Lielvalstu spēles aizēno eirozonas glābšanu

Raksts publicēts portālā Ir.lv 2011. gada 13. decembrī

Pēdējie mēneši eirozonā ir bijuši notikumiem bagāti, tomēr daudzās tikšanās, paziņojumi un solījumi līdz šim ir noveduši tikai līdz īslaicīgam atslābumam finanšu tirgos, kam pēc brīža atkal seko krīzes padziļināšanās. Man negribētos izklausīties pēc bezcerīga pesimista, taču dramatiskā pagājušās nedēļas ES samita reālie rezultāti visdrīzāk no iepriekš redzētā daudz neatšķirsies. Kādēļ?

Lielvalstu spēles dominē

Notikumi „desmit dienu apokalipses laikā”, proti, īsi pirms samita un tā gaitā skaidri parādīja, ka ES lielvalstu intereses un plāni eirozonas glābšanai no „eksistenciālās” krīzes ir stipri atšķirīgi. Atcerēsimies tikai dažas dramatisma pilnās epizodes – Vācijas izspēlētos dažādos glābšanas plānus, EP prezidenta Hermaņa van Rompeja atrasto viltīgo risinājumu ilgās un sarežģītās (šībrīža apstākļos faktiski nerealizējamās) Lisabonas līguma izmaiņu procedūras aizstāšanai ar 17 plus valstu starpvaldību līgumu, britu premjera Deivida Kamerona visai pamatoto iestāšanos par Londonas Sitijas interesēm ar sekojošo nepievienošanos „jaunajam paktam”, Ungārijas pozīcijas kraso maiņu un, visbeidzot, smaidīgā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī iznākšanu no EP galotņu tikšanās telpas ar iepriekš „piemirsto” rokasspiedienu Deividam Kameronam.

Vienošanās galu galā tika panākta, lai arī bez Lielbritānijas. Un tomēr ir palicis milzums juridisku neskaidrību: kāda veida tiesiskās ratifikācijas būs nepieciešamas šim starpvaldību līgumam, vai kontinentālā ES mēģinās Lielbritāniju izstumt arī no iekšējā tirgus, vai tālākā nākotnē paredzētā Eiropas Centrālās bankas (ECB) iesaistīšanās eirozonas glābšanas mehānismu EFSF un ESM pārvaldīšanā nozīmē arī šo instrumentu neierobežotu finansēšanu u.t.t.

Pieaug Francijas un Vācijas ietekme

Faktiski starp Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Nikolā Sarkozī panāktā vienošanās nosaka virzību uz integrētāku savienību, kurā valstīm, kuras pārkāpj budžeta deficīta vai ārējā parāda griestus, piemērotu teju automātiskas sankcijas. Papildus tam A. Merkele ir atteikusies no Vācijas idejas, ka privātajiem kreditoriem ir jātiek pakļautiem parādu daļējai norakstīšanai, kas, skatoties no investoru puses, ir laba ziņa. Īpaši no Francijas, kuras bankas riska grupas eirozonas valstu tirgos ir iesaistījušās vairāk, nekā vācu.

Starpvaldību līguma forma 17 plus pēc būtības bija Nikolā Sarkozī pamatplāns un Vācijas plāns B, kurā dažus aspektus var vērtēt kā pozitīvus, dažus kā negatīvus, bet kas būtībā nepiedāvā neko radikāli jaunu. Visas iepriekš dzirdētās runas par reālu fiskālo savienību ar eiroobligācijām, banku rekapitalizāciju vai Eiropas Kopienu tiesas iesaisti valstu finanšu politikas pārkāpumu izvērtēšanā samitā tika paslaucītas zem tepiķa. Lēmumu pieņemšana paliek līgumam pievienojušos valstu vadītāju sanāksmes rokās. Līdz ar to papildus ietekmi neiegūst Brisele (Eiropas Komisija) vai Luksemburga (Eiropas Kopienu tiesa), bet gan Parīze un Berlīne.

Vienošanās ekonomiskā jēga

Raugoties no krīzes reālās risināšanas viedokļa, pieņemtajos lēmumos pēc būtības nekā daudz jauna nav. Francijas un Vācijas līderu "sastiķētais" kārtējais piedāvājums, kas nosaukts par „fiscal compact” (fiskālais līgums), nav nekas vairāk  kā jau pastāvošā Stabilitātes un izaugsmes pakta uzlabojums attiecībā uz valstu pieļaujamo budžeta deficīta līmeni, kura ievērošana tagad tiks skrupulozāk uzraudzīta. Un lai arī idejiski varētu piekrist, ka ir svarīgi valstīm neaizrauties ar pārlieku lielu dzīvošanu pār saviem līdzekļiem un censties savas finanses savest kārtībā, eirozonas krīzes risināšanā ar to vien nepietiek. Nav īstas atbildes, piemēram, par ECB lomu un tās iespējamo monetāro rīcību krīzes risināšanā, kā tas pienākas klasiskai centrālajai bankai.

