'Jaunie' un 'vecie': nepareizs dalījums
Ar "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšsēdētāju, Eiroparlamenta deputātu Robertu Zīli sarunājas "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Pēdējā laikā daudz runāts par partiju konsolidāciju, lai gan tas, kas līdz šim noticis, vairāk atgādina vienas partijas atkalapvienošanos, piesaistot klāt atsevišķas slavenības. Kā jūs to vērtējat? R. Zīle: – Es par konsolidāciju sāku runāt jau 2006. gadā. Toreiz man bija analīze par plusiem un mīnusiem, ko tas varētu dot. Tomēr tas sakrita ar laiku, kad "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK sākās šķelšanās, un partijā mums tā diskusija par nožēlu pazuda. Ko mēs varam runāt par konsolidāciju, ja paši šķeļamies... Pēc pašvaldību vēlēšanām kļuva skaidrs, ka pie šīs tēmas jāatgriežas. Esmu runājis ar "Jaunā laika" un Pilsoniskās savienības pārstāvjiem, ar Aigaru Štokenbergu. "JL" uzņēmās publiski vadīt šo konsolidācijas procesu, un es ieteicu, ka būtu jāuzraksta kopīgie mērķi, ap kuriem varētu apvienoties latviskās partijas. Piedāvāju arī konkrētu datumu – 23. augustu, kad paziņot par šo iniciatīvu, jo tā ir "Baltijas ceļa" gadadiena, nozīmīgs datums latviešiem, kas mudina domāt par vienotību. Paziņojums šajā laikā gan bija, taču citādāks, nekā es biju iedomājies. Šajā šaurajā variantā tā tiešām izskatās pēc "JL" atkalapvienošanās. Domāju, ka arī Štokenbergam tas diez vai bija pa prātam, taču viņš ir nolēmis tajā piedalīties. Godīgi sakot, viņam nebija kur citur sprukt. Bet ekonomiskajā jomā mums ir līdzīga domāšana, tāpēc šajā jomā es labprāt turpinātu sadarboties ar "Sabiedrību citai politikai". Nezinu, kā tas viss tagad attīstīsies... Kas attiecas uz piesaistītajām zvaigznēm, to izgājiens ir ticis gatavots un acīmredzot tas arī notiks. Sarmītes Ēlertes ambīcijas jau sen bija zināmas, tāpat tiek minēti citi uzvārdi. Taču, manuprāt, šīm personām būtu jāiesaistās partiju darbā, nevis pēdējā brīdī jāatjāj baltā zirgā.
Vērojot no malas, nerodas iespaids, ka plānots piesaistīt arī "TB"/LNNK. Sarunas mums ir bijušas, un sākumā šķita, ka mēs tur varētu būt. Taču, sarīkojot publisku trīs partiju vienošanās parakstīšanu, viņi faktiski ir noslēguši loku. Diez vai kāda partija ies otrajā paplašināšanas kārtā. Mani arī pārsteidz izteikums, ka apvienībā tiks aicināti "citu partiju politiķi". Vai individuāli? Tātad vispirms jāpanāk, ka šos politiķus izmet no līdzšinējām partijām. Tas gan Latvijas politikā jau ir bijis. Es brīnos par uzstādījumu – "jaunie" un "vecie". Vai tas būtu galvenais kritērijs? Un vai pašu "JL" var uzskatīt par jaunu partiju, ja tā ir līdzatbildīga par to, kas valstī līdz šim noticis. Einara Repšes valdīšanas laikā faktiski sāka veidoties nekustamā īpašuma burbulis, un pats valdības vadītājs, pirkdams īpašumus, deva nepārprotamus mājienus kredītu ņemšanai. Es gan negribētu to tagad sākt īpaši analizēt.
Latviešu elektorāts līdz ar šo "jauno" un "veco" dalījumu tiktu sašķelts divās daļās, bet krievu vēlētāji turpinātu vienoties ap "Saskaņas centru". Tā mēs nonāksim situācijā, ka pēc vēlēšanām izšķirošā būs "SC" pozīcija. Tad būs jautājums: kurš bloks – jaunie vai vecie – ātrāk pielīmēsies "Saskaņas centram". "Jaunais laiks" pēc Rīgas domes vēlēšanām jau paziņoja, ka labāk sadarbosies ar Ušakovu, nevis Šleseru.
Vai ir iespējama vēl kāda cita konsolidācija līdzās jau minētajām? Piemēram, "TB"/LNNK veidotu savu partiju apvienību, ZZS – savējo. Tautas partija, visticamāk, paliktu atsevišķi no pārējiem. Es tomēr ceru, ka uzvarēs veselais saprāts, un mēs varēsim izveidot plašāku apvienību. Protams, apvienot Latvijas partijas nebūtu viegli – vajadzētu saskaņot dažādus viedokļus. Piemēram, par to pašu sadarbību ar "SC". Mēs esam pret, bet "Jaunais laiks" to varētu uzskatīt par pieņemamu. Es domāju, ka Pilsoniskās savienības politiķi lielākoties ir nacionālāk noskaņoti, tāpēc ar viņiem mums pozīcija varētu būt tuvāka. Ja neizdosies izveidot plašu apvienību, tad mums būtu jātuvina visi nacionālie spēki – "Visu Latvijai!", ZZS un vēl vairākas citas. Protams, katram ir savi "augoņi", kurus vispirms vajadzētu nogludināt. Tautas partija laikam liks uzsvaru uz Šķēles aktivitātēm.
Ja runājam par ideoloģisko tuvību, tad nacionālajos jautājumos tā mums ir ar "Visu Latvijai!". Ekonomiski – noteikti ne ar Tautas partiju, jo mums ir ļoti atšķirīgi viedokļi nodokļu jautājumos. Man pieņemamāki varētu būt Štokenberga partijas ekonomistu, piemēram, Jāņa Ošleja un citu uzskati. Kaut kā jāmēģina sabalansēt, lai jaunajai partiju apvienībai būtu skaidra nostāja gan sociālekonomiskajos, gan nacionālajos jautājumos. Lai vēlētājiem nebūtu jāšaubās! Bet tikai "vecie" un "jaunie" – tā vairāk ir galvas jaukšana, kam neglābjami sekos vilšanās.
Par konsolidāciju līdz šim vairāk spriests polittehnoloģiski – ja trīs partiju vietā būs viena, tad ir lielākas iespējas kopā iekļūt Saeimā. Bet kāpēc vēlētājiem jābalso par šādu apvienību – to mums nesaka. Protams, tas vairāk ir stratēģisks mērķis – apvienot latviskās partijas un nepieļaut "Saskaņas centra" nākšanu pie varas. Tomēr tas nevar būt vienaldzīgi arī latviešu vēlētājiem, jo šādas pārmaiņas nepaliks bez sekām. Tas, ko es vēlētos redzēt no konsolidētas partiju apvienības, – pilnīgi skaidru nodokļu politiku. Ļoti grūti būs ar nekustamā īpašuma nodokli un kapitāla ienākuma nodokli, bet tie ir jāievieš. Pareizā izpildījumā tā ir laba lieta, ticiet man. Tajā pašā laikā jānoņem nodokļu slogs tam iedzīvotāju slānim, kuram šobrīd iet grūti.
Jūs runājat par jauniem nodokļiem, bet "Saskaņas centrs" tikmēr stāsta, ka nodokļus paaugstināt nedrīkst, un kļūst arvien populārāki. Viņi zina, ko vajag smērēt uz sviestmaizes, lai pievilinātu arī latviešu vēlētājus. Kāpēc lai vēlētāji balsotu par jums? Ko jūs varat piedāvāt? Es domāju, ka mums nav īpaši jāpierāda, ka mēs esam par latviešu tautas interesēm un turpināsim tās aizstāvēt arī tad, ja būsim kādas politiskas apvienības sastāvā. Jā, mēs neesam radikāli, kā, piemēram, Nacionālā spēka savienība. Mēs esam par parlamentārām metodēm. Nacionālai politikai ir jābūt pietiekami stingrai, bet vienlaikus tādai, lai to varētu paskaidrot Eiropā. Lai mēs nenonāktu starptautiskā izolācijā. Atcerieties, kā Austrijai gāja ar Jorgu Haideru, kurš bija izteicies pārāk radikāli. Es nepiekrītu, ka latviešu vēlētāji balso par "Saskaņas centru", tas tomēr pārsvarā ir krievu elektorāts Rīgā un citās lielajās pilsētās.
M. Antonevičs: – Vai jūs piekrītat Štokenberga un Āboltiņas formulējumam, ka nacionāla valsts ir tāda, kurā apvienoti "visu tautību latvieši". Es nezinu, ko viņi ar to bija domājuši. Eiropā ir sastopams šāds formulējums. Arī Latvijā reizēm mēģina ieviest terminu "latvijieši", kas mani ļoti kaitina. Bet man bija gadījums Briselē, kur es apmeklēju franču valodas kursus. Mums bija pasniedzējs, kurš, spriežot pēc izskata, varēja būt no kādas Indoķīnas valsts. Tomēr uz jautājumu par tautību viņš vienmēr atbildēja, ka esot francūzis. Taču man šķiet, ka Latvijā šajā jautājumā jābūt ļoti piesardzīgiem.
V. Krustiņš: – Vai te netiek veidota vēl viena "saskaņas" apvienība, tikai latviskā variantā, kas agri vai vēlu nonāks pie sadarbības ar krievisko "saskaņu"? Zem tām vērtībām, kādas izvirzījušas trīs partijas, mierīgi varētu parakstīties arī Urbanovičs un Ušakovs. Varbūt vienīgi punktu "Rietumu izvēle" viņi papildinātu ar "Rietumu un Austrumu izvēle". Katram vēlēšanu sarakstam jābūt skaidrai pozīcijai divos ideoloģiskos jautājumos – nacionālpolitiskajos un sociālekonomiskajos. Ja šādu uzstādījumu nav, bet ir lozungs – "nevēliet vecos", tad jau koalīciju ar "vecajiem" vēlāk nevarēs veidot un par partneriem būs jāņem "SC".
