai un konkrētam projektam piešķirt naudu, vai nē, izņemot atsevišķus liela mēroga projektus. Mūsu – Parlamenta deputātu – darbs ir panākt tādu kritēriju vai principu iestrādi ES likumdošanas aktos, kas Latvijai būt izdevīgi. Savukārt Latvijas valdība jau strādā ar konkrētiem projektiem. Lai gan, protams, ir arī tādi ES likumi, kas tieši un nepastarpināti ietekmē katru ES pilsoni vai uzņēmumu.
Un, kādi, piemēram, tie būtu?
Ja jūs lidojat vai braucat starptautiskā autobusa vai vilciena reisā, un jums šo reisu atceļ vai nodara kaitējumu jūsu bagāžai, jums ir tiesības pieprasīt kompensāciju. Kopā ar citu valstu kolēģiem Parlamenta Transporta komitejā man ilgi nācās cīnīties par šīs likumdošanas pieņemšanu, jo pārvadātāji, protams, līdz pēdējam aizstāvēja savas intereses. Vēl piemērs. Pirms dažiem gadiem aizbraucot uz citu ES valsti un zvanot uz mājām, vai saņemot zvanu sava mobilajā telefonā, jūs vēlāk saņēmāt rēķinu, kurā par vienu sarunas minūti jums noplēsa pat divus latu. Eiropas Parlaments šo operatoru apetīti iegrožoja, un sarunu izmaksas nokritās pat desmitkārt. Taču tagad dienas kārtībā ir mobilo datu pakalpojumu cenas viesabonēšana režīmā, kas joprojām ir daudz par dārgām.
Eiropas sniegtās iespējas – tas, protams, ir labi. Bet, neskatoties uz mūsu nu jau gandrīz desmit gadus ilgo atrašanos ES, 21. novembra traģēdija liecina, ka Latvijā viss nav tik izcilā kārtība, kā bieži vien tiek piesaukts. Vai tad šādi notikumi vairāk nav raksturīgi kādām attālām pasaules daļām, nevis Eiropai?
Protams, ka „Maxima” traģēdija iznesa virspusē visas sistēmiskās un cilvēciskās nepilnības, kas Latvijā pastāv. Tā bija skaidra zīme, ka līdz ilgtspējīgai attieksmei pret sabiedrību, tautsaimniecību, biznesu un personīgo dzīvi mēs joprojām neesam izauguši. Kādēļ? Mēģināšu paskaidrot. Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, mēs izvēlējāmies iet liberālo ceļu. Daudziem tas bija sāpīgi, bet, domāju, ka toreiz pieņemtais lēmums par strauju pāreju uz tirgus ekonomiku bija pareizs. Tas pārrāva izkropļotās padomju laika attiecības un ļāva Latvijas sabiedrībai veidoties no jauna. Diemžēl, laikam ejot mēs nespējām sākt ieviest ilgtspējīgāku attīstības modeli, tādu, kādu ir izveidojušas, piemēram, Ziemeļvalstis. Es personīgi savu liberālo pārliecību esmu pamainījis, taču kopumā jāatzīst, ka pat pēdējā pēckrīzes jeb „Dombrovska” periodā mēs esam turpinājuši iet uz nevienlīdzības palielināšanu sabiedrībā. Veidojuši valsti, kurā ir labi dzīvot bagātajiem, bet grūti nabadzīgajiem. Tas ir atstājis zīmogu sabiedrības apziņā – domu, ka nav vērts censties, jo tev tāpat nesamaksās; domu, ka tu esi bezspēcīgs, jo taisnību nopirks tie, kuriem vairāk naudas; domu, ka „apčakarēt” citus ir pareizs izturēšanās modelis, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Galu galā, arī domu, ka peļņas pamatā ir savu darbinieku pienācīga neatalgošana un pazemošana. Šie psiholoģiskie modeļi neglābjami izriet no dzīves sabiedrībā, kurā valda liela sociālā netaisnība. No šiem modeļiem izrietošam darbībām summējoties, tad arī varēja notikt šī traģēdija.
Taču, ne jau nevienlīdzība pati par sevi sagrāva „Maxima” jumtu?
