Eirozonas krīze un Latvijas rīcība - vai pienācis laiks mainīt politiku?
Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2011. gada 31. augustā
Eirozonas nebūšanas pēdējās nedēļās ir sasniegušas pakāpi, kurā nu jau vairums ekonomikas analītiķu vairs neslēpj bažas par vienotās valūtas turpmāku pastāvēšanu. Skepsei šajā gadījumā ir objektīvs pamats - ES vadošo lielvalstu Vācijas un Francijas tandēmam, ko novērotāji sākuši asprātīgi apzīmēt par "Merkozī", neskatoties uz aizvien jauniem un piedāvājumiem situācijas stabilizēšanai tā arī nav izdevies pārliecināt finanšu tirgus dalībniekus par eirozonas spēju izkļūt no krīzes. Galvenā problēma šeit nav pat eirozonas "vājo" valstu situācijas pasliktināšanās - savu iespēju robežās tās pieņem politiski sāpīgus lēmumus - bet drīzāk eirozonas "stipro" valstu nespēja vienoties par kopēju pārliecinošu stratēģiju. Solidaritātes trūkums eirozonas valstu starpā šobrīd ir kļuvis acīmredzams - Somija ir ievadījusi jaunu riskantu spēli ar "īpašu" līgumu slēgšanu par palīdzības sniegšanu Grieķijai, Vācijas politiķi ārkārtīgā sabiedrības spiediena dēļ nav gatavi piekrist daudzu analītiķu ieteiktajai eirozonas kopējo obligāciju - eirobondu ieviešanai - kuru segumu, protams, pamatā nodrošinātu Vācijas milzīgā perfekti funkcionējošā ekonomikas mašinērija. Plaisa starp eirozonas "labajām" ziemeļu valstīm ar bezdeficīta budžetiem un normāliem izaugsmes rādītājiem un "sliktajām'' dienvidu valstīm ar lieliem parādiem un zemiem izaugsmes rādītājiem kļūst aizvien lielāka. "Labo" valstu vēlētāji savukārt aizvien vairāk un vairāk izrāda gatavību uzķerties uz populistiskā āķa, kas tāpat kā kļūdainā pārliecība par Saules griešanos ap Zemi balstās uz it kā acīmredzamo - viņi ir parādos, mēs nē - tātad, viņi ir vai nu slinki, vai nekompetenti vai bezatbildīgi! Kāpēc gan mums būtu jāmaksā par viņu parādiem? Protams, šādi apsvērumi nav pamatoti un neņem vērā to, ka šo pašu "labo" eirozonas valstu bankas un pensiju fondi iepriekš ir guvušas lielisku peļņu "sliktajās" valstīs, uzpūšot tajās finanšu vai nekustamā īpašuma burbuļus un tā iedzenot tās parādos, bet "labo" valstu uzņēmumi tur ir atraduši lieliskus noieta tirgus. Lai vai kā, bet nestabilā situācija eirozonā tajās ES valstīs, kas vēl nav ieviesušas eiro, liek aizvien biežāk uzdot jautājumu - vai mums ir vērts tiekties pēc kaut kā tāda, kas tuvāko gadu laikā, iespējams, beigs pastāvēt? Piemēram, Čehija un Polija jau ir skaidri paudušas skepsi par savu iespējamo dalību eirozonā. Vai Latvijai vajadzētu sekot šo valstu piemēram un mainīt līdzšinējo politisko kursu ar pasludināto mērķi ieviest eiro 2014. gadā? Es esmu pārliecināts, ka tomēr nē! Pirmkārt, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga no Čehijas un Polijas ar to, ka Latvijas Banka jau 2005. gadā piesaistīja lata kursu eiro, tā no vienas puses liedzot Latvijai krīzes brīdī izmantot valūtas kursa svārstības ekonomikas stimulēšanai un no otras - veicinot kreditēšanas bumu tieši eirovalūtā. Rezultāts ir sekojošais milzīgais Latvijas valsts un privātā parāda apjoms eiro, kas bija galvenais iemesls izvēlētajam ekonomiskās krīzes pārvarēšanas sāpīgajam ceļam caur izdevumu samazināšanu un lielu IKP kritumu. Šobrīd Latvijas ekonomika ir atguvusies, tā ir augšupejas fāzē, ko stiprina mūsu valsts kredītreitinga un investoru uzticības pieaugums, kredīta procentu likmju samazināšanās un kredītu pieejamības paplašināšanās. Šajā brīdī paziņot par ilgi ieturētā kursa maiņu nozīmētu iedragāt iegūto uzticību, palielinot kredīta procentu likmes un attiecīgi gan valsts, gan privātā sektora tēriņus savu parādu apmaksai. Citiem vārdiem - tas nozīmētu lielu naudas līdzekļu izņemšanu no ekonomikas, bremzējot vai pat pilnībā apturot atsākušos izaugsmi. Savukārt iestāšanās eirozonā varētu izraisīt pilnīgi pretēju efektu, līdzīgi kā Igaunijai, kuras kredītreitings nu jau ir sasniedzis A+ jeb samērā drošu investīciju līmeni ar izaugsmes perspektīvu. Protams, ja 2013. gada sākumā - brīdī, kad Latvijai, izpildot visus iestāšanās kritērijus, būtu jātiek uzaicinātai eirozonā, tas nenotiek politisku iemeslu dēļ, vai arī eirozona ir beigusi pastāvēt vai transformējusies līdz nepazīšanai (pastāv, piemēram, ideja par eirozonas sadalīšanos divu valūtu zonās - "stipro" eirozonu Eiropas ziemeļos un "vājo" dienvidos), neviens mums neliedz pilnībā pārskatīt makroekonomisko politiku un iedarbināt hipotētisko scenāriju 2. Tas varētu nozīmēt gan valūtas devalvāciju, gan kredītu voluntāru pārstrukturēšanu latos, gan citas metodes, ko vien spētu izdomāt maza valsts, kurai nāktos cīnīties par izdzīvošanu nu jau krietni skarbākā starptautiskajā vidē.
Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR – TB/LNNK)