ASV prezidenta vēlēšanas un mēs paši
Raksts publicēts portālā “Delfi.lv” 2012. gada 6. septembrī
Tropiskā vētra Īzaks pasargāja ASV Republikānus Tampā, atceļot tikai pirmās Nacionālā konventa dienas pasākumus. Viņu konkurenti demokrāti pielika ne mazums pūļu, velkot paralēles ar Džordža Buša neveiksmi Ņūorleānas plūdu laikā un tagadējo pietiekami nopietno plūdu situāciju Meksikas līča ziemeļu piekrastē, taču “rezultāti” nebija vērā ņemami. Turklāt jau otrā rītā pēc konventa noslēguma prezidenta kandidāts Mits Romnijs ar vēlēšanu kampaņas lidmašīnu devās ceļā apraudzīt plūdu skartos štatus. IDU (International Democrat Union - Starptautiskā demokrātu apvienība, kuras vadītājs ir bijušais Austrālijas premjerministrs Džons Hovards) un Eiropas Parlamenta ECR grupas delegācijas sastāvā pagājušajā nedēļā man bija iespēja piedalīties Republikāņu partijas nacionālajā konventā Tampā Floridā un vērot Mita Romnija oficiālo izvirzīšanu par ASV prezidenta amata kandidātu. Ar šo brīdi viņam paveras iespēja izmantot republikānu priekšvēlēšanu fondus pilnā apmērā, lai gan Lielas Naudas klātesamība jau konventa laikā bija nepārprotama. Kā mēs ar delegācijas kolēģiem secinājām, vēriens nav salīdzināms ne ar vienas citas IDU dalībvalsts vēlēšanu kampaņu mērogiem.
Iestudētie “šovi” un Noslēpumainā viesa improvizācija
Publiski redzamā konventa daļa triju vakaru garumā iezīmējās ar lieliski inscinētiem “šoviem” ar Republikānu senatoru, gubernatoru, bijušo "sekretāru" (ministru), "tautas" pārstāvju ( studentu, sportistu, biznesmeņu, mācītāju) un, protams, programmas “naglu” - viceprezidenta kandidāta Pola Raiena un paša Mita Romnija piedalīšanos. Lielāks vai mazāks profesionālis runas mākslā, neviens no oratoriem īsti kļūdīties nevarēja, jo līdzīgi , kā TV ziņu lasītājiem, teksti uz pietiekami lieliem ekrāniem tika papildināti ar luksoforu gaismām, kas neļāva runātājam pārsniegt atvēlētā laika limitu. Vienīgais izņēmums, kurš uzstājās bez pavadošā teksta, bija t.s. "Noslēpumainais viesis", īstenākais skatuves profesionālis Klints Īstvuds ar etīdi par “tukšo ASV prezidenta krēslu”. Lai cik pretrunīgi vērtēta šī uzstāšanās, milzīgajā daļā sabiedrības tā aizēnoja paša prezidenta kandidāta uzrunu - nākamajā dienā Youtube Kovboja uzstāšanās tika aplūkota 20 reizes biežāk nekā Romnija runa. Trīs stundu iestudējums mobilizēja zemapzinu un elektrizēja auditoriju ar stāstu par galvenā varoņa neticami spožo līderismu un cilvēcīgumu (gan reliģiskajā dzīvē, gan ģimenē, gan biznesā) pretēji konkurentu nometnes 4 gadu neizdarībai vai vienaldzībai pret vienkāršā amerikāņa vajadzībām. Kad runā ik pēc 20-30 sekundēm tagadējā prezidenta administrācijai tika veltīta frāze "because they don’t care!” ("jo viņiem nerūp!") pārņēma izjūta, ka atrodies nevis konservatīvas partijas kongresā, bet pilnīgi cita rakstura pasākumā. Svarīgas ir arī asaras vai vismaz viegls spīdums acīs. Tas, protams, ir šovs. Taču ECR pārstāvjiem bija virkne nozīmīgu tikšanos gan ar Ronu Polu, Teksasas kongresmeni un maksimāli ierobežota valsts sektora sludinātāju, gan ar senatoru Džonu Makkeinu - iepriekšējā republikāņu prezidenta kandidātu, gan kampaņas analītiķiem un veidotājiem, kas parāda absolūti racionālu un pragmatisku pieeju pozitīva rezultāta sasniegšanai 6.novembrī. Nežēlīgo cīņu par dažiem svārstīgajiem štatiem; par stratēģiju un akcentiem sociālajos tīklos, kuros republikāņi necer pārspēt ar apjomu Baraka Obamas komandu īsā termiņā , tāpēc akcentē vēstījumus, kuri tiek pārsūtīti u.t.t Džons Makkeins bija politķiem neraksturīgi tiešs daudzos ārpolitikas vērtējumos, tajā skaitā par ASV un Krievijas attiecību izmaiņām Obamas administrācijas laikā. Jāpiemin kaut vai stāsts kā Vladimirs Putins ar Džordžu Bušu "mērījās” ar suņiem, lai gan Buša Bārnijam nebija nekādu izredžu pārspēt Putina lepni demonstrēto suni. Katrā ziņā, ja Dž. Makkeins prezidenta vēlēšanās būtu uzvarējis, Ziemeļatlantijas alianse šo četru gadu laikā būtu nostiprinājusies, nevis kļuvusi vājāka, un ģeopolitiskā situācija Austrumeiropā izskatīties stipri savādāk.