Nē, bet tā ir radījusi virkni citu parādību, kuras pie tā noveda. Pirmkārt, jāuzsver verdzībai līdzīgās attiecības, kādām daži darba devēji ir pakļāvuši savus darbiniekus. Attiecības, kurās cilvēki ne tikai baidās prasīt lielākas algas un labākus darba apstākļus, bet baidās pat atstāt savas darbavietas acīmredzami saprātīga un likumīga iemesla dēļ, baidās ziņot par notiekošo, jo šāda rīcība saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem var iedzīt tos ar viņu niecīgajiem ienākumiem nesalīdzināmos parādos! Protams, Eiropas labklājības valstīs tā nenotiek un nevar notikt. Gan sabiedrības kopējās morāles, gan valsts iestāžu kontroles, gan darba ņēmēju organizētības dēļ. Mums līdz tam vēl ir jāaug. Un, nenoliedzami, bez zemā atalgojuma šī beztiesiskuma izjūta ir vēl viens būtisks arguments, kāpēc cilvēki aizbrauc no Latvijas. Otrkārt, konkrētās „Maxima” ēkas būvēšanas apstākļi rāda to visai nepievilcīgo korporatīvo ainu, kas valda gan Latvijas būvniecības nozarē, gan, es pieļauju, arī citās. Ķēdes sākumā ir dažas labi pelnošas, valsts konkursos parasti uzvarošas lielās firmas, kas projektos nosmeļ krējumu, reālos darbus nododot vairāku posmu apakšuzņēmējiem, no kuriem katrs nākamais ķēdes loceklis saņem aizvien niecīgāku peļņu. Kas noved pie aplokšņu algām, sliktas kvalitātes materiāliem un neprofesionālu cilvēku nodarbināšanas. Arī pie tā, ka konstruktori un inženieri spiesti iziet uz profesionāli neattaisnojamiem kompromisiem, lai netiktu izsviesti no nozares. Un, protams, paralēli tiek darīts viss iespējamais, lai neielaistu Latvijā ārvalstu konkurentus. Treškārt, traģēdijas kontekstā jāuzdod jautājums, vai dažās jomās mēs neesam aizgājuši par tālu ar funkciju nodošanu privātajam sektoram. Es nedomāju, ka valsts regulēšana pati par sevi būtu kaut kas labs, taču diemžēl sabiedrības pašorganizēšanās, nozaru profesionālie standarti un spēja atsijāt tiem neatbilstošus tirgus dalībniekus pie mums acīm redzami nav tik augstā līmenī, lai garantētu sabiedrības drošību. Es domāju, ka „Maxima” traģēdijas sekas ir graujošas. Tā atsedza pūžņojošu brūci vissvarīgākās cilvēka vajadzības – drošības sajūtas – nodrošināšanā Latvijā. Un, runa nav tikai par būvkonstrukcijām – mūsu drošības sajūtu grauj arī iespēja pazaudēt darbu, tikt nepamatoti apvainotiem un tiesātiem, iekrist banku vai nebanku kredītdevēju parādu slazdos, zaudēt savu īpašumu u.t.t.
Ko mēs no tā varam secināt? Kas, pirmkārt, būtu darāms šīs situācijas uzlabošanā?
Tas ir politisks uzdevums, kam nepieciešams sistēmisks darbs. Mums ir jāizveido sistēma, kurā tiek garantētas cilvēka darba tiesības, piemēram, caur kolektīviem darba līgumiem, un darba ņēmēji spēj vienoties un aizstāvēt viens otru. Domāju, ka daudz pelto arodbiedrību stiprināšana būtu labas zāles pret darba devēju patvaļu. Būvniecības drošības garantēšanai ir jāizveido sistēma, kas nodrošina profesionāļu, nevis diletantu darbošanos būvniecības uzraudzībā. Ir jāpanāk, lai politiķi nekādi nevar iejaukties konkrētu lēmumu pieņemšanā. Kopējās drošības apziņas – faktiski uzticības valstij – veidošana neapšaubāmi ir visgrūtākais uzdevums. Uz to mums ir gars ceļš ejams. Politiķiem, kas vēlas to panākt, ir jāspēj pārredzēt laukumu ļoti plašā spektrā – sākot no „Gazprom” monopola gāzes piegādē un beidzot ar to, kā nodrošināt, lai cilvēki atkal spētu ieiet sabiedriskās ēkās nepaceļot galvas.