Kāds, jūsuprāt, ir moderns nacionālisms, ja jūs atzīstat šādu apzīmējumu? Es negribētu ieslīgt jēdzienos, taču skaidrs, ka nacionālisma loma mūsdienās pieaug. To es redzu, piemēram, Beļģijā, kur ir ļoti sarežģītas attiecības starp Flandriju un Valoniju. Flāmu valoda un kultūra ir kļuvusi daudz neatkarīgāka, nekā tas bija agrāk. Tāpēc es redzu Latviju kā tādu valsti, kurā dominē latviešu valoda un kultūra un arī politiski latviešiem ir noteikšana. Es nesaku, ka valdībā nevar būt krievi, taču viņiem nepārprotami jābūt Latvijas patriotiem. Ārpolitiski tā ir orientācija uz Eiropas Savienību, protams, nenoraidot sadarbību ar Krieviju, taču bez nekādiem reveransiem un piekāpšanās.
Un kādas ir Latvijas nacionālās intereses? Nacionālās intereses ir domāt stratēģiski, nevis īstermiņā. Jādomā divus, trīs vai, vēlams, pat desmit gadus uz priekšu. Tas ir grūti, un bieži vien to nedara. Piemēram, šobrīd ir krīzes situācija, uzņēmumi bankrotē, un to aktīvi tiek pārdoti. Latviešiem nav līdzekļu, lai tos nopirktu un atsāktu uzņēmējdarbību. Mēs riskējam ar mugurkaula zaudēšanu Latvijas biznesā, tāpēc šobrīd nacionālās intereses ir vienoties ar bankām, kas ir līdzvainīgas ekonomikas pārkarsēšanā, ka mēs nespēsim atdot pilnā apmērā tos 13 miljardus, ko aizņēmušās mājsaimniecības un vietējais bizness. Tas nav iespējams! Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam zaudēt mazo un vidējo biznesu, tam jābūt pilsoņu rokās.
Kas jādara, lai tā būtu? Jāpastiprina valsts loma ekonomikā? Krīzes laikā tā noteikti jāpalielina. Un iesākumam jānosaka, ka bankas no mājsaimniecībām nedrīkst prasīt vairāk par ķīlu. Manā uztverē bankām ne tikai jāpārceļ pamatsummas atmaksa, bet arī jāzaudē daļa no aizdotās summas – ap 20 procentiem. Mēs nedrīkstam padarīt savus pilsoņus par banku ķīlniekiem uz daudziem gadiem. Tagad ir tā, ka cilvēks zaudē ķīlu, bet vēl joprojām ir bankai parādā. Tas nozīmē, ka viņš faktiski vairs nevar strādāt legālu darbu, jo tad banka viņam visus ienākumus uzreiz paņems kā parādu. Valstij jāatrod arī risinājums, ko darīt ar mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kuri ņēmuši kredītus no bankām, bet tagad zaudējuši savu biznesu. Tie nereti ir bijuši uzņēmīgākie Latvijas cilvēki, bet tagad viņiem tiek piegriezts skābeklis. Jaunu biznesu viņi vairs nevar sākt. Mums, protams, jārūpējas par bankām, bet saprātīgā līmenī. Ja mēs savus pilsoņus padarām par parādu vergiem un represējam, tad mēs esam slikta valsts.
Vai tik jūs neaicināt uz banku bankrotu? Nē, es aicinu uz saprātīgu kompromisu, jo atbildīgas ir trīs puses – tie, kas ņēma kredītu, tie, kas deva, un valsts, kas to visu uzraudzīja.
M. Antonevičs: – Kā jūs vērtējat Andra Šķēles un viņa domubiedru uzstājīgos aicinājumus devalvēt latu? Šķēle saka, ka vajag paplašināt valūtas koridoru, ko mēs drīkstam darīt pēc vienošanās ar Eiropas Centrālo banku. Taču, ja mēs to darīsim, tad sekas var būt ļoti bīstamas. Es nepiekrītu Šķēlem arī par to, ka vajadzētu atbrīvot no nodokļa darījumus ar nekustamo īpašumu gadījumos, kad banka dzēš hipotēku. Tas nozīmē lētu ķīlu izpārdošanu un faktiski darbojas uzpircēju interesēs. Neatbalstu arī Šķēles vēršanos pret nekustamā īpašuma un kapitāla ienākuma nodokli. Saprotu, ka tas viņam pašam ir neizdevīgi. Tas ir cienījams bizness – pirkt un pārdot kapitālu, taču tam ir jābūt apliktam ar nodokli. Tā tas ir gan Eiropā, gan Amerikā. Īpašuma nodoklim jābūt no noteikta sliekšņa. Es nenoliedzu Šķēles varēšanu un spējas strādāt krīzes apstākļos, taču būtu jāsabalansē viņa personiskās intereses un tas, ko viņš varētu darīt sabiedrības labā.
Vai šobrīd virsroku ņem viņa personiskās intereses? Šie minētie punkti tā liek domāt.