Eiropas lauksaimniecības politikai jābūt taisnīgai un saprātīgai

Pavisam drīz noslēgsies šī Eiropas Parlamenta sasaukums, kas bijis dažādu izaicinājumu pilns – 2019-2024, šajos piecos gados mums nācās cīnīties gan ar Covid-19 pandēmiju, gan dzīves dārdzības krīzi, gan Krievijas neattaisnojamo un neprovocēto karu Ukrainā. Tomēr pat šo milzīgo problēmu apstākļos Eiropas institūcijas ir turpinājušas darbu arī pie plānveida iekšējo politisko dokumentu izstrādes, tostarp lauksaimniecībā. 

Eiropas Savienība savu politiku plāno un īsteno mazliet citādāk nekā individuālas dalībvalstis – atšķirībā no katras valsts ikgadējā budžeta Eiropas Savienība lemj par visas savienības daudzgadu budžetu septiņu gadu termiņam. Kā ierasts, līdz ar katra jauna budžeta apstiprināšanu tiek izstrādātas arī jaunas politikas par to, kā savienības budžeta līdzekļi tiks tērēti. Par zemkopības sektoru atbildīga tradicionāli ir Kopējā lauksaimniecības politika, kas pēc ilgstošas kavēšanās un pārliktiem termiņiem 2022. gadā tika apstiprināta un darbosies līdz pat 2027. gadam.   

Kopējā lauksaimniecības politika šodien un nākotnē 

Jautājot Latvijas lauksaimniekiem, ko viņi domā par jauno lauksaimniecības politiku, diez vai izdosies dzirdēt daudz slavinošu vārdu, jo pretstatā iepriekšējā komisāra Fila Hogana solījumiem regulu vienkāršot, tā ir kļuvusi samudžinātāka, birokrātiskāka un kopumā grūtāk izprotama. Taisnības labad jāsaka, ka Latvijā liela daļa prasību un birokrātisko samudžinājumu radušies nevis pašas regulas, bet gan pārlieku lielās centības maksimāli stingri ieviest visu tajā uzrakstīto dēļ. Tomēr pašreizējā Kopējā lauksaimniecības politika 2022.–2027. gadam ir daudz sarežģītāka nekā iepriekšējā. Kaut arī Eiropas Parlamentā veiksmīgi panācām vairāku Latvijai neizdevīgu prasību dzēšanu (piemēram, aizliegumu apstrādāt kūdras augsnes) vai prasību uzlikt juridiski saistošus samazinājumu mērķus katrai dalībvalstij, ar milzīgo Eiropas zaļā kursa vilkmi, kas 2019. un 2020. gadā bija uzņēmusi šķietami neapturamu jaudu, piedāvājumi grozīt regulas tekstu lielākoties tika noraidīti pat gadījumos, kad tie bija ar neapstrīdamu zinātnisku un saimniecisku pamatojumu. Kaut arī ar Eiropas Parlamenta palīdzību laiku pa laikam izdodas panākt atsevišķu jaunās politikas prasību īstermiņa atvieglojumus, jāsaka, ka visefektīvākais veids, lai labotu samilzušās problēmas lauksaimniecības politikā, ir sākt aktīvu darbu pie nākamās Kopējās lauksaimniecības politikas, kas stāsies spēkā pēc 2027. gada. 

Nākamais Eiropas Parlaments būs tiešā veidā atbildīgs par Kopējās lauksaimniecības politikas izstrādi gan kā sarunu partneris regulas projekta izstrādes posmā, gan kā viena no trim pusēm regulas rediģēšanā un apstiprināšanā. Jāsaka, ka fons pozitīvām pārmaiņām lauksaimniecības politikā ir labvēlīgs – Eiropa ir sapratusi, ka pārtikas drošība un pieejamība nav garantēta, un praktiski pieredzējusi, kā neapdomīgi lēmumi var ietekmēt pārtikas cenas. Tomēr svarīgākais jautājums Latvijas lauksaimniekiem ir tas, vai ievēlētie Latvijas pārstāvji Eiropas Parlamentā būs gatavi cīnīties par reālu lauksaimniecības politikas vienkāršošanu.  

Tiešmaksājumu izlīdzināšanas karstais kartupelis

Nenoliedzami viskarstākais jautājums Baltijas lauksaimniekiem, vedot jebkādas sarunas par lauksaimniecības politiku, ir tiešmaksājumu sadalījums starp Eiropas zemniekiem. Baltijas valstis jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā netaisnīgi ir saņēmušas zemākos tiešmaksājumus visā savienībā, pildot tieši tādas pašas prasības, kā zemnieki citās valstīs. Sākotnēji Rietumvalstu deputāti šo atbalsta atšķirību vēl centās skaidrot ar tādiem aiz matiem pievilktiem faktoriem kā darbaspēka izmaksas vai zemes pieejamība, bet šobrīd tas gana atklāti tiek pozicionēts kā vienkārši naudas jautājums. Rietumeiropas valstu pārstāvjiem nav iebildumu palielināt finansējumu Baltijas valstu lauksaimniekiem pie nosacījuma, ja viņiem par to nav jāmaksā, taču matemātika tā diemžēl nestrādā – palielinot finansējumu Baltijas valstīm, ir pilnīgi skaidrs, ka kādam šis finansējums būs jāsamazina. Ņemot vērā balsu sadalījumu Eiropas Parlamentā, Baltijas valstu deputāti, pat sabloķējoties ar poļiem un rumāņiem, paliek nospiedošā mazākumā, kas arī ir patiesais iemesls gausajam tiešmaksājumu pieaugumam. Tomēr, pat neskatoties uz visiem sprunguļiem, kas tiek mesti riteņos, aktīvi strādājot ar Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu, nozares organizācijām un dalībvalstu vadītājiem, tiešmaksājumu plaisa starp dažādu valstu lauksaimniekiem sarūk – ja pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas lauksaimnieki saņēma tikai nedaudz virs 50% no vidējā tiešmaksājumu apmēra Eiropas Savienībā, 2027. gadā šis apjoms pārsniegs 80%. Cits jautājums, protams, ir veids, kā šīs finanses tiek sadalītas Latvijā, tomēr fakts, ka Latvijai pieejamais tiešmaksājumu apjoms ir pieaudzis, nav noliedzams. 

Panākt reālu tiešmaksājumu izlīdzināšanu – tam ir jābūt vienam no galvenajiem nākamā sasaukuma Latvijas eiroparlamentāriešu uzdevumiem, taču tas nebūs viegli. Pirmkārt, šobrīd ir milzīgas neskaidrības par nākamā daudzgadu budžeta apmēru. Pilnīgi skaidrs, ka Eiropas Parlaments to vēlētos redzēt lielāku nekā iepriekšējo, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka dalībvalstīm, it sevišķi neto maksātājām, nav lielas vēlmes palielināt savu iemaksu apjomu. Gadījumā ja netiks panākta vienošanās par Eiropas Savienības budžeta palielināšanu, visiem Eiropas lauksaimniekiem būs lielas grūtības lauksaimniecības finansējumu noturēt esošajā līmenī, kas reizē arī būtiski apgrūtinātu tiešmaksājumu izlīdzināšanu. Ja vienošanās par Eiropas Savienības budžeta palielināšanu un papildu finansējumu lauksaimniecībai tiktu panākta, Baltijas lauksaimniekiem tā būtu lieliska iespēja kopā ar savu valstu deputātiem pieprasīt lielāku piešķīrumu tiešmaksājumu izlīdzināšanai. Jāsaka, ka Baltijas lauksaimniekiem ir vēl viena iespēja panākt vienlīdzīgus spēles noteikumus, – ja Eiropas Savienība lems par paplašināšanos un potenciālu Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā, tad, ņemot vērā milzīgās lauksaimniecības zemes platības Ukrainā, pavisam iespējama ir lauksaimniecības atbalsta reforma, pilnībā atvadoties aizvēsturiskām finansējuma aprēķināšanas formulām visām dalībvalstīm un nākot klajā ar jaunu, godīgu piedāvājumu lauksaimniecības atbalstam turpmāk.  

Zaļais kurss lauksaimniecībā

Kaut arī šķietami neapstādināms, sastopoties ar ienākumu kritumu, karu un pārtikas ķēžu pārrāvumiem, Eiropas zaļais kurss zemkopības sektorā ir būtiski mazinājis tempus. Pārmaiņas novērojamas arī Eiroparlamentā – politiskās grupas, kas iepriekš bijušas gana zaļas, šobrīd kažoku sāk mest uz otru pusi, augstāk par zaļā kursa mērķiem nostādot tādus mērķus kā pārtikas drošība un pieejamība. To mēs redzam arī pavisam praktiski, piemēram, Eiropas Parlamenta balsojumā par regulu, kas noteiktu Baltijas lauksaimniekiem neproporcionāli lielus augu aizsardzības līdzekļu mazināšanas mērķus, ignorējot kaut vai to, ka Baltijas, tostarp Latvijas, lauksaimnieki jau šobrīd tos lieto ievērojami mazāk, nekā to dara vidēji Eiropā. Tomēr būtu pāragri domāt par zaļā kursa pazušanu no Eiropas Savienības politiskās dienaskārtības. Lielā mērā lauksaimnieki paši no tā varētu būt zaudētāji, jo lauksaimniecība ir nozare, kas pirmā izjūt klimata vai vides stāvokļa pasliktināšanās negatīvo ietekmi. Nākamā Eiropas Parlamenta sasaukuma uzdevums būs Eiropas zaļo kursu pārveidot no utopiska, nereāla un ideoloģiska vēlmju saraksta par praktiski īstenojamām un reālistiskām nostādnēm. Taču jāpatur prātā, ka tas būs iespējams tikai tad, ja Eiropas Parlamentā ievēlēsim pārstāvjus, kuri ir gatavi meklēt reālus problēmu risinājumus, nevis vieglu sirdi atbalsta regulas, kuras paredz Latvijā applūdināt tūkstošiem hektāru zemes. Latvijas lauksaimniecības nozarei ir svarīga stabilitāte un paaudžu maiņa, tādēļ lauksaimniekiem ir jābūt paļāvībai uz nākotni un to, ka gan Latvijas, gan Eiropas lauksaimniecības politika būs ilgtspējīga, taisnīga un saprātīga.

Iespējama ir lauksaimniecības atbalsta reforma, pilnībā atvadoties aizvēsturiskām finansējuma aprēķināšanas formulām visām dalībvalstīm un nākot klajā ar jaunu, godīgu piedāvājumu lauksaimniecības atbalstam turpmāk.