Lielos vilcienos tās ir lietas, kuru sakārtošana būtu Latvijas iekšējais jautājums. Kādas ir citas iespējas, ko bez jūsu pieminētajiem fondu līdzekļiem mums dod atrašanās ES? Un, piemēram, mūsu iestāšanās eirozonā?
Eirozona mums, pirmkārt, ir svarīga no ģeopolitiskā aspekta. Savu ģeopolitisko izvēli par labu rietumiem, kur manis iepriekšminētās negācijas tomēr nav tik bieži sastopamas, mēs esam izdarījuši. Taču, jāņem vērā, ka jau vairākus gadus Krievija intensīvi strādā pie tā sauktās Eirāzijas savienības izveides, cenšoties atgūt ietekmi bijušas PSRS telpā. Paraudzīsimies kaut vai uz Ukrainā notiekošo! Eirozona ir kā papildus nodrošinājums pret šiem centieniem. Protams, iestāšanās eirozonā mums ir svarīga arī no ekonomiskā un finanšu aspekta. Es sīkāk neuzskaitīšu mazos plusiņus, ko, manuprāt, ne visai veiksmīgajā eiro propagandas kampaņā pieminēja Finanšu ministrija un Latvijas Banka. Būtiskākais ir tas, ko mums iemācīja 2008. – 2009. gada krīze – ja globālās finanšu sistēmas radītus zaudējumus ir jāsedz konkrētu valstu nodokļu maksātājiem, sekas ekonomikai, īpaši mazu valstu, var būt graujošas. Mūsu iestāšanas eirozonā vieš cerības, ka tas neatkārtosies.
Kā, tas, lūdzu, būtu jāsaprot?
Atgādināšu, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) „Parex” krīzes laikā atteicās ar Latvijas Banku veikt valūtu mijmaiņas darījumus. Ja mēs atbalstu būtu saņēmuši, Latvija nebūtu pieredzējusi likviditātes krīzi (akūtu naudas trūkumu), tik lielu ekonomikas kritumu, bezdarbu un iedzīvotāju aizbraukšanu. Atbildot uz manu rakstisku jautājumu par to, kāpēc Zviedrija, kas pat nebija pievienojusies tā sauktajam “Valūtas kursa mehānismam 2″ jeb iegājusi eiro sagatavošanas fāzē, vai Dānija, kas arī nav eirozonas valsts, saņēma šādu atbalstu, bet Latvija nē, ECB prezidents Mario Dragi diplomātiski atbildēja, ka Zviedrija un tās valūta ir sistēmiski svarīga. Citiem vārdiem – tā ir citā svara kategorijā. Lūk, ārpus eirozonas mēs neesam sistēmiski svarīgi, tādēļ mums ir jāuzņemas upura loma! Kā glābjot „Parex”, un līdz ar to arī skandināvu bankas, un šim mērķim viena gada ietvaros no valsts budžeta ieguldot vairāk nekā 1 miljardu latu. Ir diezgan pašsaprotami, ka mums esot eirozonā, „Parex” kā eirozonas banka saņemtu ECB atbalstu. Miljards vai vairāk latu paliktu Latvijā, algu kritums, bezdarba pieaugums un aizbraucēju skaits būtu daudz mazāks.
Vai jūs nākotnē saredzat kādus potenciālus draudus Latvijas finanšu sistēmai un, plašākā nozīmē, visai ekonomikai? Mūs taču uzņēma eirozonā tādēļ, ka izpildām visus Māstrihtas kritērijus?