Līdz ar to pagaidām ir grūti pateikt, vai finanšu tirgos ir gaidāms kāds reāls uzlabojums. Vēl pirms ES samita tirgi pozitīvi noreaģēja uz ziņām par Angelas Merkeles un Nikolā Sarkozī panākto vienošanos par ciešāku eirozonas fiskālo integrāciju, procentu likmēm eirozonas valstīs krītoties. Pat Itālijas ilgtermiņa procentu likmes nokritās uz 6 %, lai gan savu lomu tajā nospēlēja arī pasaules lielo valstu centrālo banku panāktā vienošanās padarīt lētāku aizņemšanos dolāros.

Nikolā Sarkozī ir izteicies, ka nākotnē ECB pārvaldīs EFSF un par pusgadu ātrāk ieviesto ESM, bet nav pateikts, vai Centrālā banka iepirks eirozonas valstu vērtspapīrus neierobežotā daudzumā. ECB vadītāja Mario Dragi pēdējie paziņojumi liek noprast, ka vismaz tuvākajā laikā banka to nedarīs. Līdz ar to, lai arī finanšu tirgi uz samita iznākumu piektdien reaģēja samērā pozitīvi, kā rāda pieredze, ir jāpagaida vēl dažas dienas, lai redzētu, vai bez skaidrības par ECB rīcību investori būs gatavi par zemu cenu pirkt, piemēram, Itālijas vērtspapīrus. Un, vai paplašinot un pagarinot likviditātes pieejamību eirozonas komercbankām, ECB palīdzēs izpildīt kapitāla pietiekamības prasības līdz nākamā gada jūlijam?

Dziļākas krīzes draudi

Kopumā raugoties, ir grūti saprast, kā gan samitā nospraustais pamatmērķis - sabalansētie valstu budžeti ­- vieni paši atrisinās acīmredzamās eirozonas likstas. Daudzu perifērijas valstu likviditātes problēmas, kā arī kapitāla iztrūkums ES bankās nevar tikt nepamanīti, jo tie vistiešākā veidā ietekmē visas eirozonas un pasaules ekonomisko stabilitāti.

ASV investīciju banka Goldman Sachs prognozē eirozonas IKP kritumu par 0,8 % 2012. gadā. Kredītreitingu aģentūru Standard & Poor’s (S&P) pagājušās nedēļas sākumā paziņoja, ka tā draud pazemināt visu sešu visaugstāk novērtēto (AAA reitinga) eirozonas valstu, kā arī EFSF kredītreitingus. Zīmīgi, ka starp galvenajiem iemesliem šādam lēmumam S&P cita starpā min tieši “ilgstošās domstarpības starp Eiropas politikas veidotājiem par to, kā risināt tūlītējo tirgus uzticības krīzi”, kā arī bažas par eirozonas izaugsmi, par ko ES samitā diemžēl tā arī netika runāts.

Latvijas izvēle

Protams, arī Latvijai ir jāsāk meklēt atbildes scenāriji, kas notiek, ja eiro zaudē vērtību vai vispār beidz pastāvēt. Es pieņemu, ka Latvijas Banka gluži kā citu ES valstu centrālās bankas izvērtē valūtu piesaisti citu valstu valūtām vai valūtu groziem. Katrā ziņā nevaru iedomāties, ka situācijā, kad eiro zaudē vērtību, lats to saglabā.

Vai mēs gadījumā nezaudēsim neatkarību ar līdz ar jaunā starpvaldību līguma pieņemšanu? Tekstu mēs šobrīd vēl neredzam , bet acīmredzot, tā nebūs tik liela neatkarības zaudēšana, kāda mums bija pēdējos trīs gadus pildot starptautiskā aizdevuma programmu. Un salīdzinot to Latvijas neatkarības apdraudējumu, ko izraisītu šī līguma ratifikācija, ar to apdraudējumu, ko izraisītu palikšana ārpus tā, vai arī dziļa ES dezintegrācija, tad jāatzīst, ka otrā un trešā scenārija gadījumā Latvijas patiesas neatkarības zaudēšanas jautājums kļūst drīzāk par jautājumu nevis VAI? , bet gan KAD?