Cīņa ar sociālo dempingu ir cīņa pret vienoto tirgu
Jūrmala, 2015. gada 3. jūnijs
"Cīņa ar sociālo dempingu Eiropā nereti ir cīņa pret patiesu vienoto tirgu un tajā ietilpstošajām četrām brīvībām," šādu viedokli šodien notikušajā Eiropas Parlamenta Eiropas Konservatīvo un Reformistu (ECR) politiskās grupas sēdē Latvijā pauda Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle.
Uzstājoties ar priekšlasījumu ECR grupas kolēģiem, kuri ieradušies trīs dienu darba vizītē Latvijā, R. Zīle uzsvēra tā saucamo četru brīvību — preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvu pārvietošanos ES iekšienē — nozīmi kā priekšnoteikumu un stūrakmeni patiesi funkcionējošam vienotajam tirgum. "Nesen uzsāktā atsevišķu Eiropas valstu cīņa ar sociālo dempingu būtībā šīs brīvības ierobežo un tādējādi apdraud vienotā tirgus veselīgu funkcionēšanu," tā R. Zīle.
Deputāts prezentācijā minēja vairākus piemērus dažādās nozarēs, kur dalībvalstu it kā cīņa ar sociālo dempingu noved pie konkurences ierobežošanas.
"Pakalpojumu jomā ir vērts izcelt autopārvadājumu sektoru, kur dalībvalstu vienpusīgās iniciatīvas draud izkropļot šo augsti mobilo nozari. Vācijas lēmums — lai arī pagaidām iesaldēts — noteikt minimālo algu visiem autopārvadātājiem valsts teritorijā, neatkarīgi no izcelsmes valsts, ir viens spilgts piemērs, kas būtībā nozīmēja — vienalga, apzināti vai nē — izspiest no Vācijas tirgus ārā ārzemju, galvenokārt Austrumeiropas transporta kompānijas. Ir jāsaprot, ka tik mobilai nozarei šāda tipa likumdošana neder."
Turpinot par autotransporta nozari, R. Zīle arī atsaucās uz Starptautiskās Ceļu transporta apvienības (IRU) bažām. "Tā Beļģijas un Francijas likumdošana aizliedz noteiktos gadījumos tālbraucējiem nakšņot smago auto kabīnēs un nosaka, ka tiem jāpaliek viesnīcās. Tas, neskatoties uz faktu, ka apsargātu smago auto stāvvietu tuvumā reti kad ir attiecīgās naktsmītnes," atzīmēja R. Zīle.
"Vai šādi vienpusīgi lēmumi nenovedīs pie tā, ka attiecīgās valstis izspiedīs ārā ārvalstu konkurentus? Un vai tas nozīmē, ka Latvijas transporta kompānijām, kas noteikti nespēs samaksāt Vācijas minimālo algu, būs jāstrādā tikai Latvijā?" retoriski vaicāja R. Zīle.
Skatoties plašāk, R. Zīle secināja, ka tā saucamā cīņa ar sociālo dempingu skar ne tikai transporta nozari vai pakalpojumu sektoru kopumā: "Arī brīva preču un kapitāla kustība var tikt apdraudēta. Tā, piemēram, preces, kas ražotas Latvijā noteikti izmaksās lētāk nekā tās, kas ražotas, piemēram, Vācijā. Vai nonāksim līdz tādam absurdam, ka, eksportējot mūsu preces uz Rietumeiropu, mūs apsūdzēs sociālajā dempingā tāpēc, ka nemaksājam tik lielas algas un pabalstus kā bagātajās valstīs?"
"Šādai tendencei turpinoties, mēs nonāksim pie situācijas, kur bagāto ES valstu protekcionisms jebkurā jomā tiks pamatots kā cīņa ar sociālo dempingu," uzskata R. Zīle.
"No otras puses, vai, piemērojot tādus pašus standartus, varam teikt, ka, piemēram, Nīderlandes zemnieks dempingo Latvijā, uzpērkot mūsu lauksaimniecības zemes? Skaidrs, ka viņam ir vieglāka un lētāka pieeja kapitālam nekā mūsu zemniekam. Tas papildus daudzreiz dāsnākajiem tiešmaksājumiem," tā R. Zīle.
Kā uzsver deputāts, ir svarīgi, lai esošās četras brīvības tiktu stingri sargātas — tas attiecas tikpat daudz arī uz personu brīvu pārvietošanos starp ES valstīm, tai skaitā arī Austrumeiropas valstu pilsoņu iespēju pretendēt uz tādām pašām sociālajām garantijām Lielbritānijā, kādas tās ir pašiem britiem.
"Sociālais dempings draud būt protekcionisma Trojas zirgs. Ja mēs ļausim vienpusīgiem lēmumiem ņemt virsroku pār vienotā tirgus brīvībām, mēs būtībā stimulēsim šī vienotā tirgus fragmentāciju, kas nozīmēs tā darbības efektīvu izjaukšanu," secina R. Zīle.