Jā, bet uzņēma ar vairākkārtējām norādēm no ECB un Eiropas Komisijas par pārlieku lielo nerezidentu, pārsvarā Krievijas, noguldījumu apjomu Latvijas komercbankās, kas var apdraudēt mūsu finanšu sistēmas ilgtspēju. Pārsvarā tie ir īstermiņa noguldījumi, kurus bez lielām grūtībām krīzes brīdī iespējams izņemt, radot finanšu tirgū paniku. Savukārt tiem nerezidentiem, kuri krīzes dēļ savus noguldījumus pazaudētu, zaudējumus līdz 100 000 eiro atbilstoši ES likumiem būtu jāsedz Latvijas valstij, jo mūsu depozītu garantiju fondam kopš „Krājbankas” bankrota naudu aizdod valsts budžets.
Latvija, šķiet, ir ļoti tīkama vieta ļaudīm no austrumiem. Arī nekustamā īpašuma jomā vērojamas plašas Krievijas izcelsmes personu aktivitātes.
Kuru galvenais motīvs, protams, ir Šengenas uzturēšanās atļauju iegūšana! Faktiski tieši par tām nekustamā īpašuma projektu attīstītāji saņem milzu virspeļņu. Turklāt ir pamats domāt, ka lauvas tiesu nemaz nesaņem vietējie tā sauktās „nozares” pārstāvji, bet gan tie, kuri slēdz darījumus Maskavas birojos. Pelnot uz visas Šengenas zonas drošības rēķina, jo Latvijas drošības iestādēm nav pietiekamas kapacitātes viņu klientu pārbaudīšanai. Tādēļ šis jautājums būtu risināms ES līmenī – ir nepieciešama kopēja likumdošana, kas regulētu šādu personu ieplūšanu ES. Turklāt, redzot milzīgo spiedienu, kāds gūlās uz politiķiem un pat augstākajām valsts amatpersonām brīdī, kad sarunās par 2014. gada budžetu Nacionālā apvienība centās panākt uzturēšanas atļauju izsniegšanas pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā izbeigšanu, ir jāšaubās, vai šo problēmu līdz galam būs iespējams atrisināt Latvijas līmenī. Taču, Nacionālā apvienība, protams, turpinās cīnīties par šī „biznesa” pārtraukšanu gan jaunās valdības ietvaros, gan pēc Saeimas vēlēšanām.
Bet, raugoties no ekonomiskā viedokļa, kas gan tur slikts – apgalvo jūsu minētie “nozares” pārstāvji. Latvijā ienāk liela nauda, tiek atdzīvināti būvniecības un nekustamā īpašuma tirdzniecības sektori, IKP uz pārējās ES fona strauji pieaug…
Ko gan mēs no tā varam secināt? Esam nonākuši tik tālu, ka Latvijas izaugsme ir atkarīga tikai no uzturēšanās atļauju tirgošanas un buma atsevišķos nekustamā īpašuma segmentos! Rodas jautājums – varbūt uzturēšanās atļauju tirdzniecība, kas notiek jau kopš 2010. gada, ir cena par mūsu iestāšanos eirozonā? Jo, bez strauja IKP pieauguma pēdējos gados, Latvija diezin vai spētu izpildīt Māstrihtas kritērijus. Un arī tagad, jaunās situācijas kontekstā – vai tikai nav tā, ka būvniecības sektora „burbuļošana” nebija tas, uz ko cerības lika demisionējusī valdība? Jo citos sektoros izaugsme bremzējas, un tur nekāds piesauktais „izrāviens” var nesanākt. Turklāt, uz kādiem pamatiem šī būvniecības „burbuļošana” turas, mēs visi tikko skaidri ieraudzījām. Ja tas ir tā, tad mums ir nopietnas problēmas ar tautsaimniecības un visas sabiedrības ilgtspēju. Visam šīm stāstam ir arī skaudrs sociālās netaisnības aspekts. Civilizētā valstī mājokļu politika nozīmē, ka valdība cenšas, lai mājokļus savā īpašumā iegūtu attiecīgās valsts pilsoņi, turklāt nepārmaksājot neadekvātu cenu. Pie mums – lai saujiņa ļaužu nopelnītu uz mājokļu būvēšanu un pārdošanu svešiniekiem. Pašreizējai tendencei turpinoties, mēs varam iztēloties šādu Latvijas ainu: bagātu, ekskluzīviem mājokļiem pārpilnu Rīgas centru, kā arī Jūrmalu – “kungu rajonus” bez vietējiem iedzīvotājiem. Un, tiem iepretim perifēriju – lēni brūkošu padomju laika daudzdzīvokļu ēku rajonus, kuros saspiestībā mīt un vietējās „Maximās” iepērkas tās latviešu ģimenes, kuras vēl nav aizbraukušas.
