Cīņa par nacionālo pašlepnumu
Raksts publicēts laikrakstā “Diena” 2011. gada 17. janvārī
Milzīgs žurnālistu skaits ar kādām piecpadsmit TV kamerām pagājušo ceturtdien bija ieradušies Madrides Eiropas Parlamenta ēkā, kurā it kā nenotika nekas sensacionāls – tikai Eiropas Parlamenta Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes komitejas vizītes preses konference. Taču iepriekš plānotās komitejas vizītes Lisabonā un Madridē sakrita ar abu eiro zonas riska valstu - Portugāles un Spānijas - valsts parādzīmju izsolēm, kurām šoreiz tika pievērsta ne tikai finanšu pasaules uzmanība. Ja Portugāles valdības desmit gadu obligāciju procentu likme pārsniegtu kritisko 7% robežu, Portugālei būtu jālūdz jau tā stingri "ieteiktā" palīdzība no eiro zonas līderiem un SFV, bet eiro nākotne tiktu uzskatīta par vēl nedrošāku.
Tieši šī sakaitētā atmosfēra ļāva dziļāk un precīzāk izprast abu Pireneju pussalas nāciju cīņu ar krīzi. Tā nav cīņa nav tikai par krīzes pārvarēšanu, budžeta konsolidāciju un strukturālajām reformām. Abas valstis cīnās par sava pašlepnuma saglabāšanu, nepieļaujot ES un SVF iejaukšanos.
Ielūkosimies nedaudz dziļāk Portugāles un Spānijas krīzes iemeslos.
Portugāles komercbanku sektors nav iekritis nekustamā īpašuma burbuļa lamatās, taču tas cieš no grūtībām piekļūt finanšu resursiem, un Eiropas Centrālās bankas īstermiņa aizdevumi tam praktiski ir vienīgais pieejamais resurss. Portugāles valsts parāds ir liels, kredītreitings krītošs, valdību veido parlamenta mazākums, tā ir ķērusies pie nopietnas budžeta konsolidācijas. Protams, Portugāles gadījumā runa nav par Latvijā ierastajiem makroekonomikas skaitļiem - vai IKP kritīs par 18 vai 20%? Portugālē ir jautājums, vai IKP kritums varētu būt lielāks par 1% no IKP.
Taču krīze palīdz portugāļiem kritiski izvērtēt iepriekšējo gadu politiķu kļūdas. Ir pārāk daudz investēts netirgojamo preču sektorā (t.sk. atjaunojamajā enerģētikā); sabūvēts pārāk daudz infrastruktūras (nupat tika apturēta trešā! ātrgaitas lielceļa būve starp Portu un Lisabonu; pārbūvētā Portu lidosta tiek izmantota mazāk par 50%); nav izveidota trīs līmeņu pensiju sistēma, kas nozīme, ka 1 miljons pensionāru no kopumā 11 miljoniem iedzīvotāju saņem pensijas zem 280 eiro mēnesī. Portugāles publiskā sektora šīgada budžets varētu nešķist nekas dramatisks mums Latvijā, bet viņiem Portugālē gan - vidējā alga samazināsies par 5%. Savukārt nākamos trijos gados, privatizējot uzņēmumus, valdība plāno samazināt budžeta deficītu par nedaudz mazāk kā 1% no IKP gadā.
Spānija ar saviem 700 000 nepārdoto mājokļu, savukārt, ir klasisks nekustamā īpašuma burbuļa upuris. Taču tur ir vērojamas vēl vismaz divas īpatnības. Pirmkārt, pastāv divi pilnīgi atšķirīgi darbaspēka tirgi - ar kolektīviem līgumiem nostiprināts ārkārtīgi neelastīgs patstāvīgo darbinieku tirgus un pilnīgi neaizsargāts pagaidu darbinieku tirgus. Un, ja Spānijas sociālistu valdība nespēs tikt galā ar būtiskām izmaiņām nodarbinātības jautājumos, šķiet, ka spāņiem vel ilgi nāksies būt ES bezdarba līmeņa līderiem. Šīs patstāvīgās nenodarbinātības "burvību" parāda kaut vai tas, ka gada algas minimumu Spānijā rēķina kā 14! mēnešu minimumu.
