Roberts Zīle

Latvijas un Zviedrijas pensiju savienotie trauki

Violeta Ciurel, ING Insurance Central Europe regionālā izpildirektore pēdējā Finanšu krīzes komitejas uzklausīšanā EP bija sagatavojusi visai interesantu uzskaitījumu ar tiem ‘ļaunumiem’ kādu fondētām pensiju sistēmām krīzes laikā nodarījušas tās Centrāleiropas valstu valdības, kurās Nīderlandes ‘milzis’ ING banka operē (taisnības labad gan jāpasaka, ka arī pats šis gigants krīzes sākumā tika glābts ar daudzmiljardu eiro valdības injekciju).

Daži no minētajiem faktiem. Rumānija 2009.gadā iesaldējusi pensiju 2.līmeņa iemaksu līmeni no algām, ierobežojusi lielajiem fondēto pensiju pārvaldītājiem kā ING un Allianz ieņemt vēl lielāko tirgus daļu; Slovāku valdība šo pašu 2.līmeņa pensiju fondu vispār padarījusi ekonomiski nedzīvotspējīgu - tā samazinājusi vadības izmaksas (management fee), Ungārijā minimālo daļu no fondēto pensiju izmaksām pēc pensiju vecuma sasniegšanas jāindeksē, kā arī - turpina debatēt par labvēlīgo nodokļu atlaižu atcešanu 3. līmeņa pensiju (privāto) fondu iemaksām. To visu apkopojot, ziņa klausītājiem bija - Austrum un Centrāleiropas valstis krīzes laikā bremzē fondēto pensiju sistēmu savās valstīs, un rada problēmas Rietumeiropas finanšu milžiem šīs fondētās pensijas veiksmīgi pārvaldīt, tādējādi, pēc šo ‘milžu’vārdiem, augot draudiem “ jauneiropiešu” pensionārus padarīt joprojām gandrīz pilnībā atkarīgus no valsts (1.pilāra) pensijām.

Tā, protams, ir taisnība. Taču tikai, skatoties uz ‘medaļas’ vienu pusi. Jā, visās CEE valstīs pēcpensionēšanās ienākumu daļā valsts pensijas veido vairāk nekā 90 % no ienākumiem (turklāt, pārējo daļu veido gandrīz tikai darba ienākumi, nevis pensiju fondu nopelnītais kapitāla ienākums). Jā - gan Ungārija, gan Latvija, gan Rumānija saņēma EK aizņēmumus, tāpēc bija jātaupa kur vien var: tajā skaitā arī sperot soļus atpakaļ pensiju reformās. Daudz labāk neklājas arī citām CEE valstīm, kurām ir dārgi un grūti aizņemties.

Taču paskatīsimies uz ‘medaļas’ otru pusi. Vairums ‘vecās’ Eiropas valstu krīzes pirmajā pusotrā gadā ievērojami ‘siltināja’ savu ekonomiku, kā rezultātā tām veidojušies ar divciparuskaitli rakstāmi budžeta deficīti. Dažās no tām pašlaik tiek disutēti pat tik ‘dramatiski soļi’ kā algu iesaldēšana vai fondēto pensiju peļņas mērķu nesasniegšana (līdzās reālu pensiju samazināšanai tādās valstīs kā Latvija).

Bet ‘īpaši dramatiski’ ar pensiju fondiem pašlaik ir Zviedrijā. Šī valsts savulaik ieviesa noteikumus, ka katru gadu pensiju fondu aktīvi (jeb investīciju un nākotnes pensiju iemaksas) jāsabalansē ar saistībām (kārtējām un nākones pensiju izmaksām). Tieši šogad pirmo reizi kopš šīs sistēmas pastāvēšanas bilance ir nokritusies zem 100%, proti, ir 96.7%. Tas nozīmētu, ka attiecīgi samazināmas būtu arī izmaksājamās pensijas, taču, visdrīzāk, tas tomēr nenotiks, jo zviedru politiķi nav PAŠNĀVNIEKI.

Zinot, cik Baltijas valstīs, tajā skaitā - Latvijā, ieguldījuši Zviedrijas pensiju fondi (piemēram, kā Swedbank akcionāri), nav brīnums, ka Zviedrijā tiek atbrīvoti banku vadītāji, šiem banku vadītājiem tiek pieprasīts krasi ierobežot bonusu izmaksas. Zviedrijas politķiem ir grūti paskaidrot saviem pensionāriem, kāpēc, piemēram, Baltijas valstīs ieguldītās investīcijas nevar nevar izmaksāt plānotot peļņu (vienlaikus gan izmaksājot bonusus baņķieriem).

Varētu jautāt - kāpēc mums par to visu zināt? Atbilde vienkārša - zviedru persionāru ‘bēdas’ faktiski ir viena politiski grūta dilemma arī Latvijas valdībai. Paskaidrošu.

Jo lielāks bezdarbs Latvijā (un mazāki sociālā budžeta ienākumi), jo grūtāk nodrošināt valsts pensijas un savilkt bilanci 1.līmeņa pensiju fondā, jo lielāks ‘kārdinājums’ paņemt naudu no ilgtermiņa uzkrājumam paredzētajām 2.līmeņa iemaksām (kas fakstiski jau notiek). Jo vairāk vidējai statistiskai mājsaimniecībai no ikmēneša budžeta jāsamaksā bankai par kredītiem, jo mazāk iemaksu brīvprātīgajā 3.līmeņa pensiju fondā.

Iespējams, daudzi pat neapzinās, taču skaudrā sakarība ir sekojoša: jo vairāk atmaksājam ‘buma laika’ kedītus, jo labāk “investoriem”. Jo ilgāk saglabāsim pilnu mājsaimniecību kredītu atmaksu par pilnu starpību starp aizņēmuma un realizētās ķīlas vērtību, atkal - jo labāk ‘investoriem’. Jo banku bilancēs likvīdākas investīcijas, jo labāk arī Zviedrijas pensiju fondiem, jo labāk tiem - jo labāk pensionāriem. Un, portams, sakarība darbojas arī otrādi. Krīze šo savienoto trauku principu atkailināja.

Viss manis minētais nav mērķēts, lai pretnostatītu vienu pensionāru intereses pret otru. Tā tas vienkārši ir. Politiski man ir izprotama gan zviedru finanšu ministra agresivitāte pret mums pagājušā gada nogalē, gan Zviedrijas centrālās bankas prezidenta rūpes par to, ka zaudējumi Baltijas valstu tirgos var izraisīt zviedru banku kreditēšanas samazinājumu Zviedrijā.

Taču mums Latvijā, risinot šo dilemmu, būtu jāatceras, ka Eiropas Savienībā, tāpat kā visur citur pasaulē katra valsts primāri uztraucas par savu iezīvotāju interesēm. Arī mums būtu jāsaprot, jādefinē un jāaizstāv, pirmkārt, savas valsts, tās iedzīvotāju intereses. Šoreiz tās ir ekonomiskās intereses. Protams, vienlaikus ir jasaglabā civilizētas valsts tēls arī grūtā laikā un kaut vai jāatceras, ka šīs vairāk kā 5 miljardu LVL mājsaimniecību saistības var tikt pārdotas...diemžēl arī tādiem investoriem, aiz kuriem nestāv pensionāru intereses.