Skaidrs, ka gan Latvijas banku aktivitātes nerezidentu noguldījumu piesaistē, gan uzturēšanās atļauju tirdzniecība ievērojami palielina bagātu Krievijas cilvēku un naudas klātbūtni Latvijā. Vai tas kaut kāda ziņā rada riskus Latvijai no drošības viedokļa?
Mēs nekādā ziņā nedrīkstam ignorēt mūsu ģeopolitisko atrašanās vietu. Naudai un ekonomiskajai ietekmei vienmēr līdzi seko arī politiskā ietekme. Enerģijas jomā visa Baltija joprojām lielā mērā ir ES sala, kas savienota tikai ar Krieviju. Gāzes tirgus liberalizācija Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, virzās uz priekšu ārkārtīgi lēni, jo „Gazprom” lobija spiediens ir tik spēcīgs, ka mēs nevis izmantojam ES likumdošanu tā, lai tiktu vaļā no „Gazprom” monopola, bet gan lai rastu attaisnojumu tirgus atvēršanu atlikt no gada uz gadu. Jāuzsver, ka enerģētiskajai atkarībai no Krievijas bez ģeopolitiskā aspekta ir arī ļoti nopietna ekonomiskā dimensija – Latvijas tautsaimniecība ievērojami pārmaksā par monopolizēto gāzi. Ekspertu aprēķini rāda, ka alternatīvu gāzes piegāžu trūkums Latvijas patērētājiem divarpus gadu laikā no 2010. gada sākuma līdz 2013. gada vidum ir izmaksājis 255 miljonus latu. Tas ir kā milzu nodoklis, kas bremzē mūsu attīstību, un nākotnē bremzēs vēl vairāk. Daudzas valstis ir nonākušas pie secinājuma, ka enerģijas cena un energoefektivitāte jau tuvākajā nākotnē būs nozīmīgāks konkurētspējas faktors, nekā darbaspēka izmaksas.
Un, kā ar Krievijas ietekmi transporta sektorā? Jūs ilgstoši esat cīnījies, lai varētu tikt īstenots „Rail Baltica” ātrgaitas dzelzceļa projektu.
Fakts, ka Latvijai nav modernu sauszemes transporta savienojumu ar pārējo ES, noved pie tā, ka visa tirgus loģika gribot negribot saistīta ar Krieviju. Tādēļ ļoti būtiski, lai Baltijas valstīm izdotos īstenot “Rail Baltica” Eiropas platuma dzelzceļa projektu. Un, nupat novembrī Eiropas Parlamentā pieņemtie lēmumi par daudzgadu budžetu nozīmē, ka no ES puses budžets tam ir. Tā sauktā Eiropas Savienošanas instrumenta ietvaros, piesaistot arī Kohēzijas fonda naudu, mēs 85% no “Rail Baltica” izmaksām varam segt no ES nodokļu maksātāju naudas. Latvijas valsts līdzfinansējums būtu tikai nedaudz virs 200 miljoniem eiro. Mazāk, nekā nauda, ko mēs kopumā esam pazaudējuši vai pazaudēsim “airBaltic” un “Liepājas Metalurgā”!
„Pateicoties” ekonomiskajai krīzei, Eiropā aktualizējās diskusija par ciešāku ES integrāciju, līdz pat federatīvai valstij. Taču vienlaikus Lielbritānija gatavo referendumu par to, vai vispār palikt ES, bet vairākās citās ES dalībvalstīs pieaug eiroskeptisko partiju popularitāte. Kādas ir Jūsu prognozes – vai mūs sagaida ES federalizācija, ES sabrukums, vai kaut kas līdzīgs „divu ātrumu” Eiropai ar „kodola” un „nekodola” valstīm?
Es ceru, ka ne viens, ne otrs, ne trešais. Šajā ziņā bieži vien tiek pārprasta britu premjera Deivida Kamerona un arī daudzu manu britu kolēģu Eiropas Parlamenta Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā pozīcija. Paziņojot par Lielbritānijas referenduma rīkošanu 2017. gada pēc pārrunām par dažu ES centrālo funkciju deleģēšanu no Briseles atpakaļ uz dalībvalstīm, britu premjers nomierināja savas partijas eiroskepisko spārnu un ieguva laiku. Un, ir skaidrs, ka tiešām pastāv jomas, kurās funkciju centralizēšana ir pilnīgi lieka, kurās ES noteikumi apgrūtina normālu biznesu un dzīvi. Es šādu nostāju sauktu par eiroreālismu!
Tātad, jūs esat pret virzību uz ES federāciju?
Protams! Un, par kādu gan federāciju mēs varam runāt situācijā, kad tikai 1% no ES IKP tiek pārdalīts kopējā budžeta ietvaros! Tādā klasiskā federatīvā valstī kā ASV tie ir vairāk nekā 20%. Un, pie jebkurām runām par lielāku finanšu pārdali, tūlīt sākas dalībvalstu protestu vilnis. Vienalga, vai runa ir par daudzgadu budžetu, eirozonas valstu finanšu glābšanas fondu (Eiropas Stabilitātes mehānismu), vai banku savienību ar kopēju banku glābšanas fondu. Tikko jāver vaļā maks, tā savs krekls (lasi – vēlētājs) tuvāks! Tas ir saprotami, bet poliski nepieņemami, ja politiķi to ietin rožainās frāzēs par Eiropas solidaritāti un federālu savienību. Atgādināšu, kādi milzu strīdi notika par procenta simtdaļu lielām novirzēm ES daudzgadu budžetā, kas kopumā sastāda tikai 1% no IKP! Un tad ir jāuzdod jautājums federālās Eiropas atbalstītājiem – vai viņi apzinās, kādu gan federāciju šādā situācijā var izveidot? Nedaudz paanalizēsim. Ja mēs ciešāk “integrētu” ES modeli bez ievērojama kopējā budžeta palielinājuma iedomāsimies miniatūrā, tad, piemēram, Latvijā Latgalei un Rīgai katrai atsevišķi vajadzētu iztikt gandrīz tikai no saviem nodokļu ieņēmumiem, bet visas Latvijas kopējais budžets būtu tikai 1% no IKP, no kura mēs mazliet iedalītu Latgales infrastruktūras uzlabošanai. Pašiem latgaliešiem būtu jāmaksā pensijas balstoties uz tiem sociālā nodokļa maksājumiem, ko viņiem izdotos iekasēt, bankas Rīgā viņiem aizdotu naudu tikai uz augstām procentu likmēm (jo riski taču lieli). Visu finanšu, nodokļu politiku, ārpolitiku u.t.t., noteiktu Rīgā. Un, protams, lauksaimniecības tiešmaksājumi Pierīgā būtu septiņas reizes augstāki!
Ko jūs novēlētu Latvijas pilsoņiem pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām?
Protams, iet un piedalīties vēlēšanās. Jāņem vērā, ka līdz ar virkni pēdējos gados ekonomiskās krīzes iespaidā pieņemto likumdošanas aktu, kas attiecas uz t.s. Eiropas ekonomisko savienību, pievienošanos eirozonai un iecerēto banku savienību, ES institūcijās pieņemto lēmumu īpatsvars tikai pieaugs. Savukārt Latvijas Saeimas loma daudzos jautājumos saruks. Mums tas var patikt, vai nepatikt, bet tā ir realitāte Ja nacionāli noskaņotie vēlētāji paliks mājās, mēs Eiropas Parlamenta Latvijas delegācijā varam ieraudzīt to pašu rezultātu, ko Rīgas domē. Tad mēs diezin vai varam gaidīt virzību Latvijas ekonomikai, drošībai un valstiskajai pašcieņai svarīgajos jautājumos, kurus mēs iepriekš pārrunājām. Tādēļ, lai panāktu mūsu interesēm atbilstošu pārstāvniecību Eiropas Parlamentā, un caur to – visā ES, mums noteikti ir jāpiedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Varam teikt, ka mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās!