Baltijas jūras piekraste – vērtība, ko neizteikt naudā

Pirms vairāk kā 30 gadiem pirmo reizi nonākot līdz tam slēgtajā Baltijas jūras krastā starp Pāvilostu un Jūrkalni, mani apbūra tā daba. Protams, arī šīs puses ainava, kā daudzviet citur Latvijā, bija cietusi no okupācijas armijas būvēm un neracionālās, neefektīvās kolektīvās lauksaimniecības. Kopš kļuvu par Kurzemes rietumkrasta iedzīvotāju pirms vairāk kā 20 gadiem, esmu pieredzējis Pāvilostas, Sakas novada un Jūrkalnes ļoti būtiskas ekonomiskas, sociālas un demogrāfiskas pārmaiņas un nebūt ne vienkāršās vietējo un rīdzinieku attiecības. Tagad daudz kas ir "pierīvējies": joprojām ir zvejnieki, ir lieliskas maizes un citu gardumu ceptuves, viesu mājas, viesnīcas, restorāni. Ir rīdzinieki, kas pilnībā pārcēlušies uz Kurzemes rietumkrastu.

Nesen šī vide uzburbuļoja, jo Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) kopā ar Vēja enerģijas asociāciju un atlasītām vides nevalstiskajām organizācijām rīkoja informatīvās sanāksmes Pāvilostā un Jūrkalnē. Pēc tam attālinātā formātā notika sākotnējā sabiedriskā apspriešana, un nākamais plānotais solis ir ietekmes uz vidi novērtējums ELWIND vēja atkrastes parkam E4 laukumā, kas atrodas 15 km un 17 km attālumā no Pāvilostas un Jūrkalnes. Sabiedrības interese, maigi izsakoties, visos pasākumos bija augsta un attieksme pret vēja parkiem – galēji kritiska.

Un atbilde, kāpēc tā ir, nav vienkāršais – "būvējiet citur, tikai ne pie mana loga vai pagalma". Jā, man ir īpašums Pāvilostas novadā. Tāpat kā citiem sabiedrībā zināmākiem cilvēkiem – uzņēmējiem, arhitektiem, advokātiem, ārstiem, kuri jūt piederību šim reģionam. Šoreiz tā varbūt pat ir Pāvilostas un Jūrkalnes iedzīvotāju veiksme, ka vēl kāds palīdz viņiem nostāties pretī milzīgai naudai un biznesa interesēm. Nav tā, ka pāvilostnieki un jūrkalnieši nesaprastu Latvijas intereses un nebūtu gatavi tās pieņemt. Ja vien tās patiešām būtu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju intereses...

Šis nav tikai par ainavu, bet arī par Latvijas sabiedrības interesēm

Pirms zināma laika tiku novērtēts kā teju galvenais pretinieks (projekta virzītāju vārdos intervijās, kā arī no projekta dedzīgo politisko atbalstītāju Konservatīvo puses) Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa izbūvei. Jā, biju pret, pamatojot to ar ekonomiskiem un citiem argumentiem. Uzsverot termināļa potenciālo kaitējumu videi, pret bija arī aktīva NVO kustība (cita starpā arī "Zaļā Brīvība", kas tagad ELWIND projekta būves vērtē kā uzlabojumu videi). Paudu savu pozīciju par Skultes termināli, kaut gan man nekad nav bijis un nebūs īpašums Skultē vai Zvejniekciemā, un apzinoties, ka būs nedraugi šim viedoklim. Bet redzot, ka Latvijas intereses tiek piesauktas nevietā.

Gluži tāpat arī ELWIND projektam ir daudz šķautņu un daudz interešu. Un tās galvenokārt ne no Latvijas. Manuprāt, jebkuram liela mēroga nacionālās nozīmes projektam izšķirošais kritērijs ir: vai pievienotās vērtības daļa, ko iegūs Latvija (cilvēki, uzņēmumi, valsts), būs samērojama ar zaudējumiem un ilgtermiņa riskiem dabai. Un vai mēs neriskējam kaut ko neatgriezeniski zaudēt līdzīgi kā savulaik Staburagu, ar ko precīzi vietējie iedzīvotāji situāciju salīdzināja sabiedriskās apspriedes laikā 7. augustā. Svarīgi, lai mēs vērtētu ne tikai projekta ietekmi uz roņiem, putniem un sikspārņiem, bet arī uz vēl vienu nozīmīgu dabas daļu – cilvēkiem.

Diemžēl "slepenajā" priekšizpētes projektā, kā arī LIAA ieinteresētībā par ietekmi uz cilvēkiem – vietējiem Kurzemes piekrastes iedzīvotājiem – varēja nolasīt vismazāk. Bet par to - raksta beigās. Taču, lai saprastu Latvijas sabiedrības intereses, svarīgi redzēt kopainu jeb aiz trijām priedēm/trim vēja parkiem ieraudzīt mežu/kopējo Eiropas vēja enerģijas industriju.

Vēja enerģētikas industrija Eiropas Savienībā – kādas intereses pārstāvētas?

Latvijai, gluži tāpat kā to dara citas valstis, enerģētikas politikā jāizprot savas nacionālās intereses un jāmēģina tās maksimāli īstenot. (Plašāk par nozares aktualitātēm var uzzināt 16.jūnija konferences ierakstā) Īsumā daži šo tirgu raksturojoši fakti.

Eiropas Savienības (ES) vēja enerģētikas industrija ir veidojusies nevienmērīgi. 2019. gadā vēja enerģija ES nodrošināja 300 000 darbavietu, bet tās galvenokārt koncentrējušās dažās ES dalībvalstīs. 75% enerģijas saražo sauszemes vējš, 25% – jūras vējš. Eiropas vēja nozares gada apgrozījums ir 60 miljardi eiro. Eiropā bija 248 vēja enerģijas komponenšu ražotnes, no kurām lielākā daļa var vēl palielināt jaudu.

Šo ražotņu atrašanās vieta ir koncentrēta atsevišķās ES valstīs: Vācijā – 82 objekti, Spānijā – 41, Dānijā – 13, Francijā – 11 un tikai dažas citās ES valstīs. Līdz ar to ražošanas un pētniecības investīcijas vēja enerģētikā Eiropā ir koncentrētas galvenokārt trīs valstīs: Vācijā, Dānijā un Spānijā. Tas nozīmē, ka vēja enerģijas attīstības tiešie un netiešie ieguvumi dažādās valstīs ievērojami atšķiras.

Līdz ar to mums samērā kritiski jānovērtē iespējamie ieguvumi no ELWIND izbūves, ko it kā varētu iegūt Liepājas vai Ventspils ostas. Ir acīmredzams, kuri Eiropas ražotāji būs ieguvēji vēja enerģētikas komponenšu jauna eksporta virziena attīstībā. Šīm interesēm, kuras neslēpj arī vairākas vēstniecības Rīgā, ir būtisks spēks lēmumos gan Briselē, gan Rīgā.

Zīmīgi, ka vēja parku attīstību no savu nacionālo interešu viedokļa pat Skandināvijas valstis vairs nevērtē pavisam viennozīmīgi, un te nav runa tikai par aizvien kritiskāku sabiedrisko domu. Svaigākais piemērs – šī gada jūlijā Zviedrijas valdība noraidīja zviedru enerģētikas milža "Vattenfall" projektu "Stora Middelgrund" Zviedrijas rietumkrastā.

Tajā bija paredzēts būvēt apmēram 50 turbīnas 290 m augstumā ar jaudu 2.5 līdz 3.0 teravatstundām – stipri līdzīgu projektu ELWIND. Zviedrijas klimata un vides ministres Romina Pourmokhtari paziņojumā uzsvērts – šis parks nepieņemamā veidā bojās dabas vērtības, kā arī var negatīvi ietekmēt nacionālās intereses kuģniecībā.

Karte: Ražotnes Eiropas Savienībā

Ja aplūkojam Eiropas karti ar uzņēmumiem, kas ražo nepieciešamās komponentes vēja enerģētikas industrijai, redzam to koncentrāciju Vācijā, Dānijā, Spānijā. Šajā valstīs īpaši koncentrētas ražotnes, kas ražo komponentes ar augstu pievienoto vērtību: spārnus (spilgti sarkanie punkti) un pārnesumkārbas (gaiši zaļie punkti).

Avots: Eiropas Komisija

Cik elektroenerģijas Latvijai nepieciešams?

Eiropas enerģijas tirgus ir labi savstarpēji integrēts. Elektroenerģijas cena veidojas atkarībā no starpsavienojumu jaudas, enerģijas piedāvājuma (kas atkarīgs no elektroenerģijas ģenerācijas portfeļa) un pieprasījuma attiecīgajā cenu zonā. Cenu zona var apvienot vairākas valstis vai arī viena valsts var būt sadalīta vairākās cenu zonās.

Te piemērs ir Norvēģija un Zviedrija, kuras ir sadalītas cenu zonās, un nereti šo valstu ziemeļos cena ir par kārtu zemāka nekā dienvidos. Varētu šķist – kas liedz šīm valstīm uzbūvēt lieljaudas augstspriegumu savienojumus, pamainīt tirdzniecības zonas un no lieliem elektroenerģijas ražošanas (bet ar mazu patēriņu) apgabaliem un apgādāt lielos elektrības patēriņa centrus ar lētāku elektrību? Īsā atbilde ir – nacionālās intereses. Tā kā atjaunojamie resursi (īpaši vējš un saule ) ir nepastāvīgi, energosistēmām ir nepieciešamas bāzes jaudas – tās pie pašreizējām tehnoloģijām var nodrošināt dabasgāze, ogles, kodolenerģija.

Jūlija vidū lsm.lv bija sižets "Vēja parku attīstītāji tā atspērušies, ka bez jaunu pārvadu būvēšanas neiztikt" kurā, piesakot ELWIND, LIAA un Vēja enerģijas asociācija minēja, ka iepriekšējā gadā Latvija savu enerģijas patēriņu nosedza par gandrīz 70% un ka pēc pāris gadiem ar savu saražoto elektrību varētu pietikt.

Latvija pīķa patēriņa stundās patērē 1300 MW elektrības (enerģētiķi min, ka tuvākajā nākotnē tas varētu pieaugt līdz 1500 MW), bet visu Baltijas valstu patēriņš ir ap 3500MW. Šī gada aprīlī Latvijā bija pieteikti vēja un saules enerģijas projekti par jaudu gandrīz 8000 MW! Tikai ieviešot maksu par rezervēto pieslēgumu pārvades tīkliem, investoru skaits manāmi samazinājās un pieteikto jaudu apmērs nokritās līdz apmēram 4000 MW.

Protams, biznesa jēga nav aplaimot Latvijas elektrības patērētājus ar bezmaksas elektrību vai pat piemaksāt par tās lietošanu. Un ņemot vērā, ka ELWIND parks varētu sākt darboties tikai 2030.gadu, kad Latvijas elektrības pieprasījums varētu būt jau nodrošināts, parādās vārds "eksports", kas tika minēts arī ELWIND prezentācijā un ko piesauc arī politikas veidotāji.

Kad vēja parku biznesmeņi saka "mēs eksportēsim", ir jāatceras, ka naudu no eksporta nesaņem teritoriālie ūdeņi vai teritorijas, bet gan konkrēts uzņēmums konkrētā kontā.

Proti, mūsu valsts pilsoņi nekļūs turīgāki no pārspīlēta vēja enerģijas biznesa. Un investoru mērķis nav uzturēt Latvijas "Nordpool" cenu zonā nulles vai negatīvu elektrības tarifu.

Kurš nopelnīs no Latvijas jūras vēja resursa?

ELWIND tiek prezentēts kā pilotprojekts Latvijas vēja enerģijas potenciāla izmantošanai. LIAA ieskatā, Latvijas vēja parku atkrastes potenciāls ir 15 GW, kas ir vēl 14 ELWIND izmēra parki gar Latvijas jūras piekrasti. Tad nu mums tikai labi jāizdomā, kur liksim naudu no "zaļās naftas" (Vēja enerģijas asociācijas terminoloģijā runājot). Diemžēl realitāte ir krietni mazāk "salda".

Varētu šķist, ka ELWIND parku būvēs un no tā ienākumus gūs Igaunija un Latvija (vai šo valstu energokompānijas "Enefit" un "Latvenergo"), taču tas tā nav, jo tiks rīkoti konkursi. Par ELWIND projektu Ietekmes uz vides novērtējuma pozitīva iznākuma gadījumā (par ko šaubu nav, jo ir taču iegūti 19 miljoni eiro pētījumiem no Eiropas Komisijas, un nez vai kāds riskēs "izniekot" Eiropas naudu) 2026.gadā tiks rīkoti konkursi, un uz to ir nopietni interesenti no Vācijas, Dānijas, Zviedrijas, kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem ("Ignitis" ir paziņojis par sadarbību ar Dānijas investīciju fondu "Copenhagen Infarstructure Partners" konkursā par ELWIND).

Arī aprīlī Rīgā notikušajā "Windworks" konferencē (windworks.lv), kurā fokuss bija atkrastes parki Baltijas reģionā, visi investori minēja, ka atkrastes parki būs domāti praktiski tikai eksportam. Vai Latvijas uzņēmumiem ir iespējas šajā konkursā? Pieņemu, ka "Latvenergo" mēģinās atrast partneri ar pieredzi un kapacitāti atkrastes vēju parku attīstībā, bet diez vai "Latvenergo" būs kā galvenais partneris.

Kādas būs valsts garantijas investoriem?

Šāda veida konkursos investoriem ārkārtīgi svarīgas ir garantijas, kas nodrošinātu ienākumus, par ko tika debatēts arī minētajā konferencē Rīgā. Un būtiskas ir divas formas, ko angliski dēvē par "Contracts for differences" un "Power Purchasing agreements". To darbības principi ir veidoti līdzīgi kā mums labi zināmais OIK. Pašlaik tiek plānots, ka "Augstspriegumu tīkls" (AST) abās valstīs, Latvijā un Igaunijā, saņemšot būtisku atbalstu no Eiropas Infrastruktūras savienošanas instrumenta, lai izbūvētu jaunus tīkla savienojumus.

Pat ja mums šajos konkursos veiksies un AST investīcijas nebūs tik dārgas, tad, attīstot tālāk atkrastes vēja parkus un nākotnes savienojumus (skatīt karti), ir grūti paredzēt visas iespējamās izmaksas, kas saistās ar elektrības pārvadi no augstas ražošanas koncentrācijas uz lieliem patērētājiem ar elektrības deficītu (piemēram, Vāciju, kurai savā enerģētikas portfelī būs jāsamazina ogļu īpatsvars). Starp citu, britu pārvades sistēma 2022.gadā samaksāja gandrīz miljardu mārciņu par izslēgtām vēja turbīnām Skotijā un vienlaicīgi ieslēgtām gāzes stacijām Anglijā.

Karte: Pieslēgumi Baltijas jūrā

Šī karte parāda nākotnes scenāriju Baltijas jūras vēja parku attīstībai, kur ELWIND ir pilotprojekts. Kartē redzams tikai īss savienojums no E4 parka līdz Sāmsalas savienojumam ar Igaunijas tīkliem. Ja mērķisbūtu veikt tikai šo savienojumu, tad jebkurš apgabals Latvijas teritoriālajos ūdeņos tālāk no Latvijaskrastiem uz ziemeļiem no Ventspils būtu lētāks un tuvāks risinājums. Taču, ja vērtē nākotnes savienojumus ar Gotlandi un Vāciju, tad acīmredzami E4 apgabals ir daudz izdevīgāks šo ārvalstu nacionālajām interesēm.

Avots: "Augstsprieguma tīkls"

Vai slepenības un "ķeksīša pēc" pieeja palīdz?

Sākotnējā sabiedriskā apspriešana, kas ievadīs Ietekmes uz vidi novērtējumu, notika šī gada 7.augustā attālināti MSTeams platformā. Jo, lūk, spēkā esot Covid -19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 20. panta ierobežojumi (interesanti, ka nupat bija beidzies Liepājas "Summer Sound" pasākums ar rekordlielu 40 000 apmeklētāju skaitu). Tas savukārt ļāva apspriešanu pabeigt divās stundās, daudziem runātgribētajiem paliekot rindā ar paceltu virtuālo roku un netiekot pie iespējas izteikties.

Par labāko veidu, kā šīs apspriešanas padarīt organizatoriem "viegli pārdzīvojamas", jau bija rakstīts pirms gandrīz 20 gadiem "Latvijas Vēstnesī" 01.07.2004 Nr.103, kur cita starpā rakstīts: "Apspriešanu vislabāk ielikt darba laikā, no plkst. 10 līdz 12." Savukārt iepriekšējās klātienes tikšanās Pāvilostā un Jūrkalnē, kas notika pēc darba laika un pulcēja pilnas zāles vietējo cilvēku, tikpat kā neskaitījās. Proti, netika piefiksēts, ko cilvēki teica, jo sanāksmes bija "informatīvas".

Interesanti atklājās arī ELWIND priekšizpētes tapšanas gaita un tās saturs. Informatīvo sanāksmju laikā Pāvilostā un Jūrkalnē pētījums tika pieteikts kā slepens. Atbildot uz jautājumiem, kāpēc Igaunijā tas ir pieejams, tika teikts, ka tas tāpēc, ka līgumu ar izpildītājiem (kompānijām "Pondera" un "Hendrikson & Ko") slēdza jau igauņi, tā kā viņiem tad būtu jāprasa, vai drīkst. Drīz vien spiediena rezultātā pētījums tika "atslepenots" pieejams šeit. Šajā pētījumā gan ir vairākas pozīcijas, kas tiešām liek domāt, ka sabiedrībai šādu pētījumu labāk nerādīt. Minēšu piemērus.

Par pētījumā aprakstīto Pāvilostas un Jūrkalnes tūrisma industrijas "nīkulību" (balstoties uz Latvijas puses VARAM informāciju) lieliski ir runājis ilggadējais Jūrkalnes pašvaldības vadītājs un Ventspils novada domes deputāts Māris Dadzis. Ja pētījuma kartē salīdzina Igaunijas piekrastes un Latvijas piekrastes tūrisma industrijas, tad viena pati Sāmsalas piekrastes industrija pārspētu visu Latvijas piekrastes tūrisma industriju, kas realitātē, protams, tā nav. Bet pētnieki balstās uz to informāciju, ko viņiem attiecīgi iesniedz Igaunija un Latvija. Kuriozs piemērs ir arī pētījuma 4.9.2. punktā, kur tiek minēts, ka par kuģošanas intensitāti gan Igaunijā, gan Latvijā informāciju sniegusi Igaunijas Finanšu ministrija.

Un interesanta šķiet atziņa, ka E4 vienīgais no četriem pētāmajiem apgabaliem nekādi neietekmē Igaunijas intereses ne militārajā ziņā, ne tai ziņā, ka tas būtu saskatāms vizuāli no Igaunijas krastiem. Kopumā par vēja parku vizuālo ietekmi priekšizpētē secināts – nepietiekamie dati bijis iemesls, kāpēc tieši šobrīd E4 saņēmis mazākās ietekmes vērtējumu. Starp citu, tā kā medijos un sociālajos tīklos parādījušies visdažādākie eksperti par to, cik tālu jūrā cilvēka acs var saskatīt 302,5 m vēja ģeneratorus (augstums, kas tika pasūtīts izpētei), tad nīderlandiešu veiktajā pētījumā ir minēts – 67 km.