ECR grupas tikšanās ar Nīderlandes Centrālās bankas prezidentu Klāsu Knotu
12. novembrī Eiropas Parlamenta ECR grupas izbraukumā uz Amsterdamu, man bija lieliska iespēja iepazīties ar Nīderlandes Centrālās bankas prezidentu, starptautiski pazīstamu savas jomas profesionāli Klāsu Knotu.
Daži interesanti atzinumi:
Tā sauktā Eiropas Ekonomiskā un monetārā savienība (zem kuras visas ES dalībvalstis ir spiestas ievērot noteiktus ekonomiskos un fiskālos kritērijus) tās „apakšsavienības” eirozonas izskatā varbūt ir uzskatāma par „monetāru”, bet nekādā gadījumā par „ekonomisku” savienību. Vēl viens tāds "pusdarīts" ES darbs ir Banku savienība, kurai šobrīd ir tikai viena „kāja” – vienota uzraudzība Eiropas Centrālās bankas paspārnē. Tas nozīmē, ka situācijā, kad kādas bankas liktenis ietekmē visu ES, un tas, vai lēmums to glābt vai slēgt ir ārpus attiecīgās ES dalībvalsts kompetences, bankas "atrisinājums" (pēc būtības jau bankas finansēšana) tiek atstāts attiecīgās valsts ziņā. To Knots ir pieredzējis "Fortess" bankas gadījumā, savukārt mums ir pieredze ar "Parex" glābšanu 2008. gadā. Tāpēc, ja nākamgad, kad ECB veiks uzraugāmo banku stresa testu, kopīgs eirozonas "atrisinājuma" fonds (resolution fund) kā otrais Banku savienības pīlārs vēl joprojām kavēsies valstu domstarpību dēļ, var būt nepieciešami sarežģīti politiski risinājumi.
Nīderlande nupat, līdzīgi kā Latvija „Parex” gadījumā, ES banku sistēmas glābšanas dēļ ir bijusi spiesta par valsts budžeta līdzekļiem (vismaz 3,7 miljardu eiro apmērā) glābt un nacionalizēt „SNS Reaal” banku. Tā kā ES dalībvalstis nespēj vienoties par kopēja banku problēmu risināšanas mehānisma (fonda) izveidi, bet vienotais banku uzraugs ECB reāli pārrauga tikai ap 120 lielākās bankas, pastāvot globalizētai kapitāla plūsmai un globalizētai peļņai, banku glābšanu joprojām jāuzņemas konkrētu dalībvalstu nodokļu maksātājiem.
Banku savienības trešais pīlārs – kopējais depozītu garantiju fonds – pēc Knota domām nav steidzami nepieciešams, jo depozīti šobrīd nebēg no eirozonas, bet nacionālie depozītu garantiju fondi rada noguldītājiem drošību. Es gan gribētu atgādināt, ka, piemēram, Latvijas depozītu garantiju fonds pēc jau nelielās Krājbankas bankrota ir iegrābies nodokļu maksātāju kabatās, un drošību depozītiem Latvijas rada tieši valsts budžeta garantijas. Tādēļ vidējā termiņā arī vienots depozītu garantiju fonds nepārprotami ir nepieciešams.
ES ekonomiskā krīze dziļākajā būtība nav valstu parādu krīze, bet gan konkurētspējas krīze. Pirms iestāšanās eirozonā ES dienvidu valstis šo problēmu parasti risināja ar valūtas devalvācijas palīdzību. Eirozonā tas nav iespējams. Problēmu vēl vairāk padziļina kapitāla uzkrāšanās Vācijā un citās ES eksportētājvalstīs, kas noved pie aizvien lielāka to eksporta apjoma pieauguma uz krīzes valstīm. Rezultātā krīzes valstu konkurētspēja sarūk vēl vairāk. Cita starpā, Nīderlandes eksporta pieaugums turas uz globālajām kompānijām, bet tās MVU eksportspēja sarūk.
Nīderlandes ekonomikā lielāko daļu no privāta parāda, līdzīgi kā Latvijā, veido mājsaimniecību hipotekārie kredīti. Nīderlandē un citās „vecajās” ES dalībvalstīs problēmu nav ar vecāko paaudzi – to aktīvi (īpašums plus mūža gaita veidotie uzkrājumi) parasti pārsniedz parādu, taču jaunākiem cilvēkiem hipotekāro kredītu atlikums bieži vien ir lielāks, nekā to aktīvi. (skat. tabulu). Tās ir sekas nekustamo īpašumu vērtības kritumam pēc „burbuļa” plīšanas, kas jauno paaudzi nostāda ievainojamā situācijā. Cik svarīgs, lai atbildētu uz jautājumu par mūsu jauno cilvēku emigrācijas problēmu šāds pētījums būtu Latvijā, ir lieki minēt! Taču nekad neesmu tādu redzējis. Ja kādam Latvijas Bankā, FKTK vai CSP ir nepieciešamie dati, šāds pētījums noteikti būtu veicams.