Kārļa Kazāka koncerts Briselē

Lai Briselē strādājošiem un dzīvojošajiem latviešiem radītu jauku Lāčplēsa dienas vakaru, ar ECR grupas atbalstu 11. novembra vakarā uzaicināju Kārli Kazāku ar draugiem.

Viņa mūziku pamanīju vēl Ocenfall laikos, taču nopirkt CD ilgu laiku tā arī neizdevās. Līdz nopirku vienu dažus gadus vēlāk Ziemassvētku tirdziņā Doma laukumā. Kad vēl pēc laika Kārli Kazāku dzirēju Baltajās naktīs uz Nacionālā teātra balkona, nemaz nenojautu viņa saistību ar pamanīto Ocenfall grupu. Tad - vēl kāda sakritība. Turpat Baltajās naktīs Kārļa koncerta laikā sasveicināties pienāca kāds man labi zināms latviešu amatnieks Vilnis Kazāks un lepni teica - tas ir mans dēls.

Man patīk Kārļa dzīves uztvere: muzicēšana tapēc, ka nevar nespēlēt, bez maksas dāvātie ierakstu diski, koncerti baznīcās un šīs rindas no nenotikušas intervijas viņa mājas lapā: " .. ja par angļu valodu. Nu nevienam mana attieksme nav noslēpums. Nu nepatīk man ja kāds latvietis man dzied svešvalodā. Mums taču ir sava valoda, kurā domājam un sapņojam. Kādēļ tulkot svešvalodā, ja runājam savā starpā? Iespējams, ka mūzikā, kur balss un valoda ir tikai viens no instrumentiem, tam nav nozīmes. Jo mums taču ir vienalga kurā oktāvā skan ģitāras solo. Bet ja dziesmā ir vārdi, tad es tos gribētu saklausīt netulkotus. Mēs esam pašiznīcinoša tauta. Mēs mierīgi pieņemam, ka paši sev dziedam svešvalodā. Es atceros deviņdesmitajos gados- tas bija notikums, kad kāds spēja nodziedāt labā angļu valodas izrunā. Bet tagad? Ja mākslinieks, ko cer sasniegt starptautiskajā arēnā, tad pirmais, ko tam vajadzētu iemācīties- nepazemot savu klausītāju. Un tas arī ir iemesls, kādēļ neklausos angliski dziedošus latviešus. Hm... Te gan ir vēl viena piebilde. Nav gan daudz arī tādu mākslinieku, kuru latviski radīto daiļradi es spētu paciest. Bet tādi ir. Nu Anete, piemēram."