Eiropas Parlaments atbalsta Roberta Zīles izvirzītās prioritātes attiecībā uz eirozonas ekonomisko politiku

Strasbūra, 2017. gada 26. oktobrī

"Junkera fonds" nevar aizstāt struktūrfondus un pārmērīgi tekošā konta pārpalikumi atsevišķās dalībvalstīs kaitē eirozonas kopējai darbībai.

Ceturtdien, 26.oktobrī, Eiropas Parlaments pieņēma ziņojumu par eirozonas ekonomikas politiku jeb Parlamenta redzējumu par dalībvalstīm adresētajiem ieteikumiem. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš bija ēnu ziņotājs attiecīgajam failam, ir apmierināts ar rezultātu, jo daļa viņam svarīgo likumdošanas labojumu ir izturējuši spiedienu no citu valstu delegācijām un iekļauti gala ziņojumā.

Viens no R. Zīles iesniegtajiem likumdošanas labojumiem attiecīgajam ziņojumam bija par tekošā konta pārpalikumiem un to, ka tie kaitē eirozonas kopējai darbībai.

“Ja runājam par eirozonas ekonomisko darbību kopumā, svarīgi bija norādīt, ka jāskatās ir ne tikai uz lielajiem valstu parādiem un budžeta deficītiem — kas bez šaubām ir svarīgi —, bet arī uz tekošo kontu pārpalikumiem. Proti, jebkura nelīdzsvarotība eirozonas līmenī kaitē tās veiksmīgai darbībai, vienalga vai tā ir ar plusa, vai mīnusa zīmi. Šī ir pirmā reize, kad šāda tipa ziņojumā atsauce uz tekošā konta pārpalikumiem izturēja dažādo interešu spiedienu. Manuprāt, tā ir zīme, ka notiek kustība pareizajā virzienā,” tā R. Zīle.

Jebkura nelīdzsvarotība eirozonas līmenī kaitē tās veiksmīgai darbībai, vienalga vai tā ir ar plusa, vai mīnusa zīmi.

Tāpat ziņojuma gala versijā saglabājās R. Zīles norāde uz to, ka t.s. Junkera fonds jeb Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (EFSI) nevar aizstāt esošos struktūrfondus. Deputāta skatījumā, EFSI paver durvis tādam ES līmeņa finansēšanas modelim, kas nav Latvijas un reģiona interesēs.

“Esmu jau agrāk izteicis bažas par EFSI tipa finansēšanas modeli, kas balstīts uz publisko-privāto partnerību. Kā rāda Latvijas piemērs, “privātais partneris” netieši izrādās nodokļu maksātāju nauda, kā tas ir Rīgas Satiksmes un Rīgas domes piemēros ar urbānās infrastruktūras attīstīšanu, tramvajiem un ūdeņraža autobusiem. Līdz ar to, pretēji EFSI mērķim, privātā nauda pēc būtības netiek mobilizēta,” norāda R. Zīle. “Savukārt it kā sološā statistika par naudas apguvi uz vienu cilvēku neatspoguļo patieso situāciju, jo infrastruktūras projekti ES attīstības valstīs izmaksā vairāk. Un, visbeidzot, jāapzinās arī, ka daudzu interesēs ir pamazām aizstāt esošos struktūrfondus ar publiskās-privātās partnerības finansēšanas modeli. Latvijai un Austrumu ES valstīm kopumā tas nozīmētu mazāku investīciju atbalstu un efektīvu naudas pārdalīšanu par labu lielajām valstīm.”

Deputāts arī panāca, ka viņa iestrādātie labojumi attiecībā uz vienoto nostāju un likumu piemērošanu pret visām dalībvalstīm nonākuši ziņojuma gala variantā.

“Ja mēs runājam par makroekonomiskajiem rādītājiem un esošo likumu ievērošanu, Eiropas Komisijas uzdevums ir nodrošināt to, ka pret visām valstīm ir vienota attieksme. Nevar būt šī “politiskā” pieeja, kur pret dažām valstīm Komisija skatās ar “piemiegtām acīm”, bet pret citām ar “ērgļa skatienu”,” rezumē R. Zīle.