Otrkārt, Spānijai raksturīga krājbanku (vai drīzāk krājaizdevumu sabiedrību) - "cajas" - kritiskais stāvoklis. "Cajas" nav tādu akcionāru , kas spētu palielināt kapitālu līdz minimālajam prasību līmenim; tās ir izsniegušas lielu daudzumu neprofesionāli vērtētu kredītu, jo ilgstoši aizņēmās naudu no lielajām spāņu bankām, lai finansētu nekustamā īpašuma burbuli. Pašlaik Centrālā banka un valdība izveidojusi fondu, kas ļauj šīs krājbankas apvienot, reizē palielinot to kapitālu.
Spānijas jaunajā "griešanas" budžetā ir vairākas pozīcijas, kuras mēs Latvijā neuzdrīkstējāmies ieviest. Piemēram, uzņēmumu ienākuma nodoklis trīs gadus netiks piemērots investētajai peļņai, bet mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (ar apgrozījumu līdz 10 miljoniem EUR gadā!) tiek piemērota pazeminātā UIN likme. Tas nozīmē, ka apmēram 40 000 MVU (kuri galvenokārt ir spāņu) maksās krietni mazāk nekā lielās starptautiskās korporācijas. Atšķirīga UIN likme lielajiem ārvalstu uzņēmumiem ir ideja, ko TB/LNNK rosina jau vairākus gadus, taču, šķiet, ka starptautiskais lobijs neļauj mums šajā jautājumā atrast citus politiskos partnerus.
Kas notiks ar nākamajām valsts vērtspapīru izsolēm gan abās Ibērijas pussalas valstīs gan citur eirozonā vēl šī gada pirmajā ceturksnī, nav īsti prognozējams. Vairākas eiro zonas valstis šogad pārfinansēs ap 20-23% no sava parāda, bet tā kā ES kopējais parāds ir 84% no tās IKP, aizņēmuma apjomi ir milzīgi. Un, lai gan Ķīna un citas Āzijas valstis arvien vairāk investē eiro zonas vērtspapīros, galvenais finansētājs joprojām ir Eiropas pensiju fondi un apdrošinātāji. Arī Eiropas Centrālā banka ilgstoši nevar uzpirkt eiro zonas valstu parādus, nezaudējot savu neatkarību.
Portugāles un Spānijas sabiedrības šobrīd cīnās par nenokļūšanu Īrijas vai Grieķijas situācijā. To mediji un sabiedrība zina, ka valdības faktiski tiek spiestas paņemt palīdzību. Un tās, protams, ir sekas ES līderu mēģinājumiem mazināt finanšu tirgus nervozitāti, kas nepamatoti dzen uz augšu eirozonas valstu vērtspapīru procentu likmes, padarot valdību aizņemšanos ārkārtīgi dārgu, veidojot „inficēšanās” efektu attiecībā pret kaimiņvalstīm un, galu galā, potenciāli apdraudot eiro pastāvēšanu.
Kāda būtu Latvijas situācija, ja 2008. gada nogalē lēmumi nebūtu pieņemti ļoti šaurā lokā? Iespējams, ka mums galu galā nāktos pieņemt ES un SVF palīdzību, taču, neuzliekot visas saistības par "Parex" glābšanu tikai uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem (Īrijā subordinētā kapitāla ieguldītāju zaudējumi glābjamajās komercbankās tiek lēsti uz 80%). Varbūt mēs varējām izvirzīt prasības gan par komercbanku pieeju ECB likviditātes resursiem, gan par obligātu prasību ārvalstu komercbankām saglabāt kreditēšanas līmeni virs atmaksājamo plus norakstāmo izsniegto kredītu līmeņa ? Iespējams, mēs varējām panākt daļēju kredītu norakstīšanu grūtībās nonākušajām mājsaimniecībām, vai vismaz ieviest pieklājīga apjoma nodevu banku aktīviem, uz kuras ieņēmumu pamata valdība varētu īstenot godprātīgo kredītņēmēju atbalsta programmu.
Toreiz, kad no situācijas risinājuma Latvijā bija atkarīga finanšu situācijas attīstība ap Baltijas jūru, mēs paradoksālā kārtā bijām ietekmīgāki, nekā šobrīd, kad tiekam slavēti par izdarīto, vai drīzāk, par Latvijas nodokļu maksātāju bezgalīgo pacietību. Taču, runājot par Latvijas pieredzi, portugāļu un spāņu acīs es neredzēju nedz mirdzumu, nedz apbrīnu, nedz vēlmi mums sekot.