“Nepieņemamā” Romnija izrunāšanās
Savā runas ļoti īsajā ārpolitikas sadaļā Mits Romnijs kārtējo reizi parādīja raksturu, Putinu ar viņa īstenoto Krievijas pārvaldes modeli nosaucot par Amerikas “ geopolitical foe number one” (ģeopolitisko ienaidnieku numur viens) un atgādinot slaveno nejauši ierakstīto Putinam adresēto Obamas frāzi par "elastības izrādīšanu" pretraķešu aizsardzības sistēmu izvietošanas jautājumā Polijā. "Manā administrācijā mūsu draugi pieredzēs lielāku lojalitāti, bet Putins mazāku elastību un vairāk mugurkaula", uzsvēra Romnijs. Ņemot vērā, ka ārpolitika galīgi nav Mita Romnija vēlēsanu kampaņas akcents numurs viens, pēc tā mēs skaidri redzam, ar ko varam rēķināties. Raugoties no Latvijas viedokļa, šis akcents varētu būt izšķirošais, vērtējot kurš prezidenta kandidāts vairāk atbilstu mūsu interesēm. Tādēļ jāgaida, kādu vēstījumu šonedēļ notiekošajā Demokrātu partijas konventā dos Baraks Obama. Un vēl viens, manuprāt, būtisks jautājumus, ko izvirza Romnijs. Viņa solījumu sarakstā uzvaras gadījumā kā pirmais parādās līdz 2020. gadam panākt pilnīgu ASV energoneatkarību. Un tas nepārsteidz. Lidojot mājup "Financial Times" lasīju, ka aizvien vērienīgākās slānekļa gāzes ieguves rezultātā dabasgāzes cena salīdzinot ar 2008.g. sākumu ASV gāzes tirgū ir kritusies aptuveni četras reizes. Krievijas "Gazprom" un tā nesenie partneri - franču "Total" un norvēgu “Statoil” ir atteikušies no nesenā “gāzes brīnumieroča” - Štokmana krātuvju apgūšanas Barenca jūrā ekonomiskā neizdevīguma dēļ. Taču Latvijā, kas, šķiet, ir apņēmības pilna vismaz līdz 2017. gadam uzturēt savu 100% atkarību no vienas valsts gāzes, t.s gāzes robežcena septiņu gadu laikā ir trīskāršojusies, saglabājot tendenci vēl pieaugt. Lietuva izbeidz savas gāzes kompānijas akcionāru ekskluzīvās tiesības uz infrastruktūras lietošanu no 2014., bet Igaunija no 2015. gada. Par Latviju vienīgi zināms, ka varbūt mēs uzdrošināsimies par to runāt sākot ar 2017.gadu, kad beidzas LG ekskluzīvās licences termiņš.
Patriotisms ASV un Latvijas gaumē
Mazliet emocionāls nobeigums. Tampas noslēguma šovā sajutos arī mazliet nepatīkami, lai arī apzinos - tā tikai ir vēlēšanu kampaņa. Milzu gaviles pie solījuma atjaunot "American dream"; daudzu tūkstošu lielā pūļa atkārtoti skandinātais U-S-A, U-S-A, runas par ASV kā pasaules vadošo nāciju, draudīgā ūjināšana, no Romnija dzirdot , ka “mūsu valsts parādu uzpērk Ķīna” pārņem sajūta, ka labi, ka neesmu citā laikā un citā vietā. Taču tad Rīgas lidostā eju garām milzīgai Maskavas viesnīcas reklāmai, un gaidot bagāžu ar zolēm līpot pie grīdas kaut kam līdzīgam labi neuzslaucītai CocaColai, pievēršu uzmanību reklāmas stendiem, kur blakus dažiem angliski izvietotiem tūristu materiāliem plaši pārstāvēti krievu valodas bukleti. Paņemu kādu, kas ir ļoti lielā skaitā un saucas “Otkritij gorod” saucas. Atveru redaktores sleju un īsi papildinu savas zināšanas: nevis par to, ka Latvija ir otrā zaļāka pasaules zemes (to nu jau zinām visi), bet par to kāpēc tā tāda ir. Un izrādās, ka tas pateicoties tam, ka, pirmkārt, Gorbačovs kaut kādas vides komitejas taisījis, otrkārt padomju armijai, kas neļāva Latvijas skaistākās vietas vietējiem izmantot nepareizi, treškārt, “nopelns” ir vietējai politiskai elitei, kas nobeigusi visu rūpniecību un lauksaimniecību. “Latvijas Institūts” neesot izdarījis Latvijas popularizēšanai ne tik cik viena padomju laika galma pensionētā dziedātāja, kas nopirkusi dzīvokli Jūrmalā. Un lappusi tālāk intervētājs uzdod jautājumu ekonomikas ministram - vai "Jauno Vilni" nevajadzētu pārvērst arī par politekonomisku pasākumu līdzīgi kā Davosu, sak tik daudz miljardieru taču atbrauc. Un ministrs saka, ka tas esot apspriešanas vērts! "Ja es tikšu ievēlēts par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, es ar visu sirdi un dvēseli strādāšu, lai paceltu mūsu acis pretim labākai nākotnei. Šī nākotne ir mūsu liktenis. Šī nākotne mūs gaida. Mūsu bērni to ir pelnījuši, mūsu nācija ir no tās atkarīga, miers un brīvība visā pasaulē to pieprasa. Un ar jūsu palīdzību mēs to sasniegsim". Tas, protams, atkal no Mita Romnija uzrunas. Patētiski? Varbūt. Taču šādus vārdus būtu grūti izrunāt cilvēkam, kurš patiesi nelepojas ar savu tautu un valsti. Un, ja man jāizvēlas, vai klausīties šādu runu, vai lasīt par to, cik dumji ir latvieši, jo nolaiduši visus padomju "sasniegumus", es tomēr izvēlos pirmo.