Migrācijas risinājums – bez cerībām, bet ar riskiem
"Eiropai jāpiesaista talanti no ārvalstīm, lai atbalstītu savu ekonomikas izaugsmi. Ar šādām reformām jāpapildina jau veiktie pasākumi, kuru nolūks ir samazināt neatbilstīgas plūsmas uz Eiropu un tās iekšienē un aizsargāt mūsu ārējās robežas. Visbeidzot, daudzveidība aizvien lielākā mērā kļūst par noteicošu elementu daudzās kopienās un pilsētās Eiropas Savienībā – mums šī daudzveidība būtu jāizmanto un jāuztver kā izdevība, īstenojot inovatīvu integrācijas politiku."
Lai cik dīvaini arī neliktos, šis citāts, kura autors ir migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopuls, ir no preses paziņojuma, prezentējot Komisijas migrantu krīzes risinājuma komunikāciju, kam maijā sekos arī konkrēti regulu un direktīvu projektu grozījumi. No citātā paustā izriet, ka tomēr diez ko tālu no ekonomiskā labuma un patvēruma būtības atdalīšanas mēs neesam tikuši, lai gan ironiskā kārtā tieši to Eiropa pieprasa ievērot pašiem migrantiem. Acīmredzot, Avramopuls akcentējis to, ko dažas labas lielvalsts vadītāja pati vairs nevēlas minēt... Un jā, tiek plānots arī integrācijas Darbības plāns.
Tas viss notiek, it kā nebūtu ziņu par Eiropas "integrācijas centra" sekmēm Molenbēkā un "labi integrētajiem" teroraktu organizētājiem Parīzē un Briselē; migrantu krīzes risinājuma akcents uz demogrāfiskajiem un nodarbinātības uzlabošanās aspektiem tiek virzīts tā, it kā nebūtu novērtējuma par to, ka pagājušajā gadā Vācijā nokļuvušo patvēruma meklētāju vidū 85% vispār nav nekādu darba prasmju, kur nu vēl tādu, kas pavilks līdzi jauno eiropiešu bezdarbnieku paaudzi. Un cik vispār ir ētiski nospraust par mērķi iztukšot Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstis no pēdējiem palikušajiem izglītoti talantīgākiem cilvēkiem, neapzinoties, ka tādējādi šīs valstis nākamajās paaudzēs kļūs par vēl lielākiem problēmreģioniem? Kopumā EK pieteikums migrācijas krīzei atgādina pērnā gada maija uzsildīto zupu, pārkaisītu ar asiem pipariem. EK juridiskais priekšlikums ietvers piecus blokus, kas tiks ietverti regulu un direktīvu grozījumu vai arī jaunu likumdošanas projektu formā. Taču gan Latvijas, gan citu Eiropas valstu pilsoņiem būtiskākais ir saprast – kas mainīsies viņu dzīvē? Vai var teikt – tas nekas, ka, piemēram, Latvijā sabiedrība kļūst krietni neapmierinātāka, jo tai kļūst sliktāk, taču Eiropai kopumā kļūst labāk, un tāpēc tas ir Eiropas interesēs? Normāli, šķiet, būtu analizēt tā – ja tas uzlabo dzīvi un piepilda sabiedrības gaidas Latvijā, Dānijā vai Rumānijā, tad tas ir Eiropas interesēs. Taču Junkera vadītās Komisijas darbība liecina, ka galvenais motīvs ir cits – ja tas uzlabo iekšpolitisko situāciju dažās ES lielvalstīs pie varas esošajiem pēc viņu pieļautām kļūdām, tad tas ir Eiropas interesēs, un tad tās ir Eiropas vērtības. Cita starpā, labs katalizators būs "Nordstream 2" liktenis, jo šajā projektā solidaritāte un pat atbilstība pašas EK izvirzītās Enerģētikas Savienības jēgai un mērķiem ir nevis tuvu nullei, bet pat negatīva.
Mēģināsim atbildēt uz jautājumiem, kas rodas no EK priekšlikuma migrācijas krīzes risināšanā.
1.Vai Dublinas regulas pamatprincipu noārdīšana un Eiropas patvēruma meklētāju statusa ieviešana tiešām uzlabos situāciju?
Neatkarīgi no EK piedāvātajām alternatīvām, kas paredz vai nu daļēju vai pilnīgu Dublinas regulas noārdīšanu, ir jāsaprot, ka "relaksējot" migrantu sākotnējās ieceļošanas valstis no to pienākumiem, problēmas būtība netiek nerisināta, jo ieceļojošo migrantu kopskaitu tas neierobežo. Turklāt "atslēgas valstis", kas visskaļāk mēģina virzīt kvotu sistēmu, ne vienmēr ir migrantu sākotnējās ieceļošanas valstis. Ne Vācija, ne Zviedrija, kas visvairāk cīnās ar Dublinas regulas neievērošanas sekām nav ES ārējās robežas ar riska reģioniem, taču tās ir galamērķis lielākai migrantu daļai pavisam citu iemeslu dēļ, kurus abas šīs valstis nemaz nevēlas novērst. Turklāt lielisks piemērs kas notiek, ja Dublinas konvencijas pamatprincipu neievēro – Grieķija 2011. gadā tika "izņemta" no tā saucamiem "Dublinas transfēriem" ( migrantu sūtīšanu atpakaļ uz valsti, kur tie pirmo reizi šķērsojuši ES robežu), un pilnīgi "aizmirsa" pienākumu sargāt robežu. Protams, Latvijai, arī kā ES robežvalstij teorētiski šķistu izdevīgi mainīt šo Dublinas konvencijas principu. Taču, ja notiek negatīvākais scenārijs un no jaunajiem migrantu kontrabandas virzieniem (ka tādi būs nepārprotami liecina EUROPOL februāra ziņojums) tiek iestrādāts arī Latvijas, tad jebkurā gadījumā situācija būtu sarežģīta. Ja iedomājamies, ka Latvijā ierastos liels migrantu skaits, tie uzturētos tā saucamajos "hotspotos", kuros tiktu veikta migrantu identifikācija un kvotu sadales gaidīšana. Taču kas būtiskākais, ka kvotu ieviešana stimulētu šo kontrabandistu veidoto plūsmu, jo būtu skaidrs, ka caur Latviju var tikt "labākās kvotās". Turklāt, domāju, ka šādā situācijā, pat, ja mūsu valsts vēlētos kļūt drastiska un stingra uz savas un ES ārējās robežas, tad tā sastaptos ar visu Eiropas populistu ( tai skaitā dažu valdību) spiedienu - " ļaujiet viņiem iet - viņi jau ilgi pie jums nepaliks, jo tiks sadalīti kvotās uz citām ES valstīm".
2. Vai piespiedu migrantu kvotu sadales sistēmas ir solidāras un taisnīgas pret ES dalībvalstīm un pret pašiem migrantiem? Un vai tās mazinās ar migrāciju saistīto kriminālo biznesu?
Maz ticams, ka sistēma noārdīs EUROPOL februārī publicēto pētījumu par noziedzību, minot, ka nelegālais migrantu pārvietošanas bizness ar 3-6 miljardu eiro apgrozījumu gadā, ir drošākais un ienesīgākais kriminālais bizness ar vismaz 40 tūkstošu personu iesaisti. Šajā gadījumā drīzāk saskatu, ka Eiropas padomes virzītais Turcijas un ES līgums par imigrantu plūsmas apturēšanu ar zināmām nepilnībām tomēr minēto mērķi sasniegtu daudz efektīvāk. Ir jāuzteic Padomes mēģinājums spert saprātīgu un reālu lēmumu pieņemšanas soļus, un par laimi Eiropas Parlamenta nostājai nav tieša juridiska spēka migrācijas jautājumā, jo kreisi un centriski orientētie kolēģi vēl joprojām sapņo par humanitārām vīzām un obligātu bēgļu sadali dalībvalstu vidū, ko pierāda pagājošonedēļ pieņemtā rezolūcija.
3. Izbeigsim patvēruma meklētāju "šopingu", izvēloties ES valstis, un harmonizēsim bēgļu vai alternatīvā statusa izskatīšanas procedūras un citus jautājumus saistītus ar patvēruma meklētāju uzturēšanos konkrētā dalībvalstī... Jautājums – cik tālu? Un cik spēcīgs būs palielināts mandāts Eiropas Patvēruma atbalsta birojam? Vai tas varēs mainīt dalībvalsts pieņemtos lēmumus (pašlaik pieteikts arī kā pārsūdzības institūcija)?
Pēc Komisijas domām kopēja Eiropas patvēruma sistēmas reforma var tik realizēta vienīgi ar visaptverošiem, dalībvalstu līmenī izlīdzinātiem noteikumiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgāku attieksmi visā ES un samazinātu nepamatotus pievilcības faktorus pārvietoties uz citām dalībvalstīm. Šādi turpinot varam iekļūt arī sociālo sistēmu harmonizēšanā, kas diskriminēs ES pilsoņus savās valstīs, jo atšķirības sociālajos, ekonomiskajos aspektos un dzīves līmenī pašā ES ir milzīgas. Pie vienādiem ES mēroga sociālajiem nosacījumiem migrantiem, gluži pašsaprotami, ka vienādus sociālos nosacījumus vēlētos arī pilsoņi. Pašlaik gan Latvija, gan citas Austrumu Centrāleiropas valstis savas tā saucamās "brīvprātīgās" kvotas nemaz nevar izpildīt, jo nav jau gribētāju. Pat tie, kas it kā sarunāti "hotspotos" (bēgļu nometnēs) beigu beigās pazūd. Jo sākotnējais mērķis – galvenokārt Vācija – ir tas "šopings" (prece veikalā), par kuru imigrants jau ir samaksājis kontrabandistiem, un tāpat kā interneta veikalā viņš nevēlas lētāku preci par dārgās cenu. Lai kādu risinājumu piedāvātu EK tā saucamās "sadales atslēgas" veidā, beigās šos lēmumus pieņems konkrēti cilvēki par konkrētiem cilvēkiem – patvēruma meklētajiem. Ņemot vērā, ka tas tomēr tiks organizēts ar robežvalsts dienestiem, kā tagad iesaistot "Frontex" ekspertus vai jaunās aģentūras ekspertus, tad pieredze rāda, ka lai nu kas, bet ar lēmumu caurspīdīgumu un kvalitāti, nosakot īsto izcelsmi migrantam bez dokumentiem, mums ir kā ir, jo cik nav dzirdēti fakti par migrantiem, kas kontrabandistu instruēti saka, ka ir sīrieši. Jāsaprot, ka jebkura šāda sadales sistēma, kur pie vienas starta līnijas pastāvēs "laimīgie" (tie, kas tiek uz Vāciju) un "nelaimīgie" (kurus nosūtīs, piemēram, uz Latviju), radīs kroplas blakus sistēmas, kas var izpausties sākot no klasiskas korupcijas un beidzot ar tādiem kā padomju laiku "blatiem". Turklāt jebkuri šādi skandāli vai arī mediju fiksēti kadri, kad "nelaimīgie" mūk no piespiedu aizvešanas uz nevēlamu valsti ar stingriem noteikumiem, aizliedzot sekundāro kustību, radīs vēl lielāku kaitējumu ES reputācijai un sabiedrības noskaņai. Klasifikācijas un citu patvērumu meklētāju regulācijas harmonizācija var izrādīties nepietiekama migrantu motivācijai izvēlēties Vācijas vietā kādu citu nabadzīgāku valsti, kas savukārt radīs politisku pieprasījumu pēc vienotiem sociāliem patvēruma meklētajiem visā ES. Tā, protams, būs diskriminējoša sistēma pret savas valsts pilsoņiem.
4. Kādas sekas var būt stingri kontrolējot gan patvēruma meklētāju, gan jau bēgļu statusu ieguvušo otrreizēju kustību? Vai tas īstenībā neapdraudēs Šengenas zonas funkcionalitāti vēl vairāk kā nesenie iemesli?
Sadaļa par EK plāna iecerēm stingri ierobežot gan patvēruma meklētāju, gan bēgļu "sekundāro" kustību veido būtisku daļu šajā pieteikumā. Tāpēc neatbilst patiesībai tas, ka mums par kvotām nebūtu īsti jāsatraucas. Sak, bēgļi tāpat aizbrauks ātri prom uz citu valsti. EK dokumentā ir uzsvērts, ka tie tiks nosūtīti atpakaļ uz valsti, kur statuss iegūts, un ka dalībvalstij būs jāņem vērā šie pārkāpumi, sodot bēgli ar to, ka, piemēram, pēc pieciem gadiem bēgļu statusu mainot uz patstāvīgāku statusu šajā valstī, termiņš būtu jāatsāk skaitīt no pēdējās "aizbēgšanas". Ja pieņemam, ka šādi bēgšanas gadījumi būs lielā skaitā no "sadales" valstīm uz "sapņu" zemēm, tad agri vai vēlu radīsies nostāja - robežkontrole uz Šengenas robežām jāatjauno. Politiski būtiskākais šajā "sekundārās" kustības ierobežošanas kontekstā ir vēl viens jautājums. Ja no vienas puses mēģinām ieviest visaptverošu ES patvēruma statusu, tad vienlaikus pašus statusu ieguvušos mēģinām "piesiet sadales vietām". Vai tas ir konsekventi pat tad, ja mēģinām harmonizēt viņu uzturēšanas apstākļus?
Kādas tad politiskās sekas mēs varam paredzēt? Jau šobrīd Eiropas Savienībā tiek zaudēti praktiski visi referendumi Eiropas dimensijas kontekstā. Turklāt nozīmīgākais no no tiem vēl priekšā Līgo dienā. Kāpēc ES pilsoņi tā balso? Šeit vietā ir Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa teiktais, proti, referendumos jau nebalso par jautājumu, ko tajos uzdod. Taču ir kopīgi iemesli, kāpēc ES juristiem ik pa brīdim jāizdomā veids, kā veikli apiet vienas vai otras valsts referendumā pausto pilsoņu viedokli. Šeit laikam ir pienācis laiks saprast, ka varas piesavināšanās, saucot sevi par ES Parlamenta vēlēšanās leģitīmi ievēlētiem "ES premjeriem" (tad jau Junkers kā EK prezidenta kandidāts Latvijā vispār saņēma gandrīz pusi balsu, skaitot par "Vienotību" nobalsojušos), un nekritiskā pieeja jebkuru problēmu risināt ar lozungu "vairāk Eiropas" (t.i. vairāk varas Eiropas institūcijām, galvenokārt Komisijai un aģentūrām), ir tas, kas rada sabiedrības nepatiku pret ES un augsni populismam. Labā ziņa ir tā, ka akcents migrācijas jautājuma risināšanā tomēr pieder dalībvalstu valdībām, un šī ir iespēja Latvijai pievienoties Višegradas valstu blokam, kopīgā nostājā veidojot stingru pozīciju būtiskākajos priekšlikuma punktos. Daudz kas Komisijas plāna piedāvājumā ir neskaidrs, tostarp nav zināms, vai labiem nodomiem plānotā pirkstu nospiedumu datu bāzes sistēmas "Eurodac" pastiprināšana, neaprobežojoties tikai ar patvēruma jomu, nenonāks pretrunā ar nacionāla mēroga instancēm, taču kopumā šī nostāja nav peļama. Turpretī, stingra pozīcija attiecībā pret mēģinājumiem ieviest pastāvīgu patvēruma meklētāju kvotu sistēmu un noārdīt Dublinas regulas pamatprincipus – tai būtu jābūt Latvijas Ministru prezidenta ceļa maizei, dodoties uz Eiropas